Amatas novadā jau ceturto gadu darbojas pansija “Dole”, kurā šobrīd mājvietu raduši pieci rajona iedzīvotāji vecumā no 62 līdz 88 gadiem. Iespējams, ka uz rudeni viņiem piepulcēsies vēl divi iemītnieki. Kā saka pansijas vadītāja, “vasaru jau katrs velk savā mājā, kaut vai zaru būdā”. Kā viena ģimene
“Doles” vadītāja Rūta Bērtulsone skaidro, ka pansija no ierasta pansionāta atšķiras ar to, ka te ir brīvāki noteikumi. Vecļaudis mitinās vienā mājā, bet katrs savā istabiņā. Ja vēlas, var aizbraukt uz Cēsīm vai vienkārši aiziet pasēņot. Iepērkas paši, arī ēst gatavo sev paši, ko vēlas. Viss jau, protams, notiek pēc katra varēšanas.
“Pirms četriem gadiem ievācāmies šajā mājā. Izremontējām, sapirkām mēbeles, un tā nu te dzīvojam,” saka vadītāja un stāsta, ka ir iemītnieki, kuri atnākuši ar savu iedzīvi, bet nepieciešamības gadījumā viņi tiek nodrošināti gan ar gultasveļu, gan citām sadzīves lietām.
“Katram pensija ir uz rokas, piebrauc autoveikals, katrs pērk ko grib, gatavo sev ēst. Mums te ir brīvība. Nav kā pansionātā, ka ir viena gulta, skapītis un biezputra konkrētā laikā. Paši iemītnieki ir iekārtojuši sev dārziņu, kurā aug kartupeļi. Ir puķudobes, par kurām jāparūpējas,” stāsta R.Bērtulsone un atklāj, ka viņas pienākumos ietilpst ne tikai malkas sanešana un krāsns kurināšana, bet arī līdzās būšana un mājas iemītnieku atbalstīšana.
“Kādam jau ir jādara šis darbs. Protams, nav viegli. Man katra viņu slimība, tablete un ikdienas sāpes ir jāizdzīvo līdz ar viņiem. Ir dienas, kad papriecājamies un ir labi, taču vecumdienas ir vecumdienas. Bet veciem cilvēkiem kaut kur ir jāpaliek, kādam jārūpējas par viņiem. Galvenais ir radīt mājas sajūtu,” saka pansijas vadītāja un piebilst: “Nesaku, ka viņi nav vajadzīgi saviem bērniem. Ir vajadzīgi, sevišķi pensijas dienās piezvana. Bet mūsu pansionāri dzīvo labi. Ar pensiju iztikt var un jāsaka – ledusskapis vienmēr ir pilns.” Jāsadzīvo
Par ikdienas sadzīvošanu pansijas vadītāja stāsta, ka mājas iemītnieki necenšas iejaukties otra privātajās lietās.
“Katram jau tāpat ir savs raksturs, bet sadzīvojam labi. Sākumā varbūt ir grūtāk, kamēr pierodam viens pie otra. Kad cilvēku atved šurp, neiztiek bez emocijām, nedēļu paraud un noslēdzas sevī, bet tad jau iedzīvojas un viss ir labi. Protams, nav jau māja, bet cilvēki jūtas apmierināti. Parasti pansionātos cilvēki ātri sabrūk, jūtas pilnībā atkarīgi no otra, bet te jau pašiem vēl jāstutējas, cik vien var,” saka pansijas vadītāja un atzīst, ka laiks gan ikdienā dažkārt velkas garumā.
“Skatāmies televizoru. Ir mums vairāki, lai varētu sadalīt programmas un raidījumus. Kāds skatās Hameleonus, citam interesē ziņas,” par ikdienu stāsta vadītāja. Bez tuviniekiem
R.Bērtulsone stāsta, ka diviem pansijas iemītniekiem ir gan bērni, gan mazbērni, bet sirmmāmiņa vietu radusi te.
“Bērni piezvana un galvenais, ka viņi ir apmierināti ar manu darbu. Vienai tantītei bija 88 gadu jubileja, ciemos atbrauca māsas, meita un bija lustīgi ballējušies. Bet ar veciem ļaudīm tā ir, ka viņiem nav kur palikt. Ir mums onkulītis, kurš strādāja pilsētā, bet, kad viņu vairs nevajadzēja, kā kašķainu suni izmeta ārā. Te viņš jūtas labi, uzvāra visiem zupu, aiziet pasēņot. Nolasa kartupeļiem vaboles, es paslavēju, un viss notiek,” saka pansijas vadītāja un stāsta, ka vienai iemītniecei nav ne tuvinieku, ne mājas, kur dzīvot: “Sieviņai izmānīja lauku īpašumu. Teica, ka ņems aizgādībā, bet pat ne reizi nav atbraukuši paskatīties. Atveda skapīti un pāris drēbes.” Ja vien būtu veselība
83 gadus vecā Lidija Amantova saka: “Te ir labi. Esmu slima, nekur tālu pastaigāt nevaru, sēžu pie siltas krāsniņas un par mani gādā. Vasarā izved laukā, pasēžu saulītē, aizeju paēst.” Sirmmāmiņa atklāj, ka visu mūžu nodzīvojusi tepat netālu un strādājusi kolhozā.
“Slaucu un baroju govis, tīrīju mēslus. Toreiz bija jāstrādā tā, ka nebija laika gulēt. Domāju, kaut būtu stundiņa laika pagulēt. Te varētu gulēt 24 stundas diennaktī, bet miegs vairs nenāk. Dzīvē viss kaut kā sajūk,” saka Lidijas tante un piebilst: “Kāds vecam cilvēkam vairs prieks? Kaut kā pavadu savu dienu. Bet neko labāku vēlēties nevaru – man palīdz, aprūpē. Būtu bijusi veselība, būtu bijis labāk.” Puķītes dzimšanas dienā
Rozālija Vārpule pavisam nesen meitas un māsu pulkā nosvinēja 88. dzimšanas dienu.
“Atveda man puķītes, parunājāmies,” saka sirmā sieviete, kuru visi pansijas iemītnieki ikdienā sauc par Rozīti.
“Man ir meita, mazbērniņi, bet viņiem ir vienistabas dzīvoklītis, un nesanāca mums visiem sadzīvot. Te jūtos labi. Viena par otru gādājam. Esmu jau švaka, neko padarīt nevaru. Kad mani šurp atveda, biju salauzusi abas rociņas. Neko vairs padarīt nevaru, tik, cik parunājos,” saka Rozīte un dod vārdu istabas biedrenei Sofijai Ņefedovai: “Tāpat kā Rozīte, esmu latgaliete. Sešdesmitajos gados atbraucu vīram līdzi uz Amatu, un tā nu te mūžu būšu nodzīvojusi. Tagad esmu palikusi viena. Nav man tuvinieku. Kad vēl bija spēks, gadā reizi aizbraucu uz Latgali, uz kapiņiem. Tagad mani vairs nelaiž,” stāsta Sofijas tante un atklāj, ka viņai gan vēl patīkot adīt, tamborēt un paskatīties krievu raidījumu “Logi”.
“Skatos arī ziņas. Vadītāja mums iemācīja jaunā prezidenta uzvārdu. Jauks cilvēks,” saka sirmā māmiņa. Pašām savs pavārs
Pansijas vienīgais vīrietis Oskars Skripsts te mitinās kopš pagājušā rudens un piekrīt, ka “Dolē” dzīve ir laba.
“Savulaik biju arī izsūtīts un jāsaka, ka tur tā dzīve nebija ne ar ko sliktāka kā paša valstī. Krievu laikos pilsētā bija man iedots dzīvoklis, bet nāca latviešu laiki un visu man atņēma. Tā es dzīvoju pa katlumājām, pagrabiem vai pie draugiem. Tagad mājvietu esmu radis te un ne par ko nesūdzos. Eju pastaigāties, makšķerēt un sēņot. Esmu pieradis daudz staigāt,” stāsta Oskars un turpina vārīt pusdienu zupu sev un pansijas iemītniecēm. Ideja attaisnojusies
Amatas novada sociālās aprūpes nodaļas vadītājs Andris Jansons atzīst, ka “Dole” savu ideju ir attaisnojusi.
“Šāda veida kopmītne vai pansionāts ir vajadzīgs tāpēc, lai cilvēks nepieciešamības gadījumā var aiziet prom no ģimenes un uz brīdi tur padzīvot, sakārtot savas domas. Ikdienas dzīvē taču rodas dažādi konflikti starp vecāko un jaunāko paaudzi. Īpaši, ja visi dzīvo vienistabas dzīvoklītī un viens gar otru rīvējas. Dažkārt varbūt tas arī ir lietderīgi aiziet prom un pamēģināt ko citu. Salikt visu pa plauktiņiem un tad vai nu tur palikt, vai atgriezties ģimenē,” domās dalās A.Jansons un turpina: “Tomēr sadzīve mūsu pansijā, salīdzinot ar pansionātiem, ir maksimāli tuvināta mājas apstākļiem. Nav stingrā režīma. Cilvēkiem ir daudz lielāka brīvība. Domāju, ka tās ir galvenās vērtības.”
Amatas novada sociālās aprūpes nodaļas vadītājs dalās nākotnes plānos un atklāj, ka iecerēts celt jaunu māju, kura pildītu līdzšinējās funkcijas un kurā varētu apmesties vairāk cilvēku.
“Dzīvē gadās dažādi. Varam palikt vecumdienās vieni, šādā situācijā cilvēkiem vienmēr būs nepieciešams jumts virs galvas,” saka A.Jansons un atklāj, ka ideja par šādas pansijas veidošanu nākusi no Dundagā redzētās.
Komentāri