Kaut vasara, ik pa brīdim uzvirmo politiskās kaislības. Un iemeslu netrūkst. Par šovasar aktuālo – tautas nobalsošanu un administratīvi teritoriālo reformu – saruna ar bijušo Priekuļu pašvaldības vadītāju, rajona vēlēšanu komisijas locekli Jāni Līpaci. Viņa vērtējums un redzējums krāts pieredzē un allaž esot klāt dažāda līmeņa politiskos notikumos.
– Kā vērtējat referenduma rezultātu?
– Nav slikts. Būtībā tas ir pat labs, jo gandrīz ceturtdaļa vēlētāju ir spējusi orientēties politiski sarežģītajos nobalsošanas jautājumos un izpildīt savu pilsoņa pienākumu – piedalīties tur, kur tiek izlemts kaut kas sabiedrībai, tātad arī viņiem pašiem, svarīgs. Manuprāt, tā ir viena no sabiedrības lielākās aktivitātes reizēm kopš Atmodas laikiem. Un tajā pašā laikā rezultātam vajadzēja būt labākam. Es domāju, aktivitātes ziņā. Ja jau nobalsošanas sarīkošanai nepieciešamais parakstu skaits bija savākts ar tik lielu rezervi, tad būtu loģiski, ka arī nobalsošanā piedalījušos skaits būtu pietiekams, lai rezultātam būtu juridisks spēks.
– Tad kāpēc tomēr uz referendumu atnāca tikai trīs ceturtdaļas no nepieciešamā vēlētāju skaita?
– Manuprāt, būtiskākie iemesli ir divi. Pirmkārt, nobalsošanas jautājumi un ar tiem saistītie politiskie apstākļi tiešām bija sarežģīti. Cik cilvēku paši bija lasījuši drošības likumu grozījumus un saprata, kas tajos labs un kas slikts? Ļoti maz. Vairumam atlika vien paļauties uz prezidentes vai „Jaunā laika” teikto. Daudzus mulsināja tas, ka Saeima nobalsošanai nodotos likumu grozījumus jau ir atcēlusi un referenduma juridiskā jēga ir tikai – nodrošināties, lai politiķi to pašu „Trojas zirgu” nevarētu atkārtoti likumos iebūvēt. Koalīcijas partiju atbalstītāji pakļāvās savu partiju vadoņu pamācībai uz nobalsošanu neiet. Tos, kuriem esošā valdība un Saeima šķiet kaut ne visai labas, tomēr pieciešamas, biedēja doma, ka referendums var novest pie valdības vai pat Saeimas krišanas, kas, viņuprāt, būtiski bremzētu iesāktos darbus. Tāpat daļai nepieņemami bija jaunlaiciešu centieni nobalsošanu pārvērst par protesta balsojumu valdošajai koalīcijai, kāds tas pēc savas politiskās jēgas patiešām arī bija. Tā kā sarežģījumu bija daudz, un es nenosodu tos, kuriem pietrūka saprašanas.
Otrs, ne mazāk būtisks cēlonis bija lielais vienaldzīgo skaits. Vienaldzībai nav attaisnojuma. Bet tai ir cēloņi. Ja politologi, sociologi vai statistiķi papētītu, kāpēc daudzi neinteresējas par valstī notiekošo, būtu interesanti secinājumi. Ir arī cilvēki, kuri neinteresējas, bet arī pretenzijas neizsaka. Tos varētu daļēji attaisnot. Bet vairāk, manuprāt, ir to, kuri ar dzīvi ir neapmierināti un visā vaino valdību, bet tomēr par pasauli neinteresējas un vēlēšanās nepiedalās. Atmodas gados tādu bija maz. No kurienes saradušies tagad? Manuprāt, daudzi tādi kļuvuši dēļ politiķu elites nerēķināšanās ar savu vēlētāju vajadzībām. Bet vai tā attaisno pilsoņu aiziešanu malā?
Nobalsošanas dienas brīvbrīdī izlasīju sengrieķu filozofa Platona pirms 2400 gadiem teiktus vārdus: „Atteikšanās piedalīties politikā tiek sodīta tādējādi, ka beigu beigās pār jums valda jūsu padotie.” Kas ir deputāti? Cilvēki, kuri apņēmušies kārtot valsts lietas savu pilsoņu interesēs. Tātad pēc savas misijas viņi ir pilsoņu kalpi. Atsakoties piedalīties politikā, mēs saviem kalpiem ļaujam valdīt pār mums. Tad kāpēc žēloties, ka viņi mums nekalpo? Tiem, kuri varu izmanto savās savtīgajās interesēs, jau tieši tas ir vajadzīgs – lai cilvēki būtu neaktīvi.
Nobalsošanas dienā bija arī gadījumi, kad vēlētājs brīnījās, kāpēc viņam dod divas nobalsošanas zīmes: „Kādi divi jautājumi? Kāpēc par to nekas netika ziņots?” Vai tiešām informācijas bija par maz?
– Kā iesaistīt vienaldzīgos?
– Vienu daļu droši vien nekā. Bet
vairumu, domāju, varētu ieinteresēt. Bet tā ir atsevišķa un sarežģīta tēma. Tikai ar konstatējumu, ka paši vainīgi, līdzēts nebūs.
– Vai cilvēku vienaldzība nav vainojama, ka tik ilgi netiekam skaidrībā par administratīvi teritoriālo reformu?
– Daļēji jā, bet par to vairāk vainīgi politiķi un pārcentīgie reformas caursitēji.
– Vai reformu iespējams apturēt?
– Ir iespējams. Bet domāju, ka vajag nevis apturēt, bet ievirzīt sliedēs. Neviens jau nesaka, ka ar pašvaldībām viss ir kārtībā un neko mainīt nevajag. Vajag gan pienākumus un tiesības precizēt, gan finansēšanu sakārtot, gan infrastruktūru, jo sevišķi ceļus, sakārtot, gan funkciju sadalījumu starp vietējām un reģionālām pašvaldībām, valsts institūcijām un pašvaldībām pārskatīt, gan daudzos gadījumos mazajām pašvaldībām apvienoties vai robežas pamainīt, gan reģionālo pašvaldību, tas ir, pašreizējo rajonu skaitu droši vien vajag samazināt, bet funkcijas paplašināt. Bet tas viss prasa reformu īstenot nevis kā vienreizēju kampaņu, bet kā nepārtrauktu procesu, kurā vispirms noskaidro, kas, kā un kādā secībā jādara, tad veic nepieciešamos sagatavošanas darbus un tad konkrētā vietā, konkrētā sfērā un loģiskā secībā dara to, kas šajā vietā un jomā ir vajadzīgs un ir sagatavots.
– Vai tā netiek darīts?
– Diemžēl netiek. Jau piecpadsmit gadus ir tikai pamācības, nepārtraukts spiediens un draudi – apvienojieties, ja neapvienosieties labprātīgi, jūs tik un tā piespiedīs. Tiek apgalvots, ka apvienošanās ir obligāts priekšnosacījums attīstībai. Lai apvienošanos panāktu, nekautrējas izmantot demagoģiju un blefošanu. Pēdējā laikā pat uzpirkšanu.
– Nu, nu! Vai tas nav par stipru teikts?
– Vai būs saprotamāk un pareizāk, ja teikšu – pašvaldību finansiālu ietekmēšanu? Vai tad centieni likumdošanā iestrādāt normas, kas ļauj infrastruktūras attīstībai paredzētos valsts budžeta līdzekļus piešķirt tikai tām pašvaldībām, kuras piekritušas apvienoties sevišķi lielos novados, nav visīstākā uzpirkšana? Pie tam pacelta valsts politikas līmenī.
– Bet ko tad pašvaldību vadītājiem un iedzīvotājiem darīt?
– Skaļi un skaidri pacelt savu protesta balsi. Nebalsot par partijām un politiķiem, kas reformu virza ar nelietpratīgiem un negodprātīgiem paņēmieniem. Rīkot vietējos referendumus. Ja nelīdz nekas cits – vienkārši nepakļauties demokrātiskas valsts iekārtas pamatprincipiem neatbilstošām prasībām. 1991. gada komunistu puča laikā to saucām par nevardarbīgu pretošanos.
– Tas jau izklausās pēc musināšanas!
– Ja kāds domā, ka tā ir musināšana, lai domā. Bet es tikai gribu parādīt, ka iespējas ir. Nepakļāvīgie, gan nepakļāvīgie varai, gan nepakļāvīgie dogmām, ir viens no attīstību izraisošiem spēkiem. To pierāda vēsture. Ja savulaik nebūtu Saharova, Gunāra Astras un daudzu tādu kā viņi, vai perestroika sāktos? Jā, sāktos, bet būtu vēlāk un dramatiskāka. Protams, ar nepakļāvību nepietiek. Ir vajadzīgs arī radošais gars, kas spēj radīt un realizēt lielam cilvēku daudzumam saprotamas un atzīstamas idejas.
Nedomāju, ka administratīvi teritoriālās reformas ievirzīšanai lietpratīgā gultnē būs jārealizē nevardarbīgā pretošanās. Domāju, ka pietiktu ar pašvaldību deputātu un iedzīvotāju elementāro pašcieņu un drosmi rīkoties saskaņā ar veselo saprātu.
– Vai mazie pagasti spēj pastāvēt?
– Spēj. To pierāda daudzu Eiropas valstu pieredze. Bet domāju, ka mazajiem arī turpmāk palikt maziem vairumā gadījumu nav tas labākais variants. Daudziem, manuprāt, vajag nopietni apdomāt, vai ar kādu neapvienoties, vai kādam nepievienoties. Bet nekāds pietiekamā lieluma mērs nepastāv. Katrā konkrētā gadījumā jālemj, izvērtējot visus tieši konkrētās pašvaldības apstākļus. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai vajadzētu šādām pašvaldībām palīdzēt tieši tām piemērota individuāla risinājuma meklēšanā, nevis par katru cenu piespiest pieņemt apvienošanās lēmumus visiem pēc vienas piegrieztnes.
– Cik pašvaldībām vajadzētu būt pašreizējā Cēsu rajona robežās?
– Manuprāt, kādām 17.
– Vai var iztikt bez rajonu līmeņa, kā to paredz ministrijas izstrādātais jaunā pašvaldību likuma projekts?
– Bez pašreizējiem rajoniem droši vien var iztikt, bet bez reģionālā līmeņa pašvaldībām, manuprāt, ne. Uzskatu, ka rajonu pašvaldības vajag reorganizēt, samazinot to skaitu, pārdēvējot par apriņķiem un nododot tiem daļu valsts institūciju funkciju. Arī Administratīvi teritoriālās reformas likums paredz, ka Latvijā jābūt apriņķu pašvaldībām un Ministru kabinetam līdz 2006. gada 1. maijam jāsagatavo priekšlikumi par Latvijas iedalījumu apriņķos. Tātad apriņķu projektam vajadzēja būt gatavam jau pirms 15 mēnešiem. Diemžēl tā nav, un redzams, ka pie tā arī nestrādā. Vai gan citādi ministrs jaunajā pašvaldību likuma projektā rakstītu, ka Latvijā ir tikai novadu un republikas pilsētu pašvaldības.
– Kā tā? Vai tad ministrijām likumi nav jāpilda?
– Šķiet, ministrs Štokenbergs domā, ka var likumus nepildīt. Varbūt viņš ir uzsācis manis pieminēto nevardarbīgo pretošanos? Katrā ziņā pašvaldībām tas ir labs paraugs rīcībai pēc sava prāta. Bet visticamāk, ka no Štokenberga puses tā ir visparastākā ignorance un augstprātība.
– Par ministra izteikumiem pēdējā laikā dzirdētas dažādas atbalsis. Vai tā ir neapmierinātība ar viņa īstenoto politiku, vai neapmierinātība ar viņu kā amatpersonu?
– Abējādi. Kā amatpersona viņš bieži demonstrē veselam saprātam neaptveramus demagoģiskus gājienus. Šajā jomā viņš ir pārspējis Andra Šķēles ziedu laiku izlēcienus. Tādu demagoģijas un blefa koncentrāciju, kā Štokenberga izteicienos un uzvedībā, neesmu redzējis kopš komunistu laikiem. Neticu, ka viņa ministrēšana labi beigsies.
– Ar ko beigsies reforma?
– Kā optimists saku – izšķirošajā brīdī pieslēgsies labie gari, cilvēki atmodīsies, pateiks savu skaidro un stingro vārdu un, kā mēs pārdzīvojām sociālismu, tā pārdzīvosim arī šo absurdo reformu. Precīzāk sakot – pašreizējo absurdo reformas variantu. Tikai neaizmirsīsim – Dievs sargā tos, kas paši sargājas.
Komentāri