Sestdiena, 20. decembris
Vārda dienas: Lelde, Sarmis

Sievietēm trūkst darba vietu

Druva
23:00
26.04.2007
20

Par to, ka laukos trūkst darba vietu un cilvēki ir spiesti meklēt dažnedažādākos variantus, kā pelnīt iztiku, ir runāts daudz. Taču daudzu pagastu pašvaldību vadītāji par vienu no aktuālākajām problēmām min sieviešu bezdarbu laukos.

Tomēr jāatzīst, ka darba dienas vidū viesojoties Drustu pagastā, bezdarbniekus atrast nebija nemaz tik viegli, lai neteiktu neiespējami. Kā pagastā atzina sastaptie iedzīvotāji, sievietes, kuras strādāt vēlas, darbu ir atradušas. Bez darba staigājot vien dzērāji un tie, kuri neko nevēlas darīt. Darbs jāmeklē pašiem

Raksturojot situāciju pagastā, Dzērbenes pagasta pašvaldības priekšsēdētāja Anita Kamerāde atzina, ka Dzērbenē kā jebkurā rajona lauku pašvaldībā ir bezdarba problēma.

“Sievietēm galvenokārt darba vietas ir Taurenes kokapstrādes uzņēmumā “Pondus”, Dzērbenē skolās, veikalos. Pirmspensijas vecuma sievietes cenšamies nodarbināt algotajos pagaidu darbos. Taču, raugoties nākotnē, domāju, ka pagastā varētu attīstīt tūrismu un individuālo uzņēmējdarbību. Cilvēkiem pašiem arī ir jādomā par darba vietām. Taču bieži ir tā, ka trūkst motivācijas strādāt. Tā jau kādu laiku vienam pagasta veikalam meklē pārdevēju, bet jāatzīst, ka iet diezgan problemātiski. Cilvēki jau nevēlas strādāt,” domās dalās A.Kamerāde. “Patīk, ka jaunieši atgriežas no ārzemēm un savā pagastā cenšas pirkt īpašumus, lai veidotu uzņēmējdarbību. Nākotnē Dzērbeni redzu kā attīstītu tūrisma vietu. Te ir skaista daba,” saka Dzērbenes pagasta padomes priekšsēdētāja un uzsver, ka pašvaldība jaunas darba vietas nerada.

“Protams, vēlos sakārtot šīs lietas, lai cilvēkiem būtu, kur strādāt. Domāju, ka pagastā kāda uzņēmīga cilvēka rokās varētu nodot arī bijušās agroķīmijas būvi, lai rada jaunas darba vietas. Taču, cik lielā mērā tas atrisinās tieši sieviešu bezdarba problēmas, nemāku tā uzreiz teikt. Atzīstu, ka sievietēm īsti piemērota vieta, kur strādāt, nav arī kokapstrādes uzņēmumi. Tur ir smags darbs. Taču tomēr jāuzsver, ka mūsdienās ir daudz iespēju. Ir tie paši Eiropas projekti, kuros sievietes varētu iesaistīties. Prieks par zemniekiem, kuri aktīvi raksta projektus. Sameklēt darbu jāmāk pašiem. Ja cilvēks grib laukos dzīvot, tad to var izdarīt. Tikai pašiem jādomā. Bet galvenais, lai būtu vēlēšanās strādāt,” atzīst A.Kamerāde.

Jautāta par kādreizējo šūšanas darbnīcu, kurā bija iespēja strādāt ne vienai vien pagasta sievietei, A.Kamerāde saka: “Tā paputēja”.

“Mēs atbalstījām ideju, bijām gandarīti par jaunizveidotajām darba vietām. Taču šajā darbnīcā visi uzņēmējdarbības jautājumi nebija īsti sakārtoti. Uzņēmējs maksāja maz, bet strādnieces vēlējās saņemt vairāk,” iemeslu šūšanas darbnīcas izputēšanai min pagasta padomes priekšsēdētāja. Nepazaudējot pamatu zem kājām

Dzērbeniete un individuālā uzņēmuma “Tauriņi” pārdevēja Aija Grugule daudzus gadus tirgo lietotos apģērbus, braukājot pa tuvākiem un tālākiem rajona pagastiem. Aija atzīst, ka viegli nav, bet nauda kaut kā jānopelna.

“Dzērbenē darba vietu nav, ja neskaita pāris veikalus, ambulanci un skolu. Vēl ir mežs un gateri. Viss balstās uz Taurenes kokapstrādes uzņēmumiem. Tie, kuri spēj darīt kaut ko individuāli, arī dara,” saka dzērbeniete, piebilstot, ka liela daļa jauniešu ir aizbraukuši uz ārzemēm, neredzot nākotni savā pagastā.

“Tā ir mūsu ikdiena. Pašas bērni? Divi mācās. Lielā meita kādu laiku bija Īrijā. Tagad varbūt darbu meklēs Cēsīs. Citu iespēju nav,” saka A.Grugule un atklāj, ka ar lietoto apģērbu tirdzniecību nodarbojas teju jau piecpadsmit gadus.

”Viegli nav. Paņemot preci, es nezinu, kas ir maisos. Naudu esmu samaksājusi, bet nekad nezinu, ko dabūšu atpakaļ. Taču ar šo rūpalu esmu izvilkusi trīs bērnus. Neteikšu, ka ir gājis viegli. Dzīvē ir bijuši visādi brīži, bet ir arī lietas, ko esmu sapratusi. Gluži kā tajā teicienā: “Ja smiesies, visa pasaule ar tevi smiesies, ja raudāsi – raudāsi viens.” Tā ir dzīvē. Nekad neesmu uz nevienu citu paļāvusies. Un pamatu zem kājām cenšos nekad nepazaudēt. Esmu viena, bez vecākiem jau no deviņu gadu vecuma, un vienmēr esmu gribējusi, lai bērni augtu normālos apstākļos. Cik varu, tik daru. Ja ir otra puse, ir citādi, bet vienai audzināt bērnus nav viegli,” saka A.Grugule un atklāj, ka daudzi cilvēki pērk lietotos apģērbus. “Ne visiem mūsdienās iet viegli. Kādreiz kādu drēbi iedodu arī par velti, ja redzu, ka cilvēkam nav naudas, bet bērniem vajag. Cik varu, palīdzu. Zinu, kā ir, kad nav,” saka A. Grugule. Rindā uz darbu nestāv

Taurenes pagasta sociālās palīdzības organizatore Velga Berķe, vērtējot situāciju pagastā, atzīst, ka galvenās darba vietas sievietēm ir apkalpojošā sfēra – veikali un kokapstrādes uzņēmumi, kuros strādā dažāda vecuma sievietes.

“Daudzas brauc strādāt uz Cēsīm un Priekuļiem. Mēs bezdarbniekiem varam piedāvāt sabiedriskos darbus. Lai gan tajā pašā laikā, kad paskatos bezdarbnieku sarakstu, kurš ir diezgan pagarš, reāli strādnieku nav. Nav kas strādā,” saka V. Berķe. “Nekad nepārmetīšu māmiņām, kuras izmanto valsts doto iespēju saņemt pabalstu un dzīvot mājās ar bērniņu. Domāju, ka māmiņai vismaz līdz trīs gadu vecumam jābūt kopā ar mazuli, nevis gada vecumā jāsūta uz bērnudārzu. Taču bezdarbnieku sarakstā ir cilvēki, kuri pagastā deklarējušies, bet lāgā nezinām, kā viņi izskatās un ko dara. Taču sabiedriskos darbus tomēr cenšamies piedāvāt sievietēm pirmspensijas vecumā vai cilvēkiem, kuri nevar atrast citu darbu savu ieradumu dēļ. Tomēr pēc darba rindā nestāv. Paši vien meklējam,” saka Taurenes pagasta sociālās palīdzības organizatore un atzīst, ka, runājot par bezdarbu, nav jēgas dalīt cilvēkus pēc vecuma, bet pēc tā, ko viņi vēlas.

“Vienmēr būs gan jaunas sievietes, gan vīrieši, kuriem būs labi tā, kā ir. Un uzskatīs, ka darbs nav domāts viņiem. Ir cilvēki, kuri nezina un nesaprot, ka piecas dienas nedēļā ir jāstrādā. Padara kādu laiku gadījuma darbus, un viss. Domāju, ka nebūs vairs kā agrāk, ka visur gaidīja ar atplestām rokām. Iespējams, vidējās paaudzes cilvēkiem ir arī grūti pieņemt, ka jāiet un sevi jāpiedāvā. Viņi to neprot. Par sevi jāmāk cīnīties. Neviens mūsu vietā neko nedarīs. Pašiem ir jādomā un jāstrādā. Daudziem tas ir klupšanas akmens,” domās dalās V.Berķe.

Nav iespējas izvēlēties

Vecpiebaldziete Justīna Pujiņa strādā Taurenē kokapstrādes uzņēmumā “Pondus” un atzīst, ka savā pagastā darbu atrast nav varējusi, bet dzīve neļauj trīs bērnu mammai, jaunai sievietei sēdēt mājās.

“Vecpiebalgā bija grūti atrast darbu. Gateros tur fiziski smagi jāstrādā, ko nespēju darīt, lai arī esmu jauna. Šajā kokapstrādes uzņēmumā esmu trešo gadu, par darbu nesūdzos. Te strādā cilvēki no visiem kaimiņpagastiem – Dzērbenes, Skujenes, Vecpiebalgas, Kaives un Inešiem. Man ir paveicies arī tādā ziņā, ka no Vecpiebalgas uz Taureni ir laba sabiedriskā transporta satiksme,” saka Justīna un neslēpj, ka sākumā bijis grūti. Sāpējušas rokas, mugura, jo darbs tomēr prasa pietiekami daudz fiziskas piepūles.

“Atzīstu, ka sievietei varbūt īstā vieta nav kokapstrādes uzņēmumā, bet nevaru atļauties šķirot darbus un sēdēt mājās. Man ir trīs bērniņi, kurus audzinu viena. Palīdz omīte. Dzīvojot laukos, vispār ir jābūt pateicīgam par jebkuru iespēju nopelnīt naudu. Taču domāju arī par savu veselību. Zinu, ka ar mani nekas nedrīkst notikt, jo bērni paliks vieni. Regulāri izeju ārstu komisijas. Taču laikam jau vecumā vairāk uzmanību pievērš dažādām slimībām. Kamēr jauni, tikmēr strādā. Bet, kā jau teicu, man nav daudz izvēles iespēju. Jāpelna nauda un jāizaudzina bērni,” saka jaunā sieviete.

Jautāta, kā pieradusi pie situācijas, ka dzīvo vienā pagastā, bet strādā citā, Justīna atzīst, ka pie tā jau pieradusi. “Patiesībā nav problēmu. Apzinos, ka Vecpiebalgā darbu tāpat nebūtu atradusi. Veikalos strādāt nevaru, jo nav vajadzīgās izglītības un pieredzes. Bez tam vienmēr jau darbā tiek vairāk vai mazāk caur pazīšanos. Vīriešiem pagastā noteikti ir vairāk darba vietu, viņiem čīkstēt nevajadzētu,” saka Justīna, piebilstot, ka mūsdienās cilvēks seko līdzi darbam.

“Šodien dzīvesvieta drīzāk ir jāizvēlas pēc darba iespējām, nevis tā – man tur patīk vai ne. Esmu domājusi, ka varētu pārvākties uz dzīvi Taurenē. Jauniem cilvēkiem ir jābūt elastīgiem, jāmāk pielāgoties un izdzīvot mūsdienu saspringtajā ikdienas tempā,” vērtē Justīne.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
4

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
44

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
321

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
108

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
533

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
78

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
18
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
49
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi