Šodien Rāmuļos Dziesmu diena. Godinot novadnieku, koru diriģentu Daumantu Gaili, dziedās kori, būs operas izrāde. Svētkos ar saviem kolektīviem piedalīsies arī diriģenta dēli Aivars un Viesturs. Aivara pamatdarbs saistīts ar nekustamajiem īpašumiem, bet vaļasprieks – diriģents VEF kultūras pils jauktajam korim „Dzīne”, Viesturs ir Mūzikas akadēmijas operdziedāšanas katedras vadītājs, simfoniskā orķestra diriģēšanas klases vadītājs, profesors, arī Mūzikas akadēmijas operstudijas ”Figaro” vadītājs. Viņi sarunā ar “Druvu” par mūziku, dzīvi, atmiņās par tēvu un Rāmuļiem. – Rāmuļi. Tās ir bērnības atmiņas. Viesturs: – Bites. Kā es bēgu pie vasaras mājiņas, kad vecaistēvs gāja pie bitēm. Jaunības atmiņas – siens, siens, siens. Aivars: – Man siens ir bērnības atmiņas. Vecmāmiņa un vectētiņš no govs atteikties negribēja, un mēs katru vasaru strādājām. Tolaik likās, vergojam. Kad no institūta aizsūtīja uz kolhozu, es, pilsētnieks, mierīgi turēju līdzi lauku puišiem. – Spilgtākās atmiņas par tēvu kā diriģentu.
Aivars: – Kad dziedāju korī “Juventus”, daudz kas tika piedzīvots, būts iekšā mākslinieciskajā procesā. Biju klāt tēva zvaigžņu stundā, Dievs dod katram māksliniekam ko tādu piedzīvot. Konservatorijā tēvs bija mans pedagogs. Gribēja maksimāli izmantot lietderīgo materiālu, dažbrīd gāja paskarbi. Nepieļāva savējiem atlaides. Tā viņš uztvēra objektivitāti.
Viesturs: – Līdz šim brīdim uzskatu, ka vienreiz viņš pret mani bija netaisns. Mēs, kordiriģenti, bijām diezgan lieli loderi. Bija jāraksta kursa darbs. Parasti šā tā uzrakstījām, un labi. Es par vienu dziesmu analīzi uzrakstīju 20 lappuses mašīnrakstā. Bet tēvs eksāmenā pateica: “ Par garu, četri.” Biju dusmīgs. Tas bija labākais, ko studiju laikā biju uzrakstījis. Pret studentiem viņš bija tik prasīgs, ka dažs pat aizgāja prom.
– Bērnība, gaisotne ģimenē saistās ar mūziku. Viesturs: – Kā piecos gados mani aizveda uz mūzikas skolu, tā visu dzīvi mūzika skan. Atmiņā, kā mājās tēvs spēlēja klavieres, mēģinājumi Universitātes aulā. Vēl mazā Minska, mocis, ar ko tētis brauca, mūs vizināja. Kā man nepatika spēlēt klavieres! Paldies Dievam, piespieda. Varbūt, redzot kā mokās vecākais dēls, vecāki gribēja jaunāko pažēlot.
Aivars: – Es jūs vēroju. Protams, man arī bija interesanti.
Viesturs: – Aivars bez mācīšanās mūzikas skolā, būdams talantīgs cilvēks, pusgada laikā sagatavojās un iestājās konservatorijā.
Aivars: – Tēvam to neteicu. Kad uzzināja, bija vairāk pārsteigts nekā tad, kad pateicu, ka
precos.
– Abi esat ļoti atšķirīgi?
Aivars: – Brālis mācījās Dārziņos, ieguva muzikālu izglītību. Varbūt vecāki domāja, ka ģimenē vajag arī kādu normālu cilvēku, mani nesūtīja mūzikas skolā. Bet ģimenes gaisotne dara savu. Vēlāk pievērsos mūzikai. Pēc vidusskolas iestājos Politehniskajā institūtā radiotehniķos, tad konservatorijā. Brālis vēlāk pievērsās orķestra diriģēšanai. Es paliku uzticīgs koriem. Sākās pār-ejas laiks, ar kora vadīšanu nopelnīt nevarēja. Man paveicās, jo uzaicināja strādāt “Tautas mākslas centrā”, piedalījos arī Dziesmu svētku rīkošanā,
un no kora mūzikas neaizgāju. Vēlāk, strādājot Kultūras ministrijā, arī varēju turpināt strādāt ar kori. Ministrijā apguvu administratīvās lietas. Ar mūziku iztiku nepelnu. Tas pasaulē nav nekas neparasts. Daudzviet diriģents ir citas profesijas pārstāvis. Dara savam priekam.
– Jautāšu kā bijušajam Kultūras ministrijas ierēdnim. Kas šajā nozarē pēdējā laikā pārsteidzis?
Aivars: – Grūti pateikt, kam kā būtu jābūt. No darba ministrijā labi zinu, cik liela ir viedokļu dažādība kultūras jomās un kā to deķīti katrs velk uz savu pusi. Visvairāk mani, kora mūzikas fanātiķi, satrauc izglītības process Latvijā. Nezinu, kāds kopkoris izskatīsies pēc desmit gadiem. Kā kultūras mantojuma vērtību Dziesmu svētkus esam reģistrējuši UNESCO. Bet tālāk? Tikai Kultūras un Izglītības ministrija kopā kaut ko var ietekmēt. Dziedāšanas stundu atcelšanas
graujošās sekas jūtam jau tagad. Tā paaudze, kura nav redzējusi Dziesmu svētkus un nezina, ko nozīmē skolā dziedāt, tagad sāk studēt augstskolā. Un grib dziedāt korī. Cik nedzied tāpēc, ka skolā nav dziedājuši, nezinu. Bijušas reizes, ka noklausos cilvēkus divdesmit, bet nevienu nevaru paņemt korī. Viņi agrāk nav dziedājuši un diemžēl nemāk. Lai šis jaunietis varētu dziedāt, viņš jāmāca, bet mēģinājumā to darīt nav laika, citiem būs garlaicīgi. Agrāk tādu, kurš grib un nemāk dziedāt, nebija.
Tas ir zaudējums. Pēc paaudzes, kura vēl dzied koros, to skaits krasi samazināsies. Apliecinājums jau ir vīru kori. Kā klausītājs aizbraucu uz vīru un sievu koru salidojumu. Režisoram bija jāizdomā, kā scenogrāfiski parādīt, ka vīru kori izskatās pēc īsta kopkora. Vīri dziedāja pirms sievām, tā nedrīkst, jo vīru koris tembrāli ir viskrāsainākais. Tas bija bēdīgi. Tad sekoja vēl viens apliecinājums iepriekš teiktajam: ministrijas pārstāvis sacīja: “Mēs redzam, ka dziedātāju pietiek”. Administratīvajā aparātā nav īstas izpratnes.
Lauku koriem Dziesmu svētku repertuārs ir par grūtu. Lai gan tas ir diskutējams jautājums. Iespējams, korus vajag vairāk diferencēt, bet nedrīkst atteikties no augstākām muzikālām kvalitātēm. Vienu otru dziesmu mazajiem koriem var nelikt mācīties. Bet saprotu arī svētku rīkotājus. Dziesmu svētku noslēguma programma pēc kopējās koncepcijas ir laba. Māris Sirmais ar savu fanātismu māksliniecisko koncepciju rūpīgi izdomājis. Tāda programma sen nav bijusi. Viesturs: – Tas kopkoris būs arī pēc desmit gadiem. Bet mēs gribēsim skatīties to videoierakstu no 1990. gada. Kaut kas tāds neatkārtosies, tas ir etalons.
Pēc desmit gadiem gaida drūma situācija. Līdz 2015. gadam būs vismazāk cilvēku, tās ir mazās dzimstības sekas. Mūzikas skolas to sāk izjust. Tūlīt tas skars augstskolas. Dziedāšanai tas nav nāvējoši. Koros redzam daudz jauniešu. Bet esam aizgājuši pa vienkāršāko ceļu. Runāju ar vāciešiem, kam vīru koru kultūra 20.gs. pirmajā pusē bija ļoti attīstīta. Viņi nāca kopā klubos – alus zālēs. Pilsētās tie vēl ir saglabājušies. Pagājušā gadsimta 60.gados, nepilnu desmit gadu laikā vairs nebija nekā, šie klubi bija tukši. Iemesls? Sākās ekonomiska attīstība, jaunie vīrieši iesaistījās biznesā.
Uzskatu, ka tagadējā virsdiriģentu paaudze ar lielajām ambīcijām negrib domāt, lai Latvijā Dziesmu svētki ir tautas svētki. Tas ir pats ļaunākais. Var taisīt paraugkorus starptautiskiem konkursiem, bet lauku kori veido pamatu, garu. Dziedātāji nāk dziedāšanas pēc. Tik pesimistiska nots!
Katrā vietā jābūt tam, kurš ko maina.
Tiem, kuri patlaban ir pie vārda, pēc 15 gadiem, kad būs kļuvuši sirmāki, jaunības ambīciju vairs nebūs. Bet paaudzes mainās, un vilciens būs aizgājis. Kas mācīs dziedāt? Latvietis jau dziedās, bet mazāk. Kaut nu es būtu tikai pesimists!
Tā ir milzīga muļķība – darīt tāpēc, ka tā dara Eiropā. Cik kļūdu pieļauts izglītībā, arī mūzikas skolās. Mūzikas akadēmijā esam konservatīvi, cenšamies turēties pretī un apvienot veco labo krievu skolu ar tām prasībām, kas ir Eiropā. Daļēji izdodas.
– Tik traki taču nav. Jaunieši vēlas mācīties dziedāt, uzstāties operā, būt mūziķi.
Viesturs: – Vokālistus nākamgad beigs septiņi cilvēki, viņu vidū divi puiši, pēc tam 15, starp kuriem trīs vīrieši, vēl nākamajā gadā sešas meitenes, arī šī rudens prognozes – būs tikai studentes. Bet operu iestudējumos, kā likums, uz piecām vīriešu lomām ir viena sieviešu. Var izdarīt secinājumus.
Kurš normāls cilvēks Latvijā ies mācīties par mūziķi? Un vēl vīrietis. Ja viņš var izvēlēties labi apmaksātu darbu. No simta viens mūziķis vai dziedātājs tiek ārpus Latvijas un labi pelna. Tagad sievietes spēlē arī smagos instrumentus, piemēram, kontrabasu. Kādu laiku tāda tā situācija Latvijā būs. Līdz sasniegsim noteiktu ekonomisko līmeni. Un tad… valstī plūdīs iekšā citi. Talantu pasaulē
daudz. Par to nav jāuztraucas, bet ja par savējiem… Kaut es būtu tikai pesimists!
– Aivaram diriģēšana hobijs, pamatdarbs – nekustamie īpašumi. Kā savienot dažādās sfēras?
Aivars: – Daļēji no koriem aizgāju, sākdams strādāt ministrijā. Tagad ir pat vairāk laika korim. Nekustamo īpašumu tirgus ir interesants. Kā katrā sfērā, kur ir naudas plūsma, pastāv konkurence. Valdība noteica pretinflācijas plānus, pacēla latiņu, cik cilvēkam vajag naudas, lai varētu iegādāties dzīvokli. Manuprāt, tieši tagad sākas tas interesantākais – konkurence, vajadzīga meistarība, nevis kā līdz šim – pieej pie kaudzes un tad, cik nu kurš spēs pagrābt. Tagad visu noteiks tas, kā pratīsi savu bedrīti atrast. Tas sakārtos šo biznesu. Noskries tie, kam problēmas ar ētiku, pazudīs tie, kam nepietiek zināšanu, klienti retāk iekritīs uz nespeciālistiem.
Manuprāt, inflācijas apkarošanas plāns vairāk vērsts valsts
problēmu sakārtošanai, ne inflācijas apkarošanai. Valsts sakārtos savas problēmas, bet tas notiks uz iedzīvotāju rēķina. Lai legalizētu algas, cilvēki tiktu pie kredītiem, valdība spiež uz darba devējiem, lai legāli maksā nodokļus. Tas nevis samazinās inflāciju, bet drīzāk paildzinās šo procesu. Nekustamo īpašumu sfēra sāka stabilizēties. Tas nozīmē, ka spekulantiem īpaši vairs nebija ko darīt.
– Vēl nedaudz par mūziku. Vai jūsu atvases ir saistītas ar to?
Viesturs: – Mācījās un aizgāja pa citu ceļu. Ar sievu norunājām, ka bērniem jābeidz bērnu mūzikas skola, smadzeņu attīstībai, pēc tam lai lemj paši. Interesantākais bija ar Lauru. Viņa pabeidza pamatskolu, iestājās Dārziņos, nolika eksāmenus. 31.augustā paziņoja, ka brauc uz Jāņmuižu. Mēs pārsteigti. Meitai 15 gadi. Zinu, ka arī Jāņmuižā pirmajos gados neviens neticēja, ka viņa iegūs lauku mājas saimnieces specialitāti. Bija pārliecināti, ka tāds meitēna, kas nāk no mūziķu ģimenes, untums. Laura skolu pabeidza, tad Vācijā mācījās kultūras menedžmentu, tagad strādā firmā par direktori. Dzīvo Vaives pagastā. Aivars: – Dēls studē mūzikas akadēmijā, meita mācās Dārziņos. Ko darīs, rādīs dzīve.
– Kāpēc šodien jābrauc uz Rāmuļiem?
Aivars: – Rāmuļi ir viena no skaistākajiem vietām Latvijā.
Viesturs: – Tur būs ļoti jauki. Programma izvēlēta, lai būtu vērts to dzirdēt un koriem dziedāt. Tur ir neliela estrāde, mīļa, intīma vieta.
Tas būs tāds mīļais pasākums, kurā cilvēki sirdi ielikuši. Un kuros dziedāšanas svētkos var operu dzirdēt? Aivars: – Mums ir prieks, ka
Dziesmu diena kļuvusi par notikumu ne tikai Rāmuļos un Vaivē, bet visā rajonā. Valsts kultūras inspektore Ilze Kalniņa un pašvaldība šo pasākumu iekļāvusi arī turpmākajos plānos. Tas ir mūsu kopīgs devums diriģenta Daumanta Gaiļa piemiņai.
Komentāri