Māris Krams, Vecpiebalgas vidusskolas sporta skolotājs un direktores vietnieks audzināšanas darbā, ne tikai labi orientējas izglītības norisēs. Viņš labi iepazinis zemeņu šķirnes savā otrajā darbā.
Šovasar atvaļinājumā viņš atkal devās “atpūtā” uz Zviedriju darbā zemeņu laukā, mēnesi labi pelnīdams, lai pārējā gada laikā varētu strādāt savā profesijā par skolotāju.
Šoruden Vecpiebalgas vidusskola kļuvusi vēl sievišķīgāka, jo skolotāju vīriešu palicis mazāk. Trīs priekšmetus, kuri līdz šim bija vīriešu ziņā – informātiku, zēnu mājturību un fiziku, turpmāk mācīs sievietes. “Tikai tāpēc vēl esmu aizkavējies izglītības sistēmā, ka ar zemeņu lasīšanu spēju ģimenē risināt finansiālus jautājumus,” pamato Māris Krams.
– Latvijā izglītības iestādes kļūst arvien sievišķīgākas, kā tas izpaužas ikdienā?
– Domāju, kādi 85 – 90 procenti pedagogu Latvijā ir sievietes. Man nav pretenziju pret skolotājām, viņu vidū atrodas arī tādas, kas dzīvi tver ar eksaktu skatienu, kāds vairāk raksturīgs vīriešiem.
Sievietes filozofija ir tāda – pedantiskums, sīkumainība, niansēta pieeja, cenšanās skolēniem visu parādīt priekšā, pieprasot visu ielāgot. Jaunieša prāts nav spējīgs to pieņemt. Līdz ar to starp sievišķo un vīrišķo sapratni rodas lielas pretrunas. Puiši, kas mēģina pielāgoties sieviešu prasībām, paši kļūst sievišķīgāki, jo vide veido cilvēku. Vēl dziļākas pretrunas rodas, ja arī ģimenē bērna audzinātāja ir tikai mamma. Jaunietim nav kur gūt piemēru, kas ir vīrišķīgi, jo vīrišķīga rīcība nav tikai kulaka sišana galdā, pasakot – tā būs un šitā nebūs. Vīrišķīgā filozofija ļauj lietu sakarības, procesus skatīt globāli, nepalaižot garām būtiskāko par to, kas ir slikts un kas ir labs. Vīrietim nav raksturīgi pašus procesus sīki iztirzāt, bet sievietes mēģina iedziļināties psiholoģiskās niansēs. Ne vienmēr tas ir vajadzīgs, jo nedod rezultātu. Tā jau rodas demagogi, kuriem vienmēr ir attaisnojums sliktai darbībai, jo, redz, attiecīgā brīdī bijis slikts noskaņojums. Kāds tur sakars ar noskaņojumu? Sliktā lieta ir izdarīta un par to jāuzņemas atbildība – teiktu skolotājs vīrietis.
Par Vecpiebalgas vidusskolā īstenoto jaunsargu mācību, kas patiesi ir vīrišķīga nodarbe, arvien lielāku interesi izrāda meitenes. Pamatojums – arī meitenēm patīk izteikti vīrišķīga vide. Arī sabiedrībā sievietes daudzviet uzņemas vīriešu pienākumus. Jaunsargos uzņemtās meitenes grib iemācīties orientēties, rīkoties ar ieroci, bet ne mazāk svarīgi viņām, šķiet, ir atrasties starp zēniem, vīriešu sabiedrībā. Citur skolā tas gandrīz nav iespējams. Tas netraucē meitenēm saglabāt sievišķīgumu.
– Ar kādām domām skolotāji sagaida jaunu mācību cēlienu?
– Ar to, kā labāk veidot attiecības ar bērniem, lai darbs, kas tiks darīts kopā, būtu produktīvs. Katra nākamā paaudze nāk citāda, tagad tas notiek vēl ātrāk nekā pirms gadiem desmit. Arī sabiedrībā mainās izpratne par vērtībām. Šodien liela jaunatnes daļa ir centrēta tikai uz sevi, savu ego, un audzinātāji meklē ceļus, kā kopdarbā apvienot sabiedriskās intereses ar bērnu individuālām vajadzībām.
Skola nav izolēta no sabiedrības. Skolotājiem jāseko līdzi laika garam, jāvērtē kā pozitīvais, tā negatīvais un jāņem vērā, ka jaunatne notiekošo vērtē ar asākām izjūtām. Ja es atveru “Druvu” un redzu, ka naktī nogāzts piemineklis un notikusi ielaušanās baznīcā, tātad aizskartas svētas jūtas, nepietiek tikai ar to, ka skolotājs šādu rīcību nosodīs. Attiecīgi jāreaģē arī sabiedrībai un tiesu varai. Vainīgajiem jāsaņem sods un sabiedrībai šis sods ir jāzina, bērniem it sevišķi. Jo bīšanās no kaut kā arī ir audzinoša. Viens saka – bīsties no Dieva, otrs – no pērkona, trešais – no skolotāja, jo viņš ir stingrs un nepārprotami pateiks, ka tā nedrīkst darīt.
Arī man ir bijuši labi audzēkņi, kuri atsevišķos gadījumos ārpus skolas slikti uzvedušies. Gudri cilvēki painteresēsies, nevis no kādas skolas viņi nākuši, bet no kādas ģimenes. Ģimene vislielākā mērā veido cilvēka morāli. Taču ir pietiekami daudz ģimeņu, kurās vecāki kapitulējuši bērna prasību priekšā, aiz neprasmes audzināt, padevušies pirkšanai un pārdošanai, kad labais tiek vērtēts tikai ar naudu. Ja jaunieši vecāku tiesības ignorē, skola paliek tā, kas liek šķēršļus visatļautībai. Taču arī skolotāji ne vienmēr šķēršļus prot gudri radīt. Sākas konflikti, iespējama vardarbība.
– Sportošana ir viens no veidiem, ar kuru var cilvēku audzināt.
– Tā ir gan. Taču sportošana kļuvusi dārgāka. Ne tikai pati nodarbošanās, bet apkārtējie apstākļi. Jau sen esmu pārliecinājies, ka nevar prasīt no bērna sportot, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Tie bērni, kas sporto, lielus līdzekļus iztērē pārtikai, jo viņiem nepieciešams kārtīgs uzturs. Vecpiebalgas pašvaldība un skola atbalsta katrus sportiskos centienus, rada apstākļus, lai notiktu sportošana, bet tā nevar atrisināt, lai jaunietis augtu paēdis un kļūtu izturīgs. Skola nevar ietekmēt bērnu ierašanos uz treniņiem. Tās ir ģimenes rūpes, bet ne visi var bērnu atvest uz treniņiem un aizvest mājās. Laukos pašvaldības gādājušas par skolēnu atvešanu uz mācībām un aizvešanu mājup, bet izdevumi par interešu izglītību ir vecāku ziņā.
Novirzot puišus uz sportiskām aktivitātēm, viņiem mazāk atliek laiks dumjībām. Pēc noguruma un lielas slodzes neraisīsies izdoma līst pie pieminekļa it kā fotografēties, gala rezultātā to nolaužot. Protams, tie, kas jūtas fiziski stiprāki, savā veidā ir arī bravurīgāki, bet tas izpaužas tikai attīstības sākumā. Kļuvis stiprs, cilvēks vairs nealkst citiem to pierādīt.
– Kas iedvesmo skolotāju priecīgi un laimīgi sākt jaunu darba cēlienu?
– Ja es visu vasaru būtu vārījies izglītības sistēmā un skolas vidē, tad 1. septembris man nesagādātu īpašas emocijas. Intelektuālās slodzes maiņa uz fizisko ir viena no iespējām uz darbu paskatīties no malas. Braucot uz ārzemēm pastrādāt, pedagogi par sevi pasmaida – atkal dodamies „atpūtā” uz savu vasaras zemi. Skolotāji, kuri uz mēnesi aizbrauc peļņā, ir krietni papildinājuši naudas maku un 1. septembrī, ejot uz skolu, neizjūt rūpes, ko varēs atļauties. Vienīgi traģiski ir apzināties, ka, Norvēģijā vai Zviedrijā lasot zemenes, vari saņemt trīs reizes vairāk nekā savā profesijā. Tāda apziņa grauž.
Taču ar aizvainojumu nevar dzīvot, tas kavē cilvēka attīstību. Mums, tāpat kā slīcējiem, veiksme un laime uzsmaida, ja kustamies. Lai ārzemēs strādātu fizisku darbu, ir jābūt labai veselībai. Arī morāli jābūt stipram – no radoša darba pārslēgties uz monotonu darbu nebeidzamu stundu garumā. Taču, tā strādājot, galva paliek brīva domām. Tieši tad man ir radušās labas idejas, ko īstenot skolā. Netraucēts esmu varējis prātā risināt problēmas. – Kas notiks ar skolotāju prestižu?
– Pašlaik jaunus cilvēkus aicināt izvēlēties skolotāju profesiju ir amorāli, zinot, ka viņa darbs netiks pietiekami atalgots un valsts novērtēts. Tāpēc jau izglītoti jaunieši kļūst kaut vai par apdrošināšanas aģentiem, jo tur par darbu saņem divas, trīs reizes vairāk. Vēl nejūtu, ka skolotāju profesijas prestižs varētu celties. – Kādi ir skolotāja gandarījuma brīži, kurus neizjūt citu profesiju pārstāvji?
– Tas, ka esi spējis cilvēku veidot labāku, arī jaunietis gūst gandarījumu par paveikto kopā ar pedagogu. Ja manam audzēknim izdodas uzvarēt olimpiādē vai sacensībās, es priecājos. Lieliski, ja skolotāji prot priecāties arī par kolēģu panākumiem.
– Vai Piebalgā audzis un mācījies jaunietis ar kaut ko atšķirsies no saviem vienaudžiem?
– Es ceru, ka tie audzēkņi, kas mācījušies pie mums, vienmēr apzināsies, ka nākuši no Piebalgas, viņos būs stiprs lokālpatriotisms, viņi būs uzsūkuši Piebalgas netveramo garu. Lauku skolas nepārspēs pilsētas ģimnāzijas mācībās, bet mēs jauniešos varam radīt krampīgumu, nepadošanos. Lielākajai daļai lauku apstākļi norūdījuši raksturu, viņi dzīvē tik viegli nepadosies. Tie, kas spējuši sabalansēt prāta spējas ar vajadzībām, atrod
nodarbošanos un veiksmīgi strādā. Aizvainoti jūtas tie, kuru vēlmes ir krietni augstākas par spējām sevi apliecināt dzīvē. Arī mūsu skolā ir bijuši mācībās spējīgi audzēkņi, kuri dzīvē izrādījušies neuzņēmīgi, nav veiksmīgākie savā biznesā vai jomā.
Priecē, ka mani audzēkņi, sportisti, kas atraduši darbu Rīgā, nesarauj saikni ar Piebalgu. Ik pa laikam viņi atgriežas kaut vai uz pagasta sporta spēlēm, jo jūtas šai vietai piederīgi. Esmu redzējis arī tādu lokālpatriotismu, ka, startējot sacensībās Rīgā, protokolā ieraksta nevis tagadējo dzīvesvietu, bet Vecpiebalgu.
Patriotisms nav tikai karoga vicināšana un Latvijas vēstures zināšana. Patriotisms izpaužas ikdienā. Patriotisms ir smalka lieta, tas ietver arī saudzīgu attieksmi pret vidi. Skolā to cītīgi māca, uzdodot pienākumus rūpēties par savu solu, klasi, skolas apkārtni. Tomēr atrodas virkne cilvēku, kuri patriotismu neizjūt. Atliek tikai paskatīties, cik piemēsloti paliek zālāji un laukumi pēc lielākiem svētkiem un koncertiem.
– Kamēr lasījāt zemenes Zviedrijā, Latvijā risinājās debates, kuru rezultāts var būt tāds, ka skolās izskaudīs klašu došanos ekskursijās un pārgājienos.
– Tas man atgādina par dullo Dauku. Vai liedzot iespēju lauku bērniem izbraukt ārpus sava pagasta, viņi teorētiski nekļūs par mucā audzinātiem? Līdz 18 gadiem kā dullie Daukas, kuri redzējuši tikai horizontu, nezinot, kas aiz tā. Jau tā notiek noslāņošanās starp laukiem un pilsētu, starp lauku un pilsētas bērnu iespējām. Ja vēl šādā veidā ierobežos lauku bērnus, no skolas nevedot pasaulē uz kultūras un sporta pasākumiem, tas būs amorāli.
Komentāri