Lielogu dzērveņu audzēšanai nākotnē lielākas perspektīvas nekā upenēm vai cidonijām. Šķiet, Mārsnēnos vairs nav cilvēka, kurš nezinātu, ka Iveta Tetere, sadarbojoties ar Andreju Kuzņecovu, pie Startu ezera audzē lielogu dzērvenes. Viņa, uzklausot zinātnieku ieteikumus, iekopj dzērveņu platības kādreizējā kūdras ieguves vietā, jo dzērvenes prasa skābu augsni. Lai gan I.Tetere dzērveņu audzēšanai var iekopt desmit hektāru platību, ko nomā no Liepas pašvaldības, šobrīd apstādīts nepilns hektārs. No tā ražu dod tikai pushektārs.
Par biznesa sākumu I.Tetere stāsta, ka pirms deviņiem gadiem Latvijā ļoti aktīvi centās ieinteresēt cilvēkus audzēt dzērvenes: “Iekritu uz reklāmu. Aizbraucu Jelgavā uz semināru, uzzināju, kas un kā. Purvs tepat blakus, kādēļ nemēģināt? Ar informāciju un padomiem ļoti palīdzēja Andris Špats, tehnisko zinātņu doktors un pētnieciskās saimniecības “Gundegas” īpašnieks.”
Šāda stādījumu kultūra ir dārga, ilggadīga un tālredzīga nodarbošanās, jo lauka izveidē ir jāiegulda tikpat, cik siltumnīcā. Pirms deviņiem gadiem uzsāktais darbs tikai pēc četriem ražas gadiem sāk atpelnīties. “Dzērveņu atdeve nāk vēlu. Tikai ceturtajā gadā te sāka rādīties ogas. Šogad raža solās būt laba. Ogas lasām ar rokām, jādomā par tehnoloģiju izmantošanu, tad iespējama platību paplašināšana. Dienā salasīt var ap 50 – 60 litriem, jo sirdsapziņa neatļauj kaut vienu odziņu atstāt,” stāsta dzērveņu audzētāja.
Mārsnēnu purvā lielogu dzērvenes jeb, kā zinātnieki tās nodēvējuši – purva dižbrūklenes – aug dabiski, pat mēslotas netiek. Saimniece stāsta, ka liela problēma ir stirnas, kas iznīcina prāvas platības, strauji augošās spilvas un priedītes, kā arī agrās rudens salnas. Attīstīties augiem neļauj arī karstas vasaras. I.Tetere stāsta, ka šobrīd varētu no savām dzērvenēm ņemt spraudeņus, bet tad stādījumi regulāri jālaista vai jāierīko apūdeņošanas sistēma. Saimniece, klimata spiesta, dzērveņu stādus sāk audzēt siltumnīcās, lietus sezonā tos izstādīs purvā.
Vērtīgās ogas tiek realizētas visu ziemu, stāsta I.Tetere. “Uzreiz pēc kartupeļu novākšanas jāiet purvā. Dzērvenes ienākas no septembra līdz oktobra vidum. Tad tās nogatavinām kastēs un novembrī realizējam Cēsu tirgū vai gadatirgos. Tie, kas grib dzērvenes nopirkt, zina, kur meklēt. Ziemā tām noiets ir labs.”
I.Teterei pieder arī piemājas saimniecība “Zvirgzdiņi”, taču no purva gūtie ienākumi netiek tajā izlietoti, bet gan doti atpakaļ dzērvenēm. Arī no saimniecības gūto naudu ogu biznesā neliek, lai nerastos zaudējumi. “Lielogu dzērveņu audzēšana man ir blakus nodarbe. Paļauties uz vienu nodarbošanos nav reāli. Domāju, nākotne dzērvenēm ir labāka nekā citām ogām, jebkurā vietā tās neiestādīsi, bet purvu Latvijā nav tik daudz kā miežu zemes,” atzīst I.Tetere. Šobrīd dzērveņu platībās Mārsnēnos audzē četras šķirnes – lielas un agrākās ogas ir Stevens un Early Black, sīkas un salnās cieš Franklin dzērvenes, bet lielākās ogas ir Ben Leer šķirnei.
Dzērveņu audzētāja stāsta, ka ogas aprūpēt un novākt nav fiziski grūti, bet nogurdinoši. Ja vēlas lielu dzērveņu ražošanu, vajadzīga arī liela nauda. Eiropas līdzekļu piesaistei Mārsnēnu dzērveņu audzēšanai, kā saka pati saimniece, nav izdevīgi noteikumi.
Lielogu dzērveņu dzimtene ir Ziemeļamerika. Tās aug kā nelieli krūmiņi, ogas veidojas uz vertikāli augošiem zariņiem, nevis uz stīgām kā purva dzērvenei, stāsta purva ogu audzētāja. Lielogu dzērvene ir “radiniece” brūklenei, tādēļ zinātnieki to nodēvējuši par purva dižbrūkleni. Tajās ir divas reizes vairāk baktericīdo vielu un vitamīnu nekā purva dzērvenē, tādēļ lielogu dzērvene ir bioloģiski vērtīgāka. Ogas iespējams uzglabāt ilgi, tādēļ visu ziemu tās var ēst svaigas, ievārījumā vai ķīselī, dzert sulas, gatavot sīrupus vai tējas.
Komentāri