Šodien Klusā sestdiena, rīt Lieldienu rīts un priekšā svētīgas dienas.
“Mēs mammai bijām septiņi bērni un viņa izdomāja, ka šīs mājas sauks “Šūpoles”. Viņa jokoja, ka dienas ies augšā un lejā, ka arī mums vālodzīte sašūpos daudz bērnu pūrā. Nu, dažādi jau mums tiešām pa to dzīvi iet,” sacīja Priekuļu pagasta “Šūpoļu” saimniece Anita Bērziņa.
Mēs pie Bērziņu ģimenes devāmies, tieši Lieldienas gaidot, lai uzzinātu, kā Cēsu pievārtē, Pieškalnos dzīvo cilvēki, kuru mājām, tautas tradīcijas zinot, ir Lieldienām tuvs vārds. “Šūpoles” mūs sagaidīja izrotātas. Zemāko ābelīšu un ķiršu zaros karājās krāsainas olas, uz mājas palodzes sēdēja plīša zaķu mamma, bet puķu dobē jau sveicināja koši dzeltenas atraitnītes.
“Mums svētki ir tad, kad visa ģimene esam kopā, kad tētim nav jāstrādā, es un bērni varam būt mājās. Parunāt, mierīgi apsēsties pie vakariņu galda, pateikties Dievam par cienastu un par to, kā dzīvojam. Lieldienas mums aizritēs pavisam mierīgi. Brokastīs apēdīsim pa olai un dosimies uz baznīcu. Mums ģimenē Lieldienas ir gaiši, kristīgi svētki,” tā Anita. Ģimenes galva Viesturs Bērziņš piebilda, ka viņa darba vietā šos svētkus nesvinot, tāpēc jau izsenis iegājies, ka klusās un gaišās dienas paiet kopā ar bērniem un radiem.
“Mēs paši taču svētkus, kādus vēlamies, arī radām,” noteica Viesturs, kura atvases ir pusaudži, tāpēc nevienu ar zaķi, kurš iznēsā Lieldienu olas, nevajag mānīt. Jolanta un Jānis apmeklē arī sv. Jāņa baznīcas draudzes svētdienas skolu un
saka, ka viņiem vienkārši patīk paklausīties, ko runā mācītājs, ko skolas skolotāji, un laiku pavadīt kopā ar baznīcas skolā satiktajiem draugiem. Ja Lieldienu diena būšot saulaina, tad ģimene svētku vakariņas ieturēšot dārzā, tur ripinot arī olas, kas krāsotas sīpolu mizās, siena gružos un lipinātas ar pavasara puķu ziedlapiņām.
“Pavasaris jau vēl tāds ar zobiņiem. Zeme
pavisam auksta un pēdējos vakaros debesis bija skaidras, varēja zvaigznes redzēt. Es jau smejos, ka tumsā nākot no kūts, ir brīdis, kad laiks debesīs paskatīties,” saka Anita, kura ir pārliecināta, ka joprojām dzīvo īstos laukos. Citi gar viņas māju dodas lūkoties Ērgļu klinšu skaistumu, bet viņa ir vienīgā māju pudurī, kuras kūtiņā joprojām ir govs.
“Ir dārzs, siltumnīcas, pļaviņas, kas vasarā atkal būs jānopļauj, jo siens jāsavāc. Būs kartupeļu un biešu vagas. Bērni jau kādreiz čīkst, ka viņiem vasarā jāravē, bet citi var braukt uz jūru. Esmu tā pieradusi, ka pašu vajadzībām visu var pie mājas izaudzēt. Arī piens mums savs, varam vēl dalīties,” tā Anita, kurai paveicies arī ar to, ka palīgos nāk pašas māsas un brāļi. Viens no viņiem, kas esot lielākais māju saimnieks, gan pašlaik dzīvo un strādā Īrijā, bet citādi ģimene bieži tiekoties ne tikai svētkos, arī ikdienas priekos un bēdās.
Klusā nedēļa būs pagājusi un Lieldienu vēsts, ja vien to saklausām, būs dzirdama katrā sētā, ģimenē un sirdī.
Komentāri