“Visu sirdi ielieku savā puķu dārzā,” stāsta Jānis Brikmanis, kurš vairumam cilvēku pazīstams kā eksotisko mājputnu kolekcionārs. Izrādās, ka Jānis kolekcionē arī puķes un citus augus, jo viņa skaistajā sētā, ko nemitīgi gribas dēvēt par paradīzi, vairums augu ir vienā eksemplārā. Tiesa gan, vairākās šķirnēs. Par piemēru var minēt kannas, kas brīnišķi zied 12 variantos. Priekuļu pagasta “Griezēs” tiek veidotas interesantas augu kompozīcijas, puķu dobē rodot vietu gan banānkokam, pacipresei, Tibetas ķirbim, gan čūskeglei, nokarenajam bērzam, sarkanlapu bērzam, šāvējgurķim, dālijām, gladiolām un citiem krāšņumaugiem. J.Brikmanis gan stāsta, ka pagalms nav veidots pēc daiļdārzniecības un apzaļumošanas noteikumiem, taču galvenais, ka viņam pašam ir tīkami ieiet sētā. Dārzkopība ir J.Brikmaņa dzīve, jo savulaik Bulduros ieguvis dārznieka izglītību. Sakopta sēta pati no sevis nerodas. “Man ļoti patīk ravēt, kas vairumam rada šausmas. Es ilgi varu rušināties pa dobēm, izlasot katru nezāles saknīti. Latvija ir puķu zeme, tādēļ nezālēm nav vietas līdzās krāšņajiem kultūraugiem. Idejas dārza pilnveidošanai netiek speciāli domātas, tās rodas pašas. Ciemiņi, braucot šurp, vienmēr atved jaunus stādiņus, vedu arī pats no dažādām Latvijas vai ārvalstu vietām, samaināmies arī ar kaimiņiem un citiem daiļdārzu īpašniekiem,” stāsta J.Brikmanis. Skaisto puķu dārzu saimnieks iekopj jau piecpadsmito gadu. Kad atnācis dzīvot “Griezēs”, pagalms bijis briesmīgs – liela dobe vidū, vārpata līdz krūtīm, apstrādājot augsni, no zemes līdis ārā dolomīts un akmeņi. Šo gadu laikā pagalms ir ļoti pārvērties, paša rokām radot pasakainu vietu, kur priecēt acis un atpūsties savējo lokā. J.Brikmanis stāsta: “Pagalms man vairāk ir kolekcija. Patīk ar augiem eksperimentēt – augs mūsu klimata apstākļos vai ne. Pats pārpotējis esmu ošus, gobas, pīlādzi, ābeles. Īpašs varoņdarbs ir mana potētā nokarenās formas lazda.” Reiz J.Brikmanis savu dārzu pieteicis konkursā “Latvijas jaunie daiļdārzi”. Komisija gan atbraukusi un sevišķas kļūdas nav atradusi, taču ar to viss arī beidzās. Vairs tādās lietās Jānis nepiesakās. Cilvēki sākuši traucēt, vēloties apskatīties. “Bet tā ir mana privātā kolekcija. Ekskursijas neuzņemu, tikai reizēm īpašus ciemiņus. Dažas reizes esmu ielaidis pagalmā ekskursantu grupu un sapratis, ka man tas neder: pagalms nav pietiekami plašs lielam cilvēku pūlim, cieš zālājs. Nevēlos, lai mani mājās traucē, negribu, ka cilvēki nāk ar negatīvām emocijām. Mājas ir mana miera osta, kur vēlos atpūsties,” saka “Griežu” saimnieks, kuram dārzs visvairāk patīkot rudenī – viss liekais tiek nogriezts, lapas nobirst un krāšņums paliek. “Visiem stāstu, ka man ir Lieldienkoks. Neviens netic, bet tā ir. Ceriņā ir sakārtas oliņas, kad lapas nobirst, tās dekorē visu sētu. Brīnumus sagādāja arī Ziemassvētku spuldzītes. Virtene svētkos sabojājās. Atstāju eglē kā dekorelementu. Bet
pēkšņi iedegās Līgo vakarā,” smej J.Brikmanis. Kolekcionārs vēl stāsta, ka viņam ir ierīkots augu bērnudārzs, kur tiek stādīti jaunie stādiņi. Tur augsne labāka, mitruma vairāk. Viss aug ātrāk. Skaistajā sētā vietu ieguvušas dažādas dekoratīvās nātres, Amūras korķa koks, lauru koks, eņģeļtaures, kohijas, no botāniskā dārza atvestais kaktusiņš, kas laukā spēj pārziemot, un daudzi jo daudzi citi augi. Tie visi kopā rada brīnumu. Brīnumu, par ko var priecāties ik dienu.
Komentāri