Pagājušajā nedēļā Zaubē ieradās 15 amerikāņi, kuri ziedojuši līdzekļus projektā “Heifer” un finansiāli palīdzējuši 14 Zaubes pagasta saimniecībām.
Zaubes kooperatīva valdes priekšsēdētāja Aelita Runce skaidro, ka projekts notiek visā pasaulē. “Mērķis ir palīdzēt tiem, kuri saviem spēkiem nevar attīstīties. Ziedotāji ir turīgi cilvēki no ASV. Viņi dod naudu, lai ģimene varētu iegādāties grūsnu teli, vēlāk, kad ir ataudzēts pēcnācējs, dzīvnieks jādod citiem.”
“Heifer” piešķīris līdzekļus arī citām aktivitātēm, piemēram, mācībām. Notikušas Pārtikas un veterinārā dienesta ekspertu lekcijas. Zaubes lauksaimnieki devušies arī uz “Heifer” jubilejas pasākumu Lietuvā, atzīmējot projekta 15 gadu darbību reģionā.
“Pasaulē programma darbojas jau daudzus gadus. Plaši tā tiek izmantota Lietuvā, arī Igaunijā. Tagad arī Latvijā. Bijām otrie, pirmais projekts notika Valkas rajona Bilskā. Tagad “Heifer” ir uzsākts arī Veclaicenē,” stāsta A.Runce, norādot, ka visiem, kuri vēlas iesaistīties projektā, tas ir iespējams. A.Runce aicina: “Ja kādu interesē šāds projekts, varam dalīties informācijā un palīdzēt.” Projekta pieteikumu A.Runce vērtē kā demokrātisku un vienkāršu: ” Programmā iesaistās nevis saimniecība, bet sabiedriska organizācija, šinī gadījumā to īsteno kooperatīvs.”
Par iespēju iesaistīties projektā Zaubes iedzīvotāji uzzinājuši ar vietējās avīzes starpniecību.
Zemnieku saimniecībā „Klētnieki”, kas darbojas “Heifer”, ir 15 govis. Saimniece Inese Briede skaidro, ka no ziedotajiem līdzekļiem izvēlējusies iegādāties zīdītājteli: “Vēlos attīstīt gaļas lopu ražošanu, bet nopirkt govi pašai par dārgu. Jau mazs teliņš maksā ap 100 latu, tā zemniekam ir liela nauda.”
Piemājas saimniecības „Vecmiķelēni” saimniece Sanita Akota stāsta, ka līdz šim turējusi slaucamās govis, tagad notiek pāreja uz gaļas lopu audzēšanu. Kopā ar teļiem saimniecībā ir 19 lopi. “Nevarēju iesākt strādāt ar gaļiniecēm, jo nebija līdzekļu, bet projekts deva šādu iespēju,” stāsta S. Akota.
Zaubes zemnieki gaļas lopu audzēšanu atzīst par perspektīvāku nekā piena lopkopību, tādēļ vairākas saimniecības grasās vai jau mainījušas darbības nozari.
Piemājas saimniecības „Birzgaļi” saimniece Īrisa Kalnača piena teles atstās vien tik, lai ģimenei nodrošinātu piena produktus. Ī. Kalača saņēmusi “Heifer” dāvātu gaļas govi un arī palīdzību no Zaubes kooperatīva – vēl divas zīdītājgovis.
„Tā kā tikko tikai sākam saimniekot, atbalsts bija ļoti svarīgs. Projekts deva iespēju saprast, kādā virzienā attīstīties un to uzsākt. Nolēmām nodarboties ar gaļas lopkopību, un piena gotiņu paturēsim tikai, lai būtu piens pašiem.
Par gaļas lopkopību domāts tika arī iepriekš, bet idejas piebremzēja finansiālie apstākļi. Taču nu jau nākamgad mums būs piecas gaļas govis, ko varēs sēklot, būs arī teļi. Pēc gada jau varētu būt astoņi lopi, taču kūtī pagaidām varu turēt tikai piecas govis,” atzīst piemājas saimniecības „Ošupji” saimniece Gita Bogdanova.
Saņemto teli kā būtisku atbalstu atzīst arī piemājas saimniecības „Jaunmagones” saimniece Ināra Blaževica, bioloģiskās saimniecības „Robežnieki” saimniece Anna Prokopenko un zemnieku saimniecības „Brumsteri” saimniece Anda Meldere.
Ziedotāji ir dažādu profesiju pārstāvji, tai skaitā arī skolotāji un mākslinieki. Viena no ziedotājām, atgriezusies ASV, veidos gleznu izstādi un naudu, kas iegūta no pārdotajām gleznām, ziedos “Heifer”.
Amerikāniete Sju Allana no Vermontas stāsta, ka naudu “Heifer” ziedo jau vairākus gadus: “Katros Ziemassvētkos mazbērniem pasniedzu kartīti, kurā rakstīts, ka viņu vārdā esmu ziedojusi tik un tik. Lūdzu viņiem arī mācīties par dzīvniekiem, laukiem. Šī ir mana iespēja apskatīties, kā ziedotā nauda izlietota vienā no daudzajām valstīm. Tā ir brīnišķīga pieredze.”
Liza Ratticana otro reizi viesojas valstī, kurai ziedojusi: “Kad atgriežos ASV, stāstu amerikāņiem par “Heifer” projektu, par valstīm, kurām tiek ziedots, to vēsturi, cilvēkiem. Informācija tiek ievietota arī bibliotēkās, un tā palīdz cilvēkiem saprast, kādēļ sniegt atbalstu.”
“Heifer” pārstāve atzina, ka, iepazīstoties ar saimniecībām un cilvēkiem, kuriem sniegts atbalsts, aizvien apstiprinās atziņa, ka ne vienmēr nauda dara laimīgu.
A.Runce secina: “Uzskatu, ka lielāka nozīme ir nevis dzīvniekam, ko saimniecības varēja iegādāties, bet gan iespējai un interesei sanākt kopā un atrisināt kādus jautājumus, iegūt informāciju. Tas reizē ir ne tikai lauku atbalsta, bet arī komunikācijas projekts.”
Komentāri