Tagad, kad ārā plosās pavasaris, runāt par ziemu būtu neprāts, tomēr NBS Instruktoru skolas pasniedzēju Ingus Linē un Mareka Dombrovska stāstītais par saviem ziemīgajiem piedzīvojumiem lika tvert diktofonu, lai viņu stāstu fiksētu.
Izjust uz savas ādas
Abi Zviedrijas ziemeļos izbaudījuši to, ko daži sauc par ziemas izdzīvošanas skolu, lai gan I.Linē saka, ka tas skanot pārāk skaļi. I.Linē piedalījies pamatkursā, bet M.Dombrovskis sevi pārbaudījis arī otrā līmeņa kursā, kurā tiek tikai pēc izieta pirmā līmeņa.
„Ja ir laba fiziskā kondīcija, pirmais līmenis ir kā foršs atvaļinājums. Jā, ir auksti, bet tas jāpieņem kā norma. Otrajā līmenī ar labu fizisko formu ir par maz, tur nepieciešama psiholoģiskā gatavība,” saka M.Dombrovskis.
Šajās mācībās cilvēkus sagatavo dzīvei ekstremālos ziemas apstākļos. Zviedru armijā pamatkurss jāiziet visiem, kuri no valsts dienvidiem pāriet dienēt uz ziemeļiem. Arī tiem, kuri dien štābā, lai viņi zinātu, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Jo šīs zināšanas lieti noder arī ikdienā. Cilvēkiem, kuri dzīvo pie polārā loka, daudz ko no tā mācot skolā. Otrajā līmenī šīs zināšanas saliek kopā ar armijas operācijām un māca, kā ekstremālos apstākļos vest kara darbību, pielietot ieročus.
Abi uz šiem kursiem braukuši, lai iegūtās zināšanas tālāk nodotu kursantiem. “Ja gribu skolā stāstīt par šiem jautājumiem, man tas pašam jāizbauda dubultā apmērā. Protams, Latvijā tik aukstas ziemas nebūs, bet man jāzina, kā rīkoties šādos apstākļos,” saka M.Dombrovskis.
“Ja gribam kursantiem izskaidrot šos jautājumus, nevaram to stāstīt tikai pēc grāmatās izlasītā. Piemēram, kā rīkoties, ziemā ielūstot ledū. Ja pats esmu reāli to izjutis, varu peldināt kursantus un stāstīt viņiem, kā rīkoties,” piebilst I.Linē. Sniegā zem klajas debess
Gan pirmā, gan otrā līmeņa kurss notiek desmit dienas. Pamatkursā brīvā dabā nākas pavadīt aptuveni 40 – 50 procentus no mācību laika, bet otrajā līmenī vismaz 70 procentus. “Otrajā līmenī tiek paaugstināta slodze, samazināts laiks miegam un samazināta arī gaisa temperatūra,” ar smaidu piebilst Mareks Dombrovskis, jo otrais līmenis notiek laikā, kad ziema Zviedrijas ziemeļos sasniegusi pašu aukstāko punktu. “Četrarpus dienas pavadījām laukā, un nekļuva siltāks par mīnus 30 grādiem. Zemākā bija -37. Godīgi sakot, ja man vēlreiz vajadzētu iet tam cauri, es ilgi domātu. Mūsu grupā bija vairāku valstu pārstāvji, tostarp kāds pavecs vīrs, kurš fiziski nebija gatavs šādam pārbaudījumam, un mums viņš bija jāuzpasē, lai neapsaldējas. Naktī viens visu laiku paliek nomodā, apstaigā pārējos, ik pa laikam pamodinot un pajautājot, vai guļošais jūt rokas un kājas. Jo šo vīru atstājām sardzē, viņš pats aizmiga uz četrām stundām un nebija vairs nekādas kontroles. Bija grūti, bet viņš novērtēja mūsu rūpes un kursa beigās viņam visi kļuvām kā labākie draugi,” stāsta M.Dombrovskis.
Pirmajā līmenī kursantiem iedod bāzes informāciju, lai sagatavotos dzīvei zemās temperatūrās. Mācības sākoties ar teorijas apguvi, kurā uzskatāmi pastāstot par apsaldējumiem, fotogrāfijās parādot iespējamās sekas. I.Linē atzīst, ka tas devis pietiekamu motivāciju pašiem būt uzmanīgiem, lai to nepieļautu. Kļuvis skaidrs, kā ģērbties aukstā laikā, kāda materiāla apģērbu izvēlēties. Lai nav tā, ka apakšējais slānis uzsūc mitrumu, bet virsējais ir kā plēve, kas nelaiž mitrumu cauri. Rezultātā apakšā apģērbs paliek mitrs, cilvēks sāk salt, un tas var beigties traģiski.
I.Linē: “Pēc teorijas apguves sekoja pirmā nakts ārā zem klajas debess bez jebkādas nojumes vai telts. Bija tikai guļammaiss un teorētiskās zināšanas, kā pārlaist nakti. No sniega uztaisīju paaugstinājumu, uzklāju egļu zarus un nakšņoju guļammaisā. Pirms tam tiek stāstīts, ka guļammaisā nedrīkst ielīst pilnībā un elpot iekšā, lai paliek siltāk, jo notiek kondensācija, guļammaiss kļūst mitrs un zemā temperatūrā neizžūst. Protams, nekāda gulēšana nesanāca, bet pirmais pārbaudījums bija izturēts. Tad uz dažām dienā atgriezāmies telpās, lai pēc tam brīvdabā nakšņotu vēl trīs naktis. Viena bija jāpavada parastā divvietīgā tūristu teltī, nākamā zem koka, bet trešā – sniega būdā. Tad bija iespēja salīdzināt visas četras naktis un izanalizēt priekšrocības un trūkumus.”
M.Dombrovskis gan saka, ka nakšņošana teltī, it īpaši otrajā līmenī, esot apgrūtinoša, jo tā paredzēta trijiem, katram esot neliela vietiņa, piedevām jāguļ ar visu ieroci, tāpēc tās esot mocības. Pie tam jau pieminētās kondensācijas problēmas dēļ telts jātur vaļā, tāpēc vienīgais labums no tās ir vēja aizturēšana. “Vienu nakti tajā nomocījos, bet nākamo gulēju ārā, aizvējā aiz telts, un tas bija krietni labāk.
Gan sniega būda, gan guļvieta zem koka jāizveido pašu spēkiem, ņemot vērā teorijā uzzināto. Izrādās, sagatavot guļvietu zem koka ir vienkārši. Jāatrod iespējami kuplāka egle, kam zari līdz zemei, tie jāapmet ar sniega kārtu, lai aizturētu vēju, un var līst iekšā gulēt.
“Lai saprastu, kā tas darbojas, viss jāveic pašiem no A līdz Z. Veidojot guļvietu sniegā, jāņem vērā fizikas principi par siltā un aukstā gaisa plūsmām. Teiksim, guļot sniegā zem klajas debess, nevis izrok sniegā bedri un guļas tur iekšā, bet ap savu guļasvietu aprok tādu kā padziļinājumu, lai aukstais gaiss krājas tur, bet pats guli uz paaugstinājuma. Tur it kā vajadzētu būt siltāk, protams, atšķirību nejūt, bet, iespējams, pāris grādu starpība tomēr ir,” saka I.Linē. Kā palēninātajā filmā
Vēl viena no nakšņošanas iespējām ir gulēšana pašu izveidotā sniega būdā. Tiesa, tā netop ātri, parasti divu dienu laikā, pie tam, strādājot vairākiem vienlaikus. Vispirms tiek samests un pieblīvēts aptuveni divus metrus augsts sniega kalns. Pēc diennakts, kad sniegs piesalis, notiek guļamistabas izveidošana, ierokoties sniega kalnā.
“Strādājot svarīgi atcerēties vēl kādu niansi, proti, nedrīkst kustēties pārāk strauji, lai nesāktu svīst. Ziemeļos ir teiciens – tas, kurš sasvīdis, būtībā jau ir mironis. Jo nav iespējams izžāvēt drēbes. Tāpēc kustības ir kā palēninātā filmā. Tam jāpievērš liela uzmanība, vai nu jāmet nost kāda drēbju kārta, vai jākustas tā, lai nesvīstu. Protams, nedaudz karsti būs, bet nedrīkst būt cauri slapjš. Tad nakts būs pēdējā,” saka M.Dombrovskis.
I.Linē stāsta, ka mācībās daudz interesanta uzzināts par ģērbšanos un citām niansēm: “Svarīgi atcerēties, ka galvenā siltuma regulācija notiek caur plaukstām un galvu. Ja kustoties jūti, ka paliek auksti, rokās jāvelk biezāki cimdi un galvā siltāka cepure. Un otrādi. Tas ir princips, kas noderīgs arī šeit, ziemā veicot dažādas aktivitātes gan pašam, gan bērniem. Ir zināms, ka pie -13 grādiem caur galvu aizplūst 50 procenti siltuma, bet jo temperatūra zemāka, jo siltums šādi aiziet vairāk.
Pirmā līmeņa kursā iemāca izturēties ar cieņu pret aukstumu, neatkarīgi no tā, cik tas liels, jo hipotermiju var dabūt jau pie +6 grādiem. Tāpēc aukstumu nekad nevajag novērtēt par zemu. Vienmēr jāparedz ļaunākais, un ziemā, braucot ar mašīnu tālākus gabalus, vajag nodrošināties ar siltāku apģērbu, jo nav zināms, kas uz ceļa var gadīties. Nav patīkami palikt plānās kurpītēs un vieglā apģērbā vientuļā vietā.” Mugursoma, ragavas, ierocis
Ja pamatkursā var piedalīties gandrīz ikviens, taktiskajā kursā prasības ir krietni augstākas, jo tad ārā nākas pavadīt vairāk nekā četras dienas, un slodze ir krietni lielāka. M.Dombrovskis stāsta, ka taktiskajā kursā jāstiepj ļoti daudz it kā lieku mantu, kas varbūt varētu noderēt, bet, iespējams, arī nenoderēs. Līdzi jāvelk arī ragavas, pilnas ar malku un citām sadzīvē nepieciešamām lietām.
“Ekipējums bija apjomīgs. Mugursomu plecos varēja dabūt tikai ar grūtībām, vēl ierocis un piedevām uz maiņām jāvelk ragavas, ko vienam grūti pakustināt. Ja visu saliek, tās ir divus metrus garas, pusmetru platas, apmēram pusotru metru augstas un kādus 100 kilogramus smagas. Tā kā reljefs nav līdzens, cīņa ar ragavām bija pamatīga. Tad vēl, ejot uz uzdevumu, pēkšņi blakus sāk celties mērķi un ir jāšauj, tas notiek ar kaujas munīciju, stāvot uz slēpēm. Jābūt ļoti uzmanīgam, lai neievainotu sevi vai biedrus.
Arī attālumu izvērtēšana ir pavisam citādāka. Piemēram, mums jānokļūst no viena punkta uz otru, kur taisni ir trīs kilometri, bet apvidus tāds, ka nākas veikt pat 12 kilometrus, lai ar pilnu ekipējumu sasniegtu mērķi. Sākumā to nezinājām, un uz jautājumu, cik vajadzēs laika, lai veiktu četrus kilometrus, teicām – stundu. Zviedri nobrīnījās, piebilstot, ka parasti labākie to veicot četrās. Nācās pārliecināties, ka viņiem taisnība. Arī atpūtai šajās četrās dienās laika tikpat kā neatlika. Ierodoties jebkurā apmešanās vietā, sniegā bija jārok tranšejas, lai varētu paslēpties no pretinieka. Apmetnēs sagatavošana ilga apmēram četras, piecas stundas. Ja ap deviņiem vakarā tas tika paveikts, jau pēc divām stundām bija jādodas izlūkot nākamais uzdevums, no kura atgriezāmies ap diviem naktī. Tad uz maiņām vēl jāsargā nometne. Tā no dienas uz dienu. Pēdējā dienā bija tā, ka vairs nevienu negribējās ne redzēt, ne runāt. Tas bija labs komandas treniņš,” atzīst M.Dombrovskis.
Ēst, dzert un …
Klausoties stāstījumu, liekas nesaprotami, kā var izturēt četras diennaktis -30 grādos, jo izgulēties tik zemā temperatūrā taču nav iespējams. M.Dombrovskis saka, ka nevar runāt par gulēšanu, drīzāk par atpūtu, kuras laikā izdodas pagulēt labi ja stundu, pusotru. I.Linē viņam piekrīt, sakot, ka šādos pārbaudījumos organisms mobilizējas un pieticis ar šīm dažām miega stundām naktī.
Bet organismam ir arī vajadzība pēc silta ēdiena, dzēriena. Arī tas esot atrisināts atbilstoši laika apstākļiem.
M.Dombrovskis: “Līdzi tiek dotas sausās pārtikas devas, kas nesasalst. Maltīte notiek šādi: kausē sniegu, lai iegūtu karstu ūdeni, to ielej šajā sausajā pusfabrikātā, sakrati un tūlīt ēd. Ja atstāsi uz minūtēm piecām, viss būs sasalis. Jau ēdot, karotei apkārt veidojas ledus slānītis. Ir dažādas sausās pārtikas. Brokastīs pārslu putra, pusdienās kartupeļi vai makaroni ar gaļu, bet vakarā – rīsi ar vistu vai kas tāds. Viss tā sabalansēts, lai organisms saņemtu nepieciešamās vielas.”
I.Linē: “Tur jāatceras zelta likums, tiklīdz ir kāda pauze, kausē sniegu un piepildi termosu ar karstu ūdeni. Varbūt liksies nepierasti, bet ziemā nepieciešams dzert vēl vairāk nekā karstā laikā. Jo, elpojot auksto gaisu, organisms tērē daudz šķidruma, lai to uzsildītu. Dienā nepieciešams izdzert četrus, piecus litrus šķidruma.”
Labi, ēšanu un dzeršanu var saprast, bet ir arī citas vajadzības, proti, pretējais process. Abi atzīst, ka šajā jomā nekāda modernizācija nav izdomāta, tāpēc situācija jāpieņem, kā ir. Bet tas neesot nekas patīkams. Latvijā nav tādas ziemas
Klausoties šo stāstījumu, jau no dzirdētā drebuļi iet pār kauliem, kur nu vēl pašam būt tur iekšā. Rodas jautājums, kas no iegūtā var noderēt Latvijā.
I.Linē: “Zināšanas, kā pareizi ģērbties, ko darīt, lai izvairītos no apsaldējumiem, kāda ir ķermeņa reakcija, ja notiek atdzišana. Par nepieciešamo uzturu, ka būtiski uzņemt kalorijas, jo, lai nenosaltu, ir jākustas, bet kustības prasa enerģiju.”
M.Dombrovskis: “Tas bija labs pārbaudījums, ko spēju izturēt. Braucu ar domu nostiprināt iemaņas, ko ieguvu pamatkursā, un redzēt, vai otrais līmenis vajadzīgs Instruktoru skolā. Sapratu, ka ne, jo mums nav tik dziļš sniegs, tik aukstas ziemas, arī taktika, kā strādājam, ir citādāka. Mēs nevaram plānot ziemas mācības brīvā dabā, jo var izrādīties, ka sniega nav, kā tas bija šogad. Pie tam, Latvijā vēl nav centralizēti visiem karavīriem iedots pamats, lai viņi būtu gatavi ziemas mācībām. Tagad tiek veidota programma, ka Alūksnē varētu būt pamata līmeņa kurss, un mēs ar Ingu būsim pirmie instruktori, kas to vadīs. Bet tur nepieciešams sakārtot arī apgādi, jo ar vienu vilnas džemperīti to nav iespējams izdarīt.”
Komentāri