Speciālisti definē, ka par emocionālu vardarbību var uzskatīt kliegšanu uz bērnu, pazemošanu, saucot par muļķi, stulbeni. Fiziska vardarbība ir tad, ja bērnu grūsta, uzsit pa pirkstu ar lineālu vai pliķi pa pakausi. Visam iepriekš nosauktajam sabiedrība var arī nepiekrist, bet šāda pedagogu rīcība pret bērnu bijis iemesls, lai pārbaudes arī vairākās Cēsu pilsētas un rajona izglītības iestādēs veiktu valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbinieki.
“Lai kā mēs gribētu iebāzt galvu smiltīs un teikt, ka tas nenotiek, bet arvien vairāk tas notiek. Pastāv vardarbība no skolotāju puses pret bērniem. Nākamais ir vienaudžu vardarbība,” stāstīja Bērnu un ģimenes lietu ministrijas valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas valsts bērnu tiesību aizsardzības galvenā inspektore Zane Seržante un piebilda, ka pērnajā gadā arī Cēsu rajona izglītības iestādēs veiktas vairākas pārbaudes un apstiprinājušās dažādas situācijas. “Te nav runa par gadījumiem, kas būtu uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Bijis vairāk pārbaužu,” nekonkretizēja inspektore, bet piebilda, ka nebūt nav runa par internātskolām vai speciālajām iestādēm, gadījumi fiksēti vispārizglītojošās mācību iestādēs.
“Ja skolotājs vispār atzīst, ka viņš tā rīkojies (piemēram, kliedzis uz skolēnu – I.K.), tad pamatojums skan- nezināju, kā citādi rīkoties. Tā mēdz gadīties, jo pedagogi savā profesijā izdeg, bērni neklausa, bet jāmeklē atbalsts skolas administrācijā. Ja tā nav, tad jārunā ar speciālistiem. Nereti uz mūsu uzticības tālruni zvana arī pedagogi, lai jautājumus izrunātu,” pamatoja Zane Seržante un paskaidroja, ka bērnu tiesību aizstāvēšana nenotiek vienos vārtos, jo inspektore ir gatava sarunām ar pedagogiem, sociālā darba speciālistiem, lai aizvien vairāk aktualizētos jautājums par bērnu pienākumiem. Ne velti izskanējis priekšlikums, ka administratīvo pārkāpumu protokolu jau likuma kārtībā vajadzētu sastādīt ne tikai pieaugušajiem, bet arī skolēniem, kuri atkārtoti neievēro skolas iekšējās kārtības noteikumus. Tad savu rīcību varētu pārdomāt, darot kādu lietderīgu darbu, piemēram, grābjot lapas skolas pagalmā.
Galvenā inspektore Zane Seržante pērnajā gadā vairākkārt bijusi aci pret aci ar situācijām, kad vardarbība notikusi ģimenēs. Šajā gadījumā gan speciāliste min piemērus no Vidzemes reģiona, ne konkrēti mūsu rajonā notikušo.
“Visbiežāk alkohola lietošana ģimenē, kam seko vardarbība- bērna pamešana novārtā. Bērns var būt neēdis, trūkumā, netīrībā,” raksturoja inspektore un piebilda, ka pēc šādām situācijām seko ieteikums pašvaldību sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām situāciju sakārtot. Ja uzlabojumu nav, tad pārbaudes un pārmetumi par darba nepildīšanu jau nāk institūciju adresē.
“Tas notika kādā Latvijas rajonā. Bāriņtiesas speciālisti teica- mēs situāciju zinām, uzpasējam un paturēsim bērnu ģimenē. Pēc tam bija situācija, ka bērns bija jāved uz intensīvās terapijas nodaļu, jo bija mērdēts vairākas dienas badā, bet bāriņtiesa bija atvaļinājumā un devusies izbraukumā uz ārzemēm. Neviens nav apskatījies, kas ģimenē notiek,” pieredzē dalījās Z. Seržante un piebilda, ka nav tā, ka to, kas notiek ģimenē, pārbauda visas iespējamās institūcijas, bet tās netiek kontrolētas. Pērn vairākiem pašvaldību bāriņtiesu vadītājiem ministrs A. Baštiks lūdzis atkāpties no amata. Pēdējais šāds gadījums bijis kaimiņos- Limbažu rajonā.
Tajā pašā laikā sekas, ko bērnu dzīvē atstāj vardarbīga attieksme ģimenē, vienaudžu vidū un no pieaugušo puses, ir dziļas. Par to ik dienas pārliecinās arī speciālisti Vidzemes reģionālajā atbalsta centrā “Dardedze”, kas darbojas Valmierā. Tajā speciālisti palīdz vardarbībā cietušajiem bērniem un sievietēm. Pērn centrā vismaz mēnesi dzīvojuši un saņēmuši speciālistu konsultācijas vismaz 21 bērns (novembra dati) no Cēsu rajona.
Un tieši “Dardedzē”, runājot par vardarbības izpausmēm, “Druva” saklausīja vēl biedējošāku informāciju, proti, aizvien vairāk bērnu cieš arī no seksuālās vardarbības. Seksuāli izmanto ne tikai mazas meitenes, pusaudzes, bet arī puišeļus. Pērn tādi gadījumi bijuši arī Cēsu rajonā. Speciālisti zināja stāstīt, ka ierasti seksuālos pāri darījumus veic patēvi, bet lietas līdz tiesai bieži nenonāk, jo it kā trūkst pierādījumu. Nereti nevarīgus varmāka padarījis kā sievieti, tā viņas bērnus. Ģimene neuztur prasību, jo varmāka maksā, piemēram, kredītus, finansiāli atbalsta. Skaudra realitāte, kurai mēdz būt smagas un neprognozējamas sekas.
Ko domāt par Latvijas sabiedrību, ja jaunākais seksuāli izmantotais bērns mūsu valstī bijis vien deviņus mēnešus vecs?
Komentāri