Raunā
Pagājuši 58 gadi kopš 1949. gada 25. marta šausmu nakts, kad vairāk nekā 40 tūkstoši mūsu mazās tautas dēlu un meitu aizveda svešumā – uz Sibīriju. Daudziem nebija lemts atgriezties savā dzimtenē, daudzi palika, guldīti Sibīrijas zemē, taču daudziem Dievs bija žēlīgs, un mēs atgriezāmies.
Kas mūs sagaidīja, atgriežoties savā dzimtajā zemē? Neviens netika gaidīts, jo mūsu dzimtās mājas bija ”uzvarētāju” aizņemtas, mēs bijām aizvesti uz mūžīgu palikšanu svešumā.
Es atgriezos 1957. gada maija beigās. Aizbraucu uz dzimto pusi – Gaujienas pagastu. Bet tur tēva mājās bija nometinātas četras mežstrādnieku ģimenes, jo viņiem dzīvokļus bija piešķīrusi padomju vara, mums nekas vairs nepiederēja. Varēja kaimiņos dabūt istabiņu, kur dzīvot, bet ikdienā raudzīties, kā sabrūk tēva mājas. Tas būtu nepanesami. Tad devos uz Cēsu pusi. Drabešu pagastā sievai bija tēva mājas un tur deva vienu istabu dzīvošanai. Negribēju kolhoza teritorijā pierakstīties, jo zināju, kas tas ir, biju iepazinis Sibīrijā. Tādēļ devos uz Cēsīm meklēt dzīvokli. Tur laimējās. Saimniece, pie kuras bija dzīvojusi mana sieva, kad mācījās Cēsu skolotāju institūtā, piekrita pierakstīt mani, jo apdzīvojamā platība to atļāva (toreiz katram cilvēkam vajadzēja deviņus kvadrātmetrus).
Ar saimnieci kopā aizgāju uz rajona milicijas pasu daļu. Ja atmiņa neviļ, priekšnieks bija Bernāts. Saimniece viņam stāstīja, ka esmu viņas māsīcas dēls, kas atgriezies no Sibīrijas (melot nedrīkstēja, jo pase un pārējie dokumenti man bija izdoti Tomskā) un palicis viens, viņa ņem mani savā apgādībā un pieraksta savā dzīvoklī. Priekšnieks it kā tam piekrita, tikai man jāstājas darbā, tad pierakstīšot. Noticēju un sāku meklēt darbu. Tolaik Cēsu rūpkombinātam bija vajadzīgs šoferis. Tomskā biju ieguvis autovadītāja apliecību. Aizgāju uz rūpkombināta kadru daļu, jā šoferis esot vajadzīgs. Tikai kadru daļas priekšniece, iepazinusies ar maniem dokumentiem, palika domīga, iegāja kabinetā pie direktora biedra Fedotova, bet iznākusi paziņoja, ka šoferis tomēr nav vajadzīgs. Pēc tam vēl šoferi meklēja divas vai trīs nedēļas. Darba meklējumos iegriezos vēl dažādās iestādēs, bet ar saviem ”papīriem” un biogrāfiju nederēju pat sētnieka darbam.
Cēsīs uz ziņojumu dēļa bija sludinājums, ka Siguldas mašīnu un meliorācijas stacijai vajadzīgi grāvrači darbam Vaives ciemā. Aizbraucu uz Siguldu. Kadru daļas inspektore Ansone, iepazinusies ar maniem dokumentiem, atzina – grāvrača amatam es derēju, tikai jāpierakstās. Aizbraucu uz Cēsīm, lai pierakstītos, bet pasu galda priekšnieks: jāstājas darbā, tad pierakstīs. Braucu uz Siguldu, atkal uz Cēsīm, tur ”mūzika” tā pati vecā. Braucu trešoreiz uz Siguldu, tad kadru daļas inspektore iedeva izlasīt instrukciju. Tur tiešām bija rakstīts, ka darbā var pieņemt tikai tos pilsoņus, kuriem ir pieraksts un noteikta dzīvesvieta.
Aizbraucot kārtējo reizi uz Cēsīm, saniknots es skarbā balsī pasu galda priekšnieka teicu:”Izbeidziet ņirgāties par padomju pilsoni!” Tikai tad mani pierakstīja. Siguldā beidzot noformējos darbā. Tad man iedeva lāpstu un izveda uz Vaivi. Tur meliorācijas objektā pie Ruckas kroga vajadzēja rakt novadgrāvi. Raku kopā ar tādu pašu kā es, Sibīrijas ”augstskolu” izstudējušo Vidvudu Ķelpi. Mums katram bija savs ”ekskavators ar koka strelu”, un pēc pusotra mēneša novadgrāvis bija izrakts.
Vienmēr, braucot pa Rīgas – Veclaicenes šoseju Rīgas virzienā, pabraucot garām Vaivei un Ruckas krogam, pēc apmēram 200 metriem šosejas labajā pusē cauri bērzu birztalai vijas pazīstamais novadgrāvis. Kaut gan tas pamazām aizaug, jo netiek apkopts, tomēr savas funkcijas tas vēl veic. Tad es paskatos uz grāvi un esmu lepns – tas bija mans pirmais darbs toreizējās padomju Latvijas labā.
Daudziem no mums, represētajiem, bija līdzīgs liktenis. Ne jau tikai es, bet visi mēs bijām atšķirīgi pilsoņi, un tādi mēs bijām līdz mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.
Komentāri