Gaujas NP informācijas speciāliste
Pa Gaujas senieleju un mežonīgajām pieteku sāngravām staigājot, gadās atrast gan pagātnes liecības, gan visai bīstamas lietas. Skatīsimies arī uz zemi! Lūk, ko stāsta vides inspektors Māris Mitrevics: „Pirms kādiem septiņiem gadiem, kad režisore Sabīne Stāle veidoja TV sižetus par Gaujas Nacionālo parku, arī es piedalījos raidījumu tapšanā. Tepat, Siguldas teritorijā, dziļi iekšā mežā aiz „Dainām” ir interesants ģeoloģisks objekts Iežu grāvis. Patiesībā grava ar smilšakmens atsegumiem, kurai ir dažādi nosaukumi. Filmēšanas procesā, priecājoties par ainavas mežonīgumu, pēkšņi zemē pamanām kaulus. Es jau skaidri redzu – tie ir dzīvnieku kauli, bet raidījumā tas izskanēja tā miglaini un aptuveni. Varbūt te kāds ir palicis… Varbūt kāds tūrists… Nu, tāds nedaudz karātavu jeb angļu melnais humors sanāca.
Citā reizē filmēšanas nolūkos gājām pa Jodupītes kanjonu. Tas ir līdzīgs kā Daudas upītei, arī ar ūdenskritumiem. Skatos, upītes gultnē starp akmeņiem kaut kas dīvains un dabai nepiedienīgs guļ. Dzelzs gabals. Protams, paceļu un tajā brīdī pēkšņi apjaušu, kas tas ir – rokas granāta. Ko darīt? Mest zemē, turēt rokā? Bail taču! Viens no filmētājiem, Andris Pavlovskis paņem granātu un slaidi pārlidina pāri plecam aiz kanjona sienām. Kad bīstamais objekts mežā ar klusu būkšķi nokrita, ierāvām galvas plecos. Nekas nenotika, protams. Viena iespēja no tūkstoša, ka granāta būtu eksplodējusi.”
„Gaujas Nacionālā parka darbiniekiem tas jau ir labi zināms – kā ekskursijā atbraukušie skolēni tiek laukā no autobusa, tā prom „kokos”. Skolotāja knapi izkāpusi, kad bērnus vairs jau nemana. Kādu reizi, kad dežurēju pie Velnalas, atbrauca skolēnu grupa un visi reizē metās pa taku lejā. Pa vidu viens tāds druknāks arī. Paskrēja garām brīdinājuma uzrakstiem un piktogrammām ar aizliegumu kāpt pāri barjerām virs klints. Skolotājs tajā barā bija pirmais, kas fizkultūrieša veiklībā šķērsoja barjeru, sekoja vēl kādi pāris puiši un dažas meitenes. Tur tālāk ir tikai daži soļi līdz klints sienai, kas ietiecas Gaujā, un diemžēl ir zināmi gadījumi, kad šāda pārgalvība beigusies letāli. Viss beidzās laimīgi, bez upuriem. Vēlāk precizēju savus novērojumus. Jā, tiešām fizkultūras skolotājs ar saviem audzēkņiem…”
„Jā, esmu arī pats skrāpējis smilšakmens klintis. Tas notika tā. Reiz kolēģi man rāda fotogrāfiju ar klinti, kur starp seniem un nosūnojušiem uzrakstiem rēgojas viens pavisam „svaigs” – ar lieliem burtiem smilšakmenī ieskrāpēts „MITRAIS”. Esmu pārsteigts. Kur? Izrādās, Gūtmaņalas sānā, ļoti redzamā vietā, apmēram acu augstumā ieskrāpēta mana, visiem kolēģiem, dabas draugiem un nedraugiem, žuļikiem un maliķiem labi zināmā iesauka. Pie vella… Visi plaši un tālu zina, ka esmu tas par daudz bargais inspektors, kas reizēm dežurē arī pie Gūtmaņalas. Norunājām, ka šis uzraksts ir jānodzēš jeb jāizskrāpē.”
Komentāri