Būt gan mātei, gan tēvam
Ilze Krūmiņa ir divu pusaugu meitu mamma. Viņa laulībā ar vīru – dzērāju nodzīvoja teju desmit gadus, līdz pieņēma lēmumu šķirties un sākt dzīvi no jauna. Savu dzīvesstāstu Ilze stāsta, īsti neizrādot tās rūpes un raizes, kuras mammai, vienai audzinot bērnus, nākas uzņemties. Taču viņa nenoliedz, ka tas ir grūti.
“Ar vīru izšķīros pirms pieciem gadiem. Meitas toreiz tikko bija sākušas iet skolā. Jā, bija ļoti grūti. Kad aizgāju prom no vīra, kaimiņi, paziņas, pat mana ģimene mani nosodīja. Cilvēki nesaprot to, kā tas ir, ja vīrs ir dzērājs, taisa trobeles un skandālus mājās. Meitas bija ļoti nervozas, psiholoģiski traumētas, jo arī viņām no mūsu attiecībām daudz nācās ciest. Visi toreiz teica: “Kur tu iesi ar diviem bērniem? Tu nevienam neesi vajadzīga…” Bija grūti arī tādēļ, ka ar bērniem palikām bez mājām. Sākumā pie viena, otra apmetāmies. Taču šobrīd pašām jau ir savs dzīvoklītis, par ko ļoti priecājos. Vairs nav jābūt atkarīgai no kāda un jālūdz pajumte,” stāsta mamma Ilze un turpina: “Meitām sākumā bija daudz jautājumu par to, ka iesim prom no mājām, es šķiršos. Taču viņas katru dienu redzēja to bardaku, kas notika. Viņas saprata, tikai vēlējās, lai neliedzu iespēju kādreiz satikt tēvu. Protams, tēvs ģimenē ir vajadzīgs. Bet ja nav laba tēva, tad dzērājs neko nevar līdzēt. Esam galā tikušas pašas. Varbūt, dēlus audzinot, vīrietis vairāk nepieciešams,” domās dalās Ilze un atklāj, ka meitām neliedz apciemot tēvu, tā kā visi vienā pagastā vien dzīvo.
“Pie tēva viņas ciemos iet, kad viņš ir skaidrā. Ja aiziet un viņš ir dzēris, ātri nāk mājās. Sākumā meitenes slēpa, ka viņš bijis piedzēries, ārdījies. Bet izrunājāmies, ka es jau tāpat zinu un tur nekas nemainīsies. Esmu apradusi ar dzīvi, kāda man tā ir izveidojusies. Cilvēki pašā sākumā varbūt mani tiešām nepieņēma un aprunāja. Taču domāju, ka daudzas esam tādas muļķes, kā es, kuras žēlo vīriešus: “Ak, viņi nabadziņi, grūti iet. Strādā mežā, māte slima, naudiņas nav. Gan jau es iztikšu kaut kā ar bērniem.” Laukos alkohola problēma ir ļoti aktuāla. Bet es to visu atmetu. Kaut gan tikai tagad, pēc pieciem gadiem, iesniedzu prasību alimentiem. It kā jau minimālie – 37 lati, bet man arī 70 lati zemē nemētājas. Iepriekš vīrs iedeva 10 latus mēnesī, tad divus mēnešus nedeva nekā,” stāsta Ilze un uz manu jautājumu, vai vīrs neizrādīja nepatiku par Ilzes lēmumu, viņa atbild: “Viņam teicu, bet nezinu, vai saprata, jo bija stipri atkal iedzēris.”
Divu bērnu mamma neslēpj, ka valstī atvēlētais pabalsts par bērniem mēnesī ir smieklīgs.
“Tagad jau gan ir palielināts. Astoņi lati vienam bērnam… Tāpēc jāstrādā. Arī meitas vasarā strādā un nopelna naudiņu, kuru ļoti pārdomāti arī iztērē. Viņas jau no bērnības ir iemācījušās lieki nešķiest naudu,” saka Ilze, kura pēdējos gados savā dzīvē ir ļāvusi ienākt arī citam vīrietim.
“Tagad man ir draugs. Ceru, ka tas būs īstais. Meitas neprotestēja pret manām jaunajām attiecībām. Protams, bija svarīgi, vai šis vīrietis būs derīgs manām meitām. Vai spēs viņas pieņemt? Biju pat reiz istabā pa kluso ielikusi magnetofonu, lai dzirdētu, kā viņš sarunājas ar meitām. Viss bija labi, bet nu jau skatos, ka arī mans draugs mēdz iedzert.
Ne tā, kā mans vīrs, bet iedzer. Ilgi viņš to slēpa. Zinu, ka visi neesam balti, bet vīriešiem ir savi netikumi. Kāpēc dzer? Nezinu, mierina varbūt sevi, žēlo. Izvēlas vieglāko ceļu. Esam arī par šīm problēmām runājuši. Saku, lai iet nokodēties. Bet viņš neatzīst, ka bieži dzer un kaut kas būtu jādara lietas labā. Viss ir palicis runāšanas līmenī. Kaut gan esmu teikusi, ja dzers, nāksies šķirties. Negribas, lai ir, kā tajā teicienā: “No vilka bēga, pie lāča aizskrēja”,” domās dalās Ilze un atzīst, ka dzīvē ir svarīgi pieņemt arī sakāves.
“Galvenais ir saņemties un iet. Man ilgu laiku vajadzēja, lai izšķirtos par aiziešanu no vīra.
Dažbrīd žēl, ka dzīvē tā sanāca. Bija naiva cerība, ka viņš mainīsies, ka būs labi. Arī tagad, par draugu domājot, zinu, ja nespēs savākties, necietīšu. Grūti ir, bet mēģinu un kaut kā jau sanāk. Tagad ar meitām varam daudz vairāk atļauties. It kā toreiz visi pelnīja naudu, bet nekā nebija. Iegāju veikalā un lūdzu maizīti uz parāda, bet nedeva. Tajā pašā laikā ienāca vīrs un šņabi viņam iedeva. Tagad pati strādāju, pelnu, izrēķinu mūsu iztikšanu, un ir jau labi,” saka divu meitu mamma Ilze. Pietrūka un pietrūkst
Dacei Briedei šobrīd jau ir izveidota pašai sava ģimene. Ir divi jauki bērni un dzīvē viņa ne par ko nesūdzas. Taču Dace nenoliedz, ka pamatskolas laikā tēva zaudējums atstājis pēdas visai dzīvei.
“Vairs neatminos, kurā klasē gāju, kad nomira tēvs. Pieļauju, ka toreiz arī tā īsti nesapratu, kas notika. Visi žēloja, un tas man kā bērnam patika. Tagad vien atliek nodomāt: “Ak, es muļķīte!” Jā, mamma palika ar mums, diviem bērniem. Neteikšu, ka mums kā būtu trūcis finansiāli. Māmiņa mūs abas ar māsu izskoloja un palaida pasaulē. Abas beidzām augstskolu un esam iekārtojušas savu dzīvi,” saka Dace un nenoliedz, ka pagāja daudzi gadi, kamēr viņa aprada ar domu, ka tēta nav, ka viņš nenāks un vairs nebūs līdzās.
“Domājot par mammu, nezinu, kā viņa visu paspēja un kur guva spēku. Nezinu, vai viņas vietā tā spētu? Taču laikam jau mātes bērnu dēļ ir gatavas uz visu. Esmu dzirdējusi stāstus, kad šādā situācijā palikušais
nodzeras. Pat sievietes. Attālinās no bērniem un pazūd savas dzīves tīmekļos. Arī bērnos tas, nenoliedzami, atstāj savas zīmes. Pieļauju, ka mammai grūtāk vienai izaudzināt dēlu. Kaut gan arī meitas dzīvē var noiet no ceļa,” domās dalās Dace un piebilst, ka viņas stiprais raksturs nav ļāvis ar sevi nekam tādam notikt. Taču arī nenoliedz, ka dažbrīd jutusies kā stāvam uz naža asmens.
“Pie psihologiem nekad neesmu vērsusies, bet atminos, ka bija situācijas, kad laikam gāju ciet. Daudz un bieži raudāju par tēva zaudējumu un nevienam, pat māsai, to īsti neizrādīju. Sāpe bija dziļa un ilgi smeldza. Nemācēju ar sevi tikt galā. Ģimenē laikam tā arī visi to klusām izdzīvojām, viens otram neatklājot savas patiesās jūtas,” atminas nu jau divu bērnu māte un atklāj, ka tēva zaudējums viņai vēlāk traucējis veidot pašai savas attiecības ar vīriešiem.
“Kaut kā viss man brīžiem gāja ķīselī. Atceros, kad iepazinos ar savu tagadējo vīru, bieži baiļojos, ka tik ar viņu kaut kas nenotiek. Likās, ka visiem vīriešiem manā dzīvē lemts pazust, nomirt vai vienkārši aiziet. Man bija bailes no rītiem viņu palaist uz darbu, jo domāju, ka vairs nesatiksimies,” ar asarām acīs saka Dace, kura neslēpj, ka, gadiem ejot, sāpes pierimst un taisnība vien esot teicienam, ka laiks dziedē visu.
“Tā dziedēšana nenotiek varbūt tieši, kā mēs to iedomājamies. Bet laiks ļauj mums attālināties no notikumiem, ļauj mūsu dzīvē ienākt citiem, un viss pamazām pārklājas. Protams, es nekad neaizmirsīšu savu tēvu un vienmēr dziļi sirdī nesīšu atmiņas par viņu. Bet man ir bērni, vīrs. Man ir dzīve, kurai šobrīd sevi veltu pilnībā,” saka Dace. Dzīve dažkārt izdara korekcijas
Psiholoģe Iveta Berķe, runājot par šo tēmu, atzīst, ka audzināt bērnu vienam nav viegls dzīves uzlikts uzdevums.
“Domāju, ka ikviena sieviete, māte sirds dziļumos vēlas bērnu gaidīt, sagaidīt un audzināt kopā ar bērniņa tēti, un tas ir tikai dabiski. Taču dzīve nereti izdara korekcijas, kas ne vienmēr ir sievietes izvēle – palikt vienai ar bērnu un līdz ar to uzņemties atbildību par viņa audzināšanu. Būt vienai ar bērnu vai bērniem nozīmē ieguldīt milzīgi daudz spēka un enerģijas, jo ne vienmēr var rēķināties ar atbalstu, ko varētu sniegt bērna tēvs, ja būtu blakus. Tas bieži vien nozīmē, ka lēmumi pat par sadzīviskām lietām, nerunājot par kaut ko nopietnāku, ir jāpieņem vienai pašai. Sievietei nemitīgi jādomā, ka ar viņu nekas nedrīkst notikt, jo viņa ir vienīgā saviem bērniem. Un tā ir milzīga slodze, tāpēc ir labi, ja var vērsties pēc atbalsta pie tuviniekiem vai draugiem,” domās dalās psiholoģe un turpina: “ Kamēr bērniņš ir pavisam mazs, viņam svarīgais cilvēks ir gādīgā, mīļā mamma, kura saprot, kas viņam ir vajadzīgs un šīs vajadzības apmierina. Taču, bērnam pieaugot, ar šīm attiecībām vairs nepietiek. Kļūst būtiski, lai bērns paņemtu līdzi savā turpmākajā dzīvē vīrieša tēlu jeb priekšstatus par to, kāds ir vīrietis. Tas svarīgi ir gan zēnam, gan meitenei. Tēvs ir tas, kas bērna dzīvē sprauž ceļazīmes un iedrošina attīstībai, savukārt māte sniedz nepieciešamo atbalstu un drošību,” stāsta I.Berķe un piebilst, ka situācijā, ja sieviete viena audzina bērnu, tad apvienot šīs divas lomas ir ļoti grūti.
Psiholoģe atzīst, ka tēvam ģimenē ir vēl kāda būtiska loma – tēvs, esot attiecībās ar māti, dabiskā veidā palīdz bērnam attālināties no mātes, līdz ar to iedod pieredzi, kā ir veidot attiecības trīsstūrī.
“Bērns iemācās, ka vecākiem ir savas attiecības un viņam – savas attiecības ar katru no viņiem. Ja sieviete ir divatā ar bērnu, viņam ir grūti iemācīties, kā ir veidot attiecības trijatā vai četratā. Pie kam, divatā esot, šīs attiecības ir ļoti ciešas un nereti gadās, ka mammai ir grūti palaist bērnu, savukārt bērnam ir grūti aiziet no viņas, lai dzīvotu savu dzīvi. Esot ļoti cieši kopā, var veidoties izjūta, ka viens bez otra nevar izdzīvot,” situāciju vērtē psiholoģe un piebilst, ka dzīvē ir situācijas, kurās labāk ir izvēlēties palikt vienai ar bērnu, nekā pakļaut sevi un bērnus vardarbībai vai pilnīgi destruktīvām pieaugušo attiecībām.
“Domājot par ģimenēm, kurās tētis viens audzina bērnus – varētu būt, ka grūtības ar lomu apvienošanu pastāv tādā pašā veidā – ne vienmēr mamma ir aizstājama, viņas trūkumu bērns izjutīs jebkurā gadījumā. Tēvi spēj savu bērnu dzīves vadīt un „menedžēt” ļoti labi, taču bērniem var pietrūkt emocionalitātes, jūtīguma, kaut gan arī tas ir diezgan relatīvi,” saka psiholoģe I.Berķe.
Komentāri