Šodien kristīgajā pasaulē ir Klusā sestdiena. Vakar Jēzus tika krustā sists, bet rīt kristieši gavilēs par Viņa augšāmcelšanos. Patiesībā jau ikviena kristieša dzīvē ir savs augšāmcelšanās stāsts, brīdis, kad cilvēks sevi nodod Kristum. Katram tas ir citādāks. Vienam tas noticis dziļā krīzes posmā, cits
augšāmcelšanos piedzīvojis, būdams uz viļņa. Viņu vidū arī Ainis Ozoliņš, bijušais beķerejas “Krūmiņa nams” īpašnieks, tagad Lutera akadēmijas 3.kursa students.
– Kāpēc uzņēmējs Ainis Ozoliņš pārdeva savu biznesu un aizgāja studēt teoloģiju?
– Tas vienkārši notika. Tradicionālās konfesijas to sauc par aicinājumu. Es gan vēl tās durvis nedaudz esmu atstājis pusvirus, jo varbūt neesmu
kaut ko izpratis, varbūt tas nav aicinājums. Bet arvien vairāk mani pārņem pārliecība, ka visu esmu sapratis pareizi.
Biju izdomājis, ka uzņēmums man būs, kamēr mācīšos, jo tas uzturēs mani mācību laikā. Pēc tam jau domāju, ko darīt, jo sapratu, ka uzņēmumu nevarēšu paturēt pēc akadēmijas beigšanas. Nevar priekš sevis nedaudz pamācīties teoloģiju, lai
pēc tam sēdētu mājās un augsti meditētu. Baznīca no manis sagaida kalpošanu.
Tad nu biju sev izdomājis tādu plāniņu, bet ir teiciens, ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem plāniem. Paskatoties atpakaļ, redzu, ka pēdējos trīs gados nav sanākusi neviena manis izdomātā kombinācija. Ir noticis kaut kas cits, pie tam labāks.
– Vai bija viegli veikt šādu krasu kursa maiņu?
– Varu atzīt, ka kā kristietis biju zināmā iekšējā konfliktā ar tiem likumiem, kurus man kā uzņēmējam uzspiež vide un kuri ne vienmēr pieņemami
morāli un ētiski.
Tad rodas bažas, ka vienu brīdi tas purvs var nepalaist ārā, jo visu laiku nākas sadzīvot ar šo morāli. Nebija jau tā, ka tās katru rītu klauvēja pie manas sirdsapziņas, bet jutu, ka šī balstiņa ar katru gadu kļūst klusāka un vājāka, un baidījos, ka kādu rītu es to nesadzirdēšu vispār.
– Jau vairāk nekā gadu vadi projektu, lai īstenotu Cēsu sv.Jāņa baznīcas ārējās fasādes rekonstrukciju. Vai ir redzējums, ka balta baznīca Cēsīs būs?
– Protams, un saku to ar pilnu atbildības sajūtu! Ja kāds cēsnieks cenšas apgalvot, ka tas nav iespējams, viņš ir demagogs. Neredzu šķēršļus. Ja tomēr mums neviens neiedos naudu, krāsosim paši. Mēs to varam!
– Bet vajadzīgs viens, kurš visu dzen uz priekšu.
– Diemžēl daļa sabiedrības dzīvo ar domu, ka mums nekā nav, ka neko nevaram, un ja reiz nevaram, visticamāk, pat nemēģinām kaut ko mainīt. Mēs visam pieejam apšaubot. Valda uzskats, ka gudrs cilvēks ir tas, kurš visu apšauba un kritizē. Viņš vienmēr saka: „Klausiet manu balsi, es jums teikšu visu patiesību,” un nosauc septiņus iemeslus, kāpēc ideja ir slikta. Arī to, uz kuriem varēja cerēt,
ka viņi varētu atbalstīt ieceri, entuziasms noplok, un nekas nenotiek. Es jau nesaku, ka vajag grābstīties pa mākoņiem, reālam skatījumam jābūt, bet nevar visu vērtēt no negatīvā. Latiņa jāuzstāda. Ja liekam to pārāk zemu, nevar runāt par attīstību, bet par rāpšanos atpakaļ.
Ko lai dara, latviešiem ir krabja sindroms. Man šo līdzību pirms vairākiem gadiem stāstīja kāds amerikānis. Kad krabjus ieliek spainī, viņi tur kārpās, kārpās, bet tad viens saprot, ka pietiek viņam tur tusēties, jākāpj laukā. Viņš rāpjas ārā, bet pārējie tā vietā, lai viņu stutētu vai mēģinātu apgāzt spaini un visi tiktu laukā, to centīgo norauj atpakaļ
lejā. Nedrīkst būt tāda filozofija! Kāpēc mēs nepriecājamies par cilvēku, kurš uzcēla māju un nopirka jaunu mašīnu? Nē, mēs sakām, ka droši vien sazadzies. Varbūt labāk būtu censties arī mums tikt pie mājas un mašīnas? Censties visiem tikt no tā spaiņa laukā, nevis raut arī citus tur lejā.
– Vai var četrus gadus mācīties Lutera akadēmijā un tad pateikt – nē, tas nav man!
– Teorētiski līdz pat ordinācijas brīdim to var pateikt. Tāpēc jau ir atvēlēts laiks kalpošanai, lai apjēgtu, ko tas nozīmē.
Pirmajā un otrajā kursā varbūt lidinājos pa mākoņiem, bet tagad, kad līdz finišam atlicis pavisam nedaudz, atzīšos, man kļūst nedaudz bail.
Pāvils gan raksta: „Kurš iekāro bīskapa amatu, tas iekāro teicamu darbu.” Bet garozas tur ir daudz.
– Par ko bail?
– Mācītājs atbildīgs par tiem ļaudīm, kuri viņam uzticas un kuri viņam uzticēti. Viņš ir gans, kuram uzticētas dzīvas dvēseles, kurš ir atbildīgs par viņu pestīšanu vai pazudināšanu.
Bet kas es esmu? Vai ar visiem saviem tikumiem un netikumiem esmu gatavs uzņemties šo gana amatu? Man patīk kāda pareizticīgā mācītāja stāstītais, ka atskrien pie viņa viens amata brālis un saka – batjuška, esmu necienīgs būt par mācītāju, dzen mani prom! Uz to mācītājs atsaka – viss ir kārtībā! Atnāc, kad jutīsies cienīgs būt, tad es tevi aizdzīšu. Kas tur ir par domu iekšā! Ja es jūtos stiprs un varens, ja man nekas nekaiš, es visu varu, ar mani viss ir kārtībā, es neko nevienam sliktu neesmu darījis un, ja es ar tādu apziņu dzīvoju, tad ir vāks! Tam, kurš tā māca un domā, tam baznīca nav vajadzīga – viņš
pats visu var!?
Mani baida, ko es darīšu ar izmisušiem ļaudīm, kuri nāks pie manis. Ko darīšu ar cilvēkiem, kuri mani nostādīs tādu problēmu priekšā, par kurām tagad ir tikai nojauta? Ko darīšu, stāvot pie mirēja gultas, ko es viņam teikšu? Vai man būs pietiekami spēka un gudrības pateikt
mierinājuma vārdus? Ko teikt tam, kurš nāks un sacīs, ka otrs pārkāpj laulību? Teorētiski jau zinu, ko teikt – tev nebūs pārkāpt! Bet viņš teiks – es jau esmu izšķīries, ko tu darīsi ar mani? Cik cilvēku, tik problēmu, un katram jāatrod sava pieeja.
– Esi domājis, kāda ir mācītāja misija?
– Diemžēl sabiedrībā valda uzskats, ka mācītājs ir pēdējā instance, pie kā griezties. Cilvēks aiziet pie daktera, bet viņš saka – piedod, es vairs neko nevaru līdzēt, ej pie mācītāja. Patiesībā, baznīcai vajadzētu būt pirmajai instancei, tad viss būtu daudz vienkāršāk, bet tā nu dzīvē
iekārtojies, ka visu gribam sarežģīt.
Mācītāja uzdevums ir skaidri pasludināt to vēsti, kas viņam uzticēta, kas skaidri rakstīta Bībelē. Nevis izdomāt kaut kādas fiškas, piemēram, ieliksim kolas automātu baznīcā, plazmas televizorus, mīkstos krēslus, lai ievilinātu dievnamā iespējami vairāk cilvēku. Tad jau viņi nāks pēc kolas, nevis pēc patiesā vārda. Ja nāks pēc patiesās vēsts, neviens beņķis nebūs par cietu vai baznīca par aukstu. Vai pēc apkures pieslēgšanas svētā Jāņa baznīcā uz dievkalpojumiem sāka nākt vairāk cilvēku? Nē, vienkārši tiem, kuri nāk, nedaudz palielinājās komforta līmenis.
– 99 gadījumos no simta cilvēki Dievu meklē, kad viņiem ir problēmas, kad gadījusies
nelaime, bet kad kaut kas padodas, viņi saka, ka paveikuši to saviem spēkiem.
–
Es arī esmu bijis bedrē, bet varu teikt, ka baznīcā pa īstam atgriezos tad, kad viss bija vislabākajā kārtībā. Es atnācu, lai pateiktos, ka Viņš mani ir uzturējis un vadījis, neraugoties ne uz kādiem pavērsieniem. Kad atvēru acis un to sapratu, nāca apjausma, ka man jāiet pie Viņa. Pateicībā.
– Bībeles vārds tiek interpretēts, un katrs to cenšas vilkt uz savu pusi.
– Visas maldu mācības un sektas būvētas uz to, ka
izrauj no Bībeles vienu nelielu pantu, un uz tā uzbūvē visu savu teoloģiju. Pat nepaskatoties un nepapētot, kam Jēzus vai Dievs to patiesībā ir teicis.
Varētu pajautāt, cik labi vidusmēra kristietis pārzina Bībeli, vai maz to ir izlasījis? Patiesībā tā ir dārgumu krātuve, kuru var lasīt un pārlasīt, katru reizi atrodot kaut ko jaunu. Studējot esmu to sapratis, un tā patiešām ir grāmatu grāmata. Kad mēs studijās ņemam pētnieciskos priekšmetus, piemēram, pētām Mateja evaņģēliju, tur tādas lietas saslēdzas! No
krēsla var nokrist! Tad saproti, ka tā tas patiesībā ir, ka to cilvēks nav ietulkojis, tā nav nekāda interpretācija.
Cilvēks var sabojāt visu ko, un man vienmēr ir paticis tāds pusnopietns apgalvojums, ka reizēm Dievs savu baznīcu uztur par spīti mums, nevis mūsu dēļ.
– Bet cilvēki saka – kas pasaulē notiek! Kā Dievs to pieļauj?
– Jā, Viņš to pieļāva, bet mēs jau paši darījām visu, lai tā notiktu. Man prasa, kāpēc nomira tas dažas nedēļas vecais bērniņš, kurš neko ļaunu nevienam nebija izdarījis? Un viņa vecāki arī ne. Es to nevaru paskaidrot, jo cilvēkam pilnībā Dieva prāts nav izzināms. Varu tikai Viņam lūgt, lai dod man spēju saprast, kāpēc tā notiek. Kad pār mani nāk pārbaudījums, es arī nesaprotu, kāpēc, jo eju taču baznīcā, uzticos Viņam. Bet visam ir savs mērķis, un katrs pārbaudījums liek kaut ko mācīties. Šādos brīžos ir liela gudrība teikt: „Paldies, Dievs, par šiem pārbaudījumiem un ciešanām, ko Tu man uzliec! Varbūt no tā es kaut ko varu mācīties, un dod man gudrību saprast šo mācību!”
Es turos pie luteriskajās ticības apliecībās rakstītā, ka Svētais Gars, kur un kad Dievs to grib, rada ticību tajos, kuri uzklausa evaņģēlija vēsti. Un nav svarīgi, kad tas notiek, galvenais, ka notiek! Tā vairs nav mācītāja atbildība.
– Plaša tēma ir Dievs un zinātne.
– Mums bija interesantas lekcijas par zinātni un reliģiju. Zinātnieks, protams, ticīgs cilvēks, apgalvoja -viss liecina, ka pirmsākums bijis tieši tāds, kā rakstīts Bībelē. Bijis kāds Radītājs, kurš noteicis visu lietu un notikumu kārtību. Varbūtība, ka dzīvība radusies nejauši, ir tikpat liela, kā iespēja, ka izgāztuvē, kur teorētiski ir viss nepieciešamais, lai pats no sevis savāktos pēdējās paaudzes mobilais telefons, tā arī notiktu.
– Ko tev nozīmē Lieldienas, tie ir svētki?
– Ja Ziemassvētkus cilvēki ir tik tālu komercializējuši, ka pat nezina, kas tur apakšā, Lieldienas tam nav padevušās, nu, varbūt ar nelieliem izņēmumiem. Jā, mēs arī mājās krāsojam olas, bet tam nav nekāda sakara ar Lieldienu centrālo notikumu.
Es katrās Lieldienās skatos „Kristus ciešanas”, un par šo filmu kāds mans draugs teica, ka tas ir spilgtākais evaņģēlijs, ko viņš piedzīvojis ārpus Bībeles. Savukārt, kāds cits saķēra galvu un teica – un jūs tās šausmas, ciešanas un mocības saucat par evaņģēliju, par labo vēsti?! Viss atkarīgs, kā uz to paskatās.
Cepuri nost Gibsonam, kurš uzdrīkstējās parādīt to visu. Skaudrā realitātē ieraugām, ko var izdarīt ar vienu nevainīgu cilvēku. Es šo filmu skatos ar vienu domu – ja jau tam vajadzēja notikt tik smagā formā, kaut kam tikpat smagam jābūt arī svaru kausu otrajā pusē. Kā teikts Jesajas 53. „Mūsu pārkāpumi un grēki bija uzkrauti Viņam.” Arī mani izdarītie labie darbi un tie, ko vēl izdarīšu, bija tajās naglās, ar kurām Jēzu sita krustā. Ticīgs cilvēks redz pāri šīm ciešanām to, kas notika pēc tam, un galvenais, kāpēc tā notika „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis…” Un šajos vārdos ir pateikta atbilde. Pie krusta viss nebeidzās, aiz krusta vēl ir tik daudz ko redzēt un piedzīvot!
Lieldienu laikā mēģinu izprast, kur mēs skrienam, kas īsti noticis šajā Lieldienu stāstā, kāda ir mana daļa tajā. Ja nav, esam te lieki runājuši, bet ja ir – tā ir baigā štelle! Tur sanāk kopā visa Bībele no pirmā līdz pēdējam pantam. Viss ir vienā kopīgā ķēdītē, un tā ir tā pestīšanas vēsture.
Komentāri