“Par Mārsnēnu pagastu Valsts vēstures arhīvā ir daudzas biezas materiālu grāmatas.
Muižas dokumenti tur ir vācu valodā, pagasta dokumenti izlasāmi latviešu valodā.
Daudzus gadus skatos, pētu tās lietas. Mani tas ļoti interesē. Jā, tieši dzīve manā dzimtajā pusē. Arhīva materiāliem ir to izmantošanas lapa, un man par lielu brīnumu, neviens pa šiem daudzajiem gadiem tur nav ierakstījies. Es atrodu tur 120 gadus vecus rožu ziediņus, kas šajos dokumentos ieslīdējuši starp lapām. Kāds no skrīveriem droši vien tos atstājis,” stāstīja mārsnēniete, “Zālīšu” saimniece Māra Melne. Pagastā par šo sievieti saka, ka viņa ir Mārsnēnu pagasta vēstures zinātāja, ka, iespējams, kādreiz Māra uzrakstīšot grāmatu, tad par pagasta cilvēku dzīvi pērnajā un aizpērnajā gadsimtā uzzināšot daudzi. Māra ir mazliet kautrīgāka un piesardzīga solījumos, bet savas dzimtas gaitu un pagasta dzīves izzināšanu viņa veic jau vairākus gadus un neslēpj, ka ir aizrāvusies.
“Patīk pētīt dokumentus. 100 gadus atpakaļ Mārsnēnu pagastam ir piederējusi 21 ēka, vēl bijušas muižas ēkas. 18. gadsimtenī Mārsnēnos bija viena no pirmajām hernhūtiešu lauku draudzēm. Tajā laikā mārsnēnietis Žagata nesa sūdzības vēstuli ķeizarienei Katrīnai II uz Pēterburgu. Šo to zināju no literatūras, bet gribēju vēstures arhīvā uzzināt vairāk. Ļoti daudz no tiem materiāliem izrakstu. Mārsnēnu vēsture ir ļoti interesanta, tā noteikti kādā grāmatā jāieliek, bet pagaidām vēl nav skaidrs, kādā veidā to izdarīt. Vairāk pētu pagasta dzīvi 19. gadsimtā līdz 20. gadsimta 20. gadiem. Kas pārsteidz? Cik daudz cilvēki strādājuši, cik tomēr trūcīgi dzīvojuši, bet bērnus audzinājuši,” sprieda Māra Melne, kura līdz pensijai nostrādājusi par žurnālisti vairākos izdevumos Rīgā, vēl bijusi arī literārā redaktore Augstākajā tiesā. Māra uzsver, ka pēc vidusskolas sākusi dzīvi galvaspilsētā, bet pa vasarām vienmēr bijusi “Zālīšos”.
“Senči vienmēr bijuši kalpu kārtas. Šis ir manas dzimtas pirmais
īpašums. Es esmu dzimtas pēdējā locekle, tad te viss jāsakopj, jāatstāj ziņas par savu pagastu. Cits neieskatīsies tik dziļi vēsturē. Man ļoti patīk šīs mājas, te ļoti labi jūtos. Man Rīgā saka, ko es tur skrienu, ko viena mokos? Ka neviena nav, vajadzēja pārdot. Bet tā ir mana ģimene… Es vienmēr te piekopju, tad aizdodos uz Rīgu, pēc laiciņa paskatos, atkal viss aizaudzis, un sāku no gala,” tā Māra un mazliet skumju skatu paraudzījās uz egli un bērzu, kas aug pie pašām namdurvīm.
“Šeit pirmo uzcēla kūti, mežs bija īsts krūmājs. Eglīti iestādīja vecāmamma. Te tas bijis pirmais koks. Bērzu iestādīja vecaistēvs, tieši tajā gadā, kad mans paps ar mammu sapazinās. Atvaļinājumā paps mammu atveda uz laukiem. Tas bija 1930. gadā, un mammai tūlīt licies, ka viņa ar šo māju būs cieši saistīta,” dzirdēto un ilgi pārdomāto atcerējās Māra un piebilda, ka eglīte un bērzs jau sen pārdzīvojuši viena cilvēka mūžu, bet joprojām viņu priecē, joprojām kuplo, vējā vēdina zarus un sarunājas. Un Mārai atkal šķiet, ka tik skaistus kokus citā malā viņai neatrast.
Komentāri