„Bez putniem nevaru dzīvot,” saka Māra Alsberga, kādreizējā rīdziniece. Viņa atzīst, ka vienmēr alkusi pēc lauku dzīves. Rīgā strādājusi birojā, bet tad vīrs Raiskumā mantojis vecvectēva mājas „Grīvas”. 2005. gadā uzsākta saimniekošana.
Tagad Mārai pagalms mudž no putniem. Tur sava vieta ir vistām, pīlēm, zosīm un arī savvaļas putniem, kuru ligzdošanas vietas Māra ir izpētījusi. Par putniem viņa stāsta ar īpašu degsmi, bet arī ar nožēlu par cilvēkiem, jo sagādāti, audzēti un loloti putni kādu nakti atrasti beigti, pie tam iemesti akā. „Man bija 49 vistas, septiņi gaiļi un tītari, bet visi pazuda. Raiskuma pusē kāds putniem dara pāri. Saprastu, ja cilvēks tos būtu paņēmis pārtikai, ja nav ko ēst, bet nogalināt un samest akā tītarus un trīsdesmit vistas! Kāpēc? Būtībā šo pavasari man pazuda viss ganāmpulks,” sašutumu pauž Māra un piebilst, ja vistu aiznes vanags, ar to jāsamierinās, bet kāpēc putniem pāri dara cilvēki, viņa nekad nespēs saprast.
Bet dzīve iet uz priekšu, un Māras saimniecībā darbi neapstājas. Tādēļ runājam par tagad redzamo skaistumu, piemēram, par balto zīdspalvu gailīti, kas „Grīvu” saimniecei uzdāvināts. „Tas gan vēl nedzied kikerekū,” Māra stāsta un piebilst, ka baltajam dūnu mākonim līdzīgais putnēns vēl ir diezgan bailīgs, salīdzinot ar citiem vistveidīgajiem radījumiem, kas atļāva sevi noglāstīt un pat piedalījās sarunā, skaļi velkot savu kā – kā – kā. Māra sarunā atgriežas pie skaistuļa – zīda gailēna – bailēm: „Kad uz šejieni atveda, trīs dienas nenāca ārā no būdiņas. Tagad viņš reaģē uz manu balsi, jo jāatzīst, ka es šo smukuli lutinu,” viņa lepni nosaka. Mārai apkārt tinas zosu bariņš un skaļi gāgina, jo sētā parādījušies sveši cilvēki. Tās gan turas atstatu, bet, kaklus izstiepušas, brīdina netuvoties, jo esot jāsargā bērni.
Viņa novērojuši, ka sākumā zoslēni saka – čiep, čiep, bet no divu mēnešu vecuma jau sāk runāt normālā zosu valodā – gā – gā.
„Vēl man ir čehu dējējvistas un Orlovas vistas, kuru šķirni esot izveidojis kāds Orlovas puses grāfs,” stāsta Māra. Novēroju, ka orlovietes, kā jau no Krievzemes cēlušās, turas kopā un ir ļoti sabiedriskas. Par ikdienas rūpēm runājot, Māra atzīst, ka ar putniem ņemas pati, jo vīram ir citi darbi – lielie lopi. Tās ir Šarolē un Hereforda šķirnes govis, ko „Grīvās” audzē vaislai. Saimniecībā vēl aug 70 Romānovas šķirnes aitas. „Man ir arī kaza,” atklāj Māra un smej, ka putnu audzētāja, no kuras iegādājoties jaunas šķirnes, teikusi, ja jau kaza, tad putnus laikam baro arī ar biezpienu. „Es saku, jā, protams, dodu putniem biezpieniņu…”
Ja pret putniem izturas kā draugiem, lidoņi ātri to saprot. Lai gan tautā par cilvēku, kas neizceļas ar gudrību, mēdz teikt, ka viņam ir vistas smadzenes, Māra uzskata, ka arī vistas ir gudras, jo ar tām var atrast kontaktu. „Man bija viens čehu dējējvistu gailis (viens no upuriem, ko iznīcināja nezināmais ļaundaris – V.R.) Es tam saku kikerekū, viņš tūlīt tāpat atbild. Tā mēs varējām ilgi sarunāties,” atceras Māra.
„Grīvu” saimniece lepojas, ka māja atrodas unikālā dabas stūrī, jo te ir savvaļas putnu pārpilnība. Netālu ir meža pīles ligzda, bet dārza mala ir pilna ar citiem dziedoņiem. Kūtī dzīvo bezdelīgas, bet kokā izlikto būrīti novērtējis strazds, kas tur izaudzinājis bērnus. „Nesen pie mums bija iebraukuši ciemiņi no Beļģijas, pilnīgi sveši cilvēki. Viņi palūdza atļauju padzīvot pie dabas savā busiņā. Pagalmā ēdām pusdienas, un beļģiete brīnījās, ka strazds tepat blakus skrien būrītī iekšā un ārā, no cilvēkiem nebaidās,” stāsta Māra un, jautāta par olu biznesu, atzina, ka tas paputējis, bet mājas vajadzībām olu pietiek. „Esmu jau aizmirsusi, kā garšo veikalā pirktas olas,” nosaka Māra un atklāj olu kvalitātes noslēpumu: „Savas vistas būrī neturu. Dabā putns atrod to, kas barībai nepieciešams.”
„Grīvu” sētā grozās arī tādas nedaudz paplukušas vistas, un Māra stāsta, ka izglābusi tās no masveida olu ražošanas kādā lielsaimniecībā. „ Šīm vistām bija apmēram trīs centimetrus gari nagi. Tos apgriezu. Tagad putni brīvā dabā atkopjas,” rāda Māra, uzsverot, cik tie kļuvuši dzīvespriecīgi, kad tikuši pie mātes dabas. „Vistas man dzīvo ļoti ilgi un ļoti ilgi dēj,” viņa saka un uzsver, ka īpaši patīk zosis. „Man bija viena tāda, kas nāca klēpī. Paceļot spārnu, varēja ievērot fantastisku krāsu toņu salikumu no gaiša uz tumšāku. Ziemā zosu dibenus klāj biezas dūnas, nu gluži kā kupenas.”
Māra atzīst, ka dzīvot laukos bijis viņas mūža sapnis, un saka: „Zini, cik ilgi es meklēju vīru laucinieku, lai savu sapni realizētu? To darīju ilgi un nopietni. Tas tāpēc, ka mana bērnība pagāja laukos. Jāteic, ka lielpilsēta ļoti nomāc. Raiskumā dzīvoju jau vairākus gadus, bet vēl nejūtos no Rīgas atkopusies morāli. Esmu sapratusi, ka ar dzīvniekiem sadzīvot ir daudz patīkamāk nekā ar cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka no cilvēkiem bēgu. Dzīvnieki man nesmird, man nesmird govs kaka… man tā smaržo. Interesē tas, kā dzīvā daba ap mani koncentrējas. Pie mājas ozolā dzīvo ūpis, apkārtne ir pilna ar dzērvēm, bet istabaugšā mitinās pūce. Kad tā izved bērnus, tie iesēžas piemājas kokos. Esmu novērojusi, ka šogad izšķīlušies ļoti daudz dažādu putnu. Katram ir savs dzīvesveids, cilvēkiem tie uzticas, ja viņi putnus pieņem kā savējos,” novērojusi „Grīvu” saimniece.
Komentāri