“Druva” turpina lasītājus iepazīstināt ar kopīgo un atšķirīgo robežpagastos. Šajā reizē uz sarunu aicinājām Vecpiebalgas pašvaldības vadītāju Voldemāru Cīruli, kurš jau septiņus gadus vada pagastu, kuru pats dēvē par Latvijas kultūras sirdi, un Madonas rajona Liezēres pagasta padomes priekšsēdētāju Jāni Sirmo, kuram rit trešais darba gads un pieklājas gādāt par vienu no teritorijas ziņā lielākajiem pagastiem valstī.
Rosība atkarīga no āderes tuvuma
Vecpiebalgas pagastā pašlaik dzīvesvietu deklarējis 1671 iedzīvotājs, Liezērē skaitlis svārstoties ap 1400. Toties pagasta teritorija liezēriešiem ir vairāk nekā uz pusi lielāka. Abos pagastos ap pusi platības aizņem meži. Tomēr par Vecpiebalgu saka, ka tajā mīt aktīvi ļaudis un pagasts sen izkārpījies no bedres, sperot soļus attīstības virzienā, taču Liezērē neslēpj, ka iedzīvotāji ir kūtri un, runājot par ekonomisko augšupeju, pagasts atrodas ceļa sākumā.
– Kādas darbības jomas sekmē attīstību?
Voldemārs Cīrulis: – Lauksaimniecība ir nostabilizējusies. Zemes pleķu, kur neko nedara, ir maz. Kūla vairs neaug. Saimniecības ir sadalījušas pagasta teritoriju. Dažreiz spriežu, ka varbūt vēl atrastos vieta kādai jaunai zemnieku saimniecībai, bet tā nevarētu daudz izplesties, jo zeme ir apsaimniekota. Mums sekmējas arī uzņēmējdarbība – kokapstrādes uzņēmumu, veikalu un kafejnīcu ir tik daudz, ka jābrīnās, kā pagastā visi var pastāvēt. Cilvēki dzīvo, strādā, nopelna. Pagasts attīstās daudzpusīgi. Apkārtne sakārtojas, cilvēki taisa piemājas ceļus, rok dīķus. Kā tas sekmējas? Mēs dzīvojam aktīvajā zonā. Salīdzinu, ka pie mums cilvēki dzīvo tāpat kā bites, kuru stropi uzlikti uz āderes. Uz āderes atstātās bites nes vairāk medus nekā tās, kas atrodas āderei blakus. Vecpiebalgā, gribi negribi, cilvēkiem ir jākustas, jārod jaunas idejas, vērtības.
Jānis Sirmais: – Abu pašvaldību un arī pagastu iedzīvotāju ekonomiskā sadarbība ir niecīga. Liezērē apdzīvotajos centros ir veikali, bet tie mēdz nīkuļot, jo cilvēki visbiežāk iepērkas vietās, kur strādā. Uzņēmīgākie cilvēki darbu ir sameklējuši Madonā, arī Vecpiebalgā. Vecpiebalgai cauri ved lielais ceļš, tāpēc rosība ir lielāka. Ir Liezērē pāris kokapstrādes uzņēmumu, autoserviss, zemnieku saimniecības. Daudzi cilvēki iztiek no pašu izaudzētā. Ir trīs, četras pamatīgas zemnieku saimniecības, kurām graudkopība, piena lopkopība ir peļņas avots.
– Vai vecpiebaldzēni ar liezēriešiem sadarbojas?
V.Cīrulis: – Mēdzūlas gala cilvēki brauc iepirkties uz Vecpiebalgu, uz būvmateriālu veikalu. Mums ir degvielas uzpildes stacija. Vēl brauc uz kapiem un uz skolu. Tā ir visa sadarbība. Par firmu, uzņēmumu sadarbību nezinu teikt. Mūsu autoveikali apkalpo arī Liezēres cilvēkus.
J.Sirmais: – Patiesībā jau būtu nepieciešama liela apņēmība, lai pagastā veidotu jaunu uzņēmumu, piedāvātu pakalpojumus. Liezērē cilvēki ir kūtri, un daudzi nestrādā, nezinu par viņu ienākumiem. Darbu, ja vien vēlas strādāt, šajos laikos var atrast. Oficiālais bezdarba līmenis ir zems, bet cilvēki negrib neko darīt, kādi 30 ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm. Ja viņiem darbu piedāvātu šeit, tad nestrādātu. Man ir zemnieku saimniecība, tajā tehnika ir Eiropas līmenī. Braukt ar traktoru uzrunātie negribēja, bet, ja tas jādara Īrijā vai Anglijā, to izvēlas un strādā daudz atbildīgāk. Kāpēc? Es nezinu. Grib te nopelnīt piecus latus stundā, bet atbrauc un novelk dienu. Nauda jau jebkurā gadījumā ir dzinulis. Taču cik ilgi?
V.Cīrulis: – Ja ir darbs, tas nenozīmē, ka var izdzīvot. Braukšana projām sākās tajā laikā, kad te attīstība ļoti bremzējās. Ja darbs bija, tad maksāja ļoti maz. Tagad vidējās algas paceļas, un cilvēki jau laukos labi zina, kā uzņēmējs izturas pret darba ņēmēju. Tur, kur algas nemaksā, trūkst strādājošo. Cilvēki meklē stabilitāti, bet darba devēju starpā pastāv konkurence.
Aicina miljonārus dzīvot laukos
Dzirdēts runājam, ka uzņēmējdarbības, arī tūrisma attīstību laukos mēdz traucēt sliktā infrastruktūra, galvenokārt sliktais ceļu stāvoklis. Šajā sarunā izskanēja pozitīvs Satiksmes ministrijas darba vērtējums un pārliecība, ka infrastruktūras sakārtošanā daudz var līdzēt privātā kapitāla piesaistīšana.
V.Cīrulis: – Mums vairs nav neizbraucamu ceļa posmu. Tagad jādomā par to, kā uzlabosim ceļu segumu. Pagastā nav arī tādu māju, kurās nevarētu iebraukt. Darbīgi cilvēki vērtē viens otru. Ir nākusi arī privāta iniciatīva sakārtot un uzlabot piemāju ceļus. Līdzekļi ceļu uzturēšanai jūtami palielināti arī no valsts puses. Par asignējumiem no autoceļu fonda esam nomainījuši daudzas caurtekas, uzbēruši jaunu ceļu segumu vairāku kilometru garumā. Ceļi Vecpiebalgā vairs nav sasāpējis jautājums. Daudz paļaujamies arī uz pašu spēkiem, lai ceļus uzturētu kārtībā ziemā, esam nopirkuši nepieciešamo tehniku. Mums ir vīri, kas bez ierunām veic tīrīšanu. Nekas nekavējas, nav jāgaida citu palīdzība.
J.Sirmais – Liezērē ceļi ir puslīdz kārtībā. Līdzekļu plānveida darbiem tiešām pietiek, par to nav rūpju. Mums ir ceļu posmi, kas prasa nopietnus uzlabojumus, cerams, šajā gadā tos sakārtosim. Problēmas visvairāk ir uz ceļiem, kur notiek mežizstrāde. Meža mašīnas
ir kā sērga un ceļus nesaudzē. Baļķvedēji posta lielos ceļus, bet laukos tos vienkārši sagrauj. Tagad nogaidām, kad dažas meža teritorijas izkops, izpārdos, tad saremontēsim ceļus un uzstādīsim iebraukšanas lieguma zīmes. Nav citu iespēju.
– Kuras jomas prasa finanšu piesaisti?
V.Cīrulis: – Ir jāsakārto ūdenssaimniecība, līdzekļi jāiegulda izglītībā, sociālajā jomā, jāmeklē iespējas, kā papildināt dzīvojamo fondu, un ik uz soļa jāplāno, kā attīstīt tūrisma jomu.
J.Sirmais: – Liezērē vēl jāizplāno, kurās jomās ieguldīt visvairāk finanšu, kam līdzekļus piesaistīt, izmantojot Eiropas fondu piedāvājumu. Pagasts bija dziļā parādu jūgā, un pagaidām izdevies piesaistīt ERAF līdzekļus vienīgi ūdens attīrīšanas iekārtu pārbūvei.
V.Cīrulis: – Es mēdzu jokot – ja būtu Ministru prezidents, tad Latvijas miljonārus izdalītu pa visu valsti. Proti, pāris tūkstošus turīgu cilvēku sadalītu pa pagastiem, un visur notiktu attīstība. Viņi izveidotu jaunus uzņēmumus, radītu darba vietas, un apkārtnei būtu turīga aura. Tagad budžets jāpapildina ar Eiropas līdzekļiem, kas izdodas gausi. Naudu tērētu vērienīgi
– Jau pieminējāt Eiropas fondu līdzekļus attīstībai. Vai tos izmantojat?
J.Sirmais: – Sacīju, ka Liezērē notiek ūdenssaimniecības sakārtošana. Līdz ar ūdenssaimniecības vajag līdzekļu dzīvojamā fonda atjaunošanai. Mums pagasta centrā ir daudzdzīvokļu mājas, būtu jāuzlabo iedzīvotāju sadzīves apstākļi. Sakārtojot ūdenssaimniecību, mainām ūdens attīrīšanas ietaises, kas, manuprāt, vēl varēja darboties desmit gadus. Svarīgāk bija nomainīt ūdensvadu, bet tam Eiropas naudu nepiešķīra. Attīrīšanas ietaišu standartu prasa Eiropas Savienība, tam līdzekļi atrodas, bet citiem mērķiem tos piesaistīt ir ilgs un sarežģīts ceļš.
V.Cīrulis: – Esam izmantojuši vairākas iespējas. Kolēģis stāstīja par ūdenssaimniecības sakārtošanu. Mums arī tā ir ļoti nepieciešama, bet pagaidām vēl finansējums jāgaida, jo projekts ilgst līdz 2013. gadam, solīja, ka visu varēsim paspēt izdarīt. Nule kā saņēmām ERAF finansējumu gājēju ceļa izbūvei. Esam tikuši pie 45 tūkstošiem latu, bet pagāja tieši gads, viens mēnesis un 16 dienas, to esmu saskaitījis. Un tas man ļauj apgalvot, ka process no projekta līdz līgumam, līdzekļiem un darbu uzsākšanai ir ļoti ilgs. Vai uz Eiropas piedāvājumu raugos skeptiski? Nevajag tik skaļi bļaustīties, ka jāiet un jāpaņem nauda. Nav jau tās naudas, tur tā lieta! Es apgūtu divus miljonus, bet šīs naudas nav! No otras puses raugoties, pašu spēkiem esam daudz izdarījuši – infrastruktūru sakārtojuši. Beidzot būsim atremontējuši sociālo māju, bijušo slimnīcu. Tajā mitinās klienti no visa rajona, tā ir ļoti nepieciešama. Ar rajona padomi esam vienojušies par līdzfinansējumu. Attīstība notiek soli pa solim.
Par un pret novadiem
Pirms pāris dienām Inešu pagasts teicis jāvārdu Vecpiebalgai. Abi pagasti piekrituši izveidot kopīgu novadu, kas atbilst plānam par 167 novadu izveidi Latvijā. Abos pagastos nolemts, ka novada teritorija atgūs vēsturiskās aprises, kā arī iedzīvotāju sadzīvi lēmums būtiski neiespaidos. Savukārt Liezēre vislabprātāk saglabātu patstāvību un nepievienotos ne pagastiem, ne Madonai, bet tiek lēsts, ka šādas iespējas nebūs.
– Ko pašvaldību apvienošana dos pagastu attīstībai, iedzīvotāju labklājībai?
V.Cīrulis: – Vecpiebalga un Ineši būs vienots novads pēc 2009. gada pašvaldību vēlēšanām. Mēs izvēlējāmies variantu, lai pagasti saglabātu savu atpazīstamību, tas nebūs neliels, bet dzīvotspējīgs novads. Es nesaskatu, ka lielākā pašvaldībā mums sekmēsies straujāka attīstība, ka mēs uzreiz sasniegsim vairāk, bet novadu izveidei ir politiska piegarša, procesam bija jāpiekrīt. Vecpiebalgai nemainās nekas, Inešu iedzīvotāji varbūt mazliet baidās par to, kur būs novada centrs, kur varēs saņemt administratīvos pakalpojumus. Es domāju, ka nekas būtiski nemainīsies. Bet, ekonomiski vērtējot, mums būs lielāks novada budžets, kas ļaus iegūt lielākas kredītsaistības attīstībai. Tagad svarīgi, lai šādu novadu atbalstītu ministrija, jo atkal ir sastrīpotas jaunas kartes, jauni novadi, kur mums klāt vēl nāktu Jaunpiebalga, Drusti, Zosēni. Man liekas, ka Inešu un Vecpiebalgas variants ir labāks, un tā ideju aizstāvēsim.
J.Sirmais: – Esmu pret apvienošanos. Situācija veidosies sliktāka. Mums ir liela teritorija, un pašlaik no attālākām vietām līdz pagasta centram ir 25 kilometri. Ir doma mūs pievienot Madonai vai apvienot ar Aronas pagastu. Iedzīvotājiem būs vēl sarežģītāk, jo līdz Madonai ir 50 kilometri. Un tie Liezēres dziļie gali paliks vēl dziļāki. Iespēju robežās šo attālo nostūru iedzīvotājiem šobrīd cenšamies palīdzēt – ceļi ir izbraucami, ir ūdens padeve, kursē autoveikali. Ja apvienosimies – pati Liezēre būs lielāka čukņa! Veidosies reģionālie centri, un līdzekļi saplūdīs ap Madonu. Nevienam nebūs interesanti finanses ieguldīt pagastā. Mums tagad budžets ir paliels, bet tad nauda aizies kopējā katlā. Uzskatu, ka novadā attīstība būs traucēta. Izglītībai un tūrismam liela nozīme
Liezērē izglītību var iegūt pamatskolā, Vecpiebalgā ir vidusskola. Daļēji maldīgs ir priekšstats, ka liezērieši aumaļām izvēlas tālāk izglītoties mūsu rajonā. Daudzi mācās Madonā, jo uz to pusi saplānotāks ir sabiedriskā transporta kustības grafiks. Tajā pašā laikā Vecpiebalgas vidusskola attīstās, jo pērnajā mācību gadā skolā mācījušies bērni no septiņiem rajoniem, pavisam 28 pagastiem. Nule kā Vecpiebalgas vidusskolu absolvējuši arī deviņi liezērieši.
– Vai skolās iespējams nodrošināt izglītības kvalitāti?
V.Cīrulis: – Lauku skolai ir jābūt labākai nekā pilsētas skolai. Citādi nedrīkst būt! Kāpēc? Tad skolēni aizietu uz pilsētu mācību iestādēm. Šajā mācību gadā Vecpiebalgas vidusskolu pabeidza 56 audzēkņi – 16 bija pagasta jaunieši, pārējie no tuvākas un tālākas apkārtnes. Domāju, ka izglītības sistēmas problēma ir jauni kadri. Skolotāju kolektīvs noveco. Jaunie nenāk, un skolā nestrādā vīrieši. Jāpieliek algas, un tām jābūt tādām, lai iespējams nodrošināt ģimeni. Vīrietis nestrādās par pedagogu, kaut darbs patiks, bet viņš jutīs, ka ģimenes labklājībai līdzekļu pietrūkst.
J.Sirmais: – Izglītību pagasta bērniem varam nodrošināt, jo pedagogi ir sava darba fanātiķi. Kolektīvs arī daļēji atjaunojas. Tas ir liels ieguvums! Mums trūkst vienīgi mūzikas skolotāja. Kā pašvaldība var atbalstīt? Skolotājiem varam palīdzēt daļēji segt transporta izmaksas, bet algas jau nepieliksim. Bija gads, kad skolā nevarēja nokomplektēt pirmo klasīti, jo bērnu pagastā ir maz. Tāda pati problēma, iespējams, būs, aiznākamo mācību gadu uzsākot. Tajā pašā laikā ir dzirdēts, ka Liezēres skolas bērni ir ļoti zinoši un talantīgi, tas ļoti priecē, un skolotājiem jāsaka paldies.
– Kādi ir pagastu zīmoli tūristu piesaistei?
J.Sirmais: – Es teiktu, ka tā ir daba, ezeri, atpūta laukos, taču ļoti daudz jādara, lai tūrists vēlētos laiku pavadīt Liezērē un tās apkārtnē. Tam nepieciešamas mūsu iedzīvotāju idejas un iniciatīva, jo nav kafejnīcu, ir viena viesu māja, un otru plašāku atpūtas kompleksu plāno būvēt. Mums pietrūkst materiālu, kas tūristiem sniegtu informāciju par pagastu. Par šo reklāmas veidu ir jādomā. Vienīgi varam ieteikt apskatīt atjaunoto luterāņu baznīcu, un latviešiem, kuri mīl kino un teātri, atgādinām, ka mūspusē vairākas vasaras filmēja televīzijas filmu “Likteņa līdumnieki”. Mūsu pagastā ir tās mājas, takas, pļavas, tā noskaņa, ko visi filmā novērtē.
V.Cīrulis: – Par to, ka Vecpiebalgai trūktu tūristu uzmanības, nevaram sūdzēties. Infrastruktūru attīstīsim, ir ieceres par plašāku viesību namu celtniecību. Citādi lepojamies, ka esam un būsim Latvijas kultūras sirds. Mūsu zīmols ir ūdensrozes. Tās ir dziesmā un mūsu dīķos. Cilvēki to novērtē.
Komentāri