Amatas „Rožupītēs” Lūcija Kārkliņa piepildījusi bērnības sapni – dzīvot tuvu dabai.
Taču arī ikdienas darbs saistīts ar dabu un tās aizsardzību – Lūcija ir valsts vides inspektore Gaujas Nacionālajā parkā.
Lūcija atzīst, ka tas nav nejauši: „Jau bērnībā vienmēr braucu mammai līdzi uz mežu. Tad domāju, kā gribētu dzīvot mežā uzceltā mājiņā! Kad pavasarī notika Gaujas tīrīšana, kāds jauneklis teica līdzīgi, ka gribētu strādāt tikai un vienīgi Gaujas Nacionālajā parkā un arī dzīvot mežā. Nodomāju, ka šis cilvēks to arī sasniegs, jo bija jūtama nopietna apņemšanās.”
Ārpus darba laika, kad rodas iedvesma, Lūcija glezno dabas skatus, fotografē, raksta mūziku, dziesmu vārdus, lai gan neviena aizraušanās nav apgūta skolās vai kursos. Viņa atzīst, ka tam ļoti pateicīgs ir arī darbs: „Ja es, tik daudz gadu nostrādājusi tik ciešā sasaistē ar dabu, neko nemanītu un nedarītu, tad būtu veltīgi nodzīvojusi dzīvi un būtu tukšs cilvēks.”
Ja, uz mežu ejot, līdzi paņemts fotoaparāts, tad nemanot paiet vairākas stundas. Fotografēšana Lūciju interesē jau kopš bērnības, kad, dzīvojot skolas internātā, kopā ar draugiem līdz pat rīta gaismai taisītas bildes, tolaik tikai melnbaltās. Arī mūzikas mīlestība sākusies bērnībā, kad rudzu laukā kāpusi uz akmens, lai dzirdētu, kā blakus ciemā kāds vīrietis spēlē akordeonu un bajānu.
Lūcija atzīst, ka viņai nav nepieciešama reklamēšanās un izrādīšanās, jo māksla tiek radīta pašai priekš sevis, tomēr ir bijušas arī gleznu izstādes. Savukārt grupas „Labirints” izpildītā un aranžētā Lūcijas komponētā dziesma, ar pašas vārdiem, kas tapusi par godu Balvu rajona Rekavas skolas 100 gadu jubilejai, pagājušajā vasarā bieži skanēja radio.
„Cits varbūt skrien uz krogu, bet es mājās laiku pavadu interesanti. Kad vīrs ziemā gandrīz katru sestdienu brauc uz Peipusu, man nekad nav garlaicīgi. Tieši tad ir īstais laiks, kad varu paņemt otu vai akordeonu, fotoaparātu,” skaidro Lūcija, atzīdama, ka pilsētā nevēlētos dzīvot.
Darbā Lūcija nereti sajūtoties kā dabas policists, jo vēl aizvien daudzi izmet atkritumus gan mežā, gan pie mājām un piesārņo dabu: „Tomēr cilvēki ir kārtīgāki, skaistums un sakārtota vide ir kļuvusi svarīga. Mīlestību pret dabu būtiski ir ieaudzināt jau maziem bērniem, taču ir ģimenes, kurās par to netiek runāts. Tomēr arī no šādām ģimenēm ir bērni, kuri paši apzinās un saprot, ka nedrīkst mest zemē atkritumus.”
Lūcija uzskata, ka valdībai būtu jārūpējas par to, lai televīzijā varētu redzēt daudz izglītojošu reklāmu, multfilmu un citu materiālu par dabu, tās aizsardzību un par to, ka nedrīkst dzīvot atkritumos.
Gadu gaitā izveidojušās dažādas atziņas, taču ļoti Lūcija uzsver to, cik būtiski ir neizniekot laiku: „Vienmēr vajag domāt uz priekšu, domāt par to, ko darīšu, kas būšu. Dzīvei ir jāpieiet ar nopietnību, nevajag palaist vējā gadus, tad arī daudz ātrāk iespējams sasniegt to, ko vēlas.”
„Rožupīšu” saimniece patriotiski atzīst, ka ļoti lepojas un mīl savu zemi, valsti un pagastu. Un liels prieks Lūcijai ir par meitu un dēlu, kā arī četriem mazbērniem, kuri gan vairs nedzīvo kopā ar viņu, tomēr vienmēr tiek gaidīti „Rožupītes” miera ostā.
Komentāri