“Mūsu sudraba sliede caurcirtusi laiku, plaisas sakļaujas jaunā veselumā…” Tā par savu varoņu pašaizliedzīgā darbā aizvadītajiem mūža gadiem saka Ilze Indrāne grāmatā “Dievsunīši” (Izdevniecība “Nordik”), kas iznāca cienījamās rakstnieces 80.dzimšanas dienā.
Ilze Indrāne pati ievilkusi sudraba sliedi latviešu literatūras laukā, sākot ar “Lazdu laipu” pagājušā gadsimta 60.gados, tad “Ūdensnesēju” 70., bet “Zemesvēzi dzirdēt” 80.gados un vēl daudziem citiem darbiem. Lasot jauno grāmatu, liekas, ka tajā izteiktas bagātā mūža atziņas, dzīves pieredze, neparastā pasaules uztvere, bet arī saglabāta iepriekšējai daiļradei raksturīgā romantiskā pasaules uztvere, ciešā cilvēku saikne ar norisēm dabā, literārie tēli vērtēti ar maksimālu morālā prasīguma mēru. Personāžu biogrāfijās ne viss līdz galam izstāstīts, atstājot iespēju lasītājam līdzdomāt, plaši izmantoti caurviju motīvi.
Grāmatas galveno saturu veido vienas ģimenes dēlu Alberta un Jūlija dzīve, kura lielāko mūža daļu paiet “Vilkābelēs”, lauku sētā, kur Anlones upe met slaidu līkumu apkārt uzkalnam un trim nolaidenām nogāzēm. Varbūt tas ir likteņa lēmums, ka abu puišu mūža darbs ir augļu koku, rožu un citu puķu audzēšana un jaunu šķirņu veidošana.
Sekojot stāstījumam, uzzināsim, ka abi puiši patiesībā ir tikai pienabrāļi, pie tam ļoti atšķirīgi. “Jūlijs – ātras dabas karstgalvis, Alberts atkal par daudz sevī slepens, uz pareizību pārlieku centīgs klusētājs…” Abi ieskatījušies kaimiņu Taimalu Austrā, reizēm sacenšas par meitenes uzmanību, bet reizēm atkal abi atkāpjas, lai dotu iespēju otram. Tomēr nemainīga ir rakstnieces atziņa par mīlestību.
“Neatvairi mīlestību tāpat kā Dievu, lai vai krupja vai gulbja izskatā viņa pie tevis nāktu. Neatsaki mīlestībai tāpat kā Dievam, vai viņa tev ciešanas un zemošanos vien, vai mazdrusciņ laimes piedāvā, neatsakies no viņas, jo mīlestība ir patiesais Dieva vārds.”
Autore liek saviem tēliem iziet cauri tiem laikmeta griežiem, ko mūsu tauta piedzīvojusi pagājušajā gadsimtā, un tas ir ciešanu ceļš, it īpaši mazajam cilvēkam, kuram kā kukainītim dievsunītim jāmēģina noturēties pie plika laksta. Rakstnieces atziņa – no visām likstām var glābt vienīgi darbs un pienākums. “… viņi tūlīt metīsies stāvus no krasta savā darbu gūzmā, milzumā, bezgalībā, un tas viņus atkal un vēlreiz paglābs no visām šīspasaules likstām, ķezām, darvas mucām, no pazemojošo baiļu drebuļiem, no sīku intrigu gliemežiem, kas tā vien rāpo un lien gar katru dzīvu stiebru, no akmeņgraužiem, kas nodevīgi, neatlaidīgi irdina pamatus, no ūdensžurkām, kas apgrauž dziļākās sakņu stīdziņas.”
Tik daudz jūsmīgu vārdu esam dzirdējuši par atmodas laika norisēm, bet Ilzes Indrānes redzējums ir atšķirīgs – sajūsmai blakus ir skumjas un ironija. Kamēr Rīgā skan patriotiskas dziesmas un vārdi par brīvību, Anlones krastos šiverē nez no kurienes uzradies Igors Iļjins, veikli uzpērk no likvidējamās kopsaimniecības biedriem pajas un zemi un kļūst par lielu zemju īpašumu nomnieku, iznīcinot arī “Vilkābeļu” vīru mūža darbu – Dievadārzu, netaupot ne savulaik izveidoto Austras rožu taku, ne selekcijas laukumu, ne piramidālo bumbierīti, ne kaktusu kolekciju…
Jau lasot par Donāta Dravnieka pārdzīvoto slimnīcās, ievēroju, ka Ilzei Indrānei ir rūgta pieredze ar mediķiem (tolaik padomju ārstiem grāmatā “Zemesvēzi dzirdēt”),
tagad, rādot nevarīgo Jūliju kādā “smalkā” Rīgas privātklīnikā, rūgtumam pievienojusies skumja ironija. “Arī ārsti, arī medicīna atbrīvojusies no aizbarikādētās zinātnes kalpības – urīnterapija, melna gaiļa asinis blakus dievvārdam, dziedināšana pa telefonu, radio, grupveidā un seansveidā, pa televīziju un individuāli pēc fotogrāfijām, gredzeniem un atslēgām dara brīnumus.” Jūlija gultas galvgalis nomainīts uz citu debespusi, “izrādās, ka slimo traucē mistiski negatīvie fluīdi, starojums no kādas kosmiskas vides, lietas vai cilvēka.” Tādēļ arī tuviniekiem neļauj viņu apmeklēt.
Gan Alberts, gan Jūlijs zaudē acu gaišumu. Varbūt tādēļ, lai nav jāredz, kas apkārt notiek. Grāmatas nobeigums ir skumjš – viņi nav satikušies, Alberts gaida Jūliju mājās no slimnīcas un Austru, jaunības dienu mīļoto meiteni, atbraucam no ārzemēm.
Krāšņa un bagāta ir rakstnieces valoda, grāmatā blakus galvenajām personām ir daudz simbolu, kas nāk no tautasdziesmām, ticējumiem, novada nostāstiem, arī lūgšanas. Citēšu lūgšanu, kad brāļi, izdzīvojuši cauri Sibīrijai, atgriezušies, lai paliktu un spītīgi turpinātu agrā jaunībā aizsākto darbu: “Pie vēja. Pie sniega. Pie sasaluša zara es lūdzos. Ļauj noturēties. Ļauj palikt uz vietas, kamēr manī nobriest viena sēkla brūna, kas, zemē kritusi, var jaunu dzīvību celt…
Noturies, noturies, Dievs, savos augstumos, jo bez Tevis neauglīga ir zeme šaipus un viņpus saules. Tas puteksnītis, kas paliks dzīvs caur nāvi, būs īstais un mūžīgais. To nesīs tālāk kāds māteskoks no jaunajām rindām.”
Komentāri