Sestdiena, 27. jūlijs
Vārda dienas: Marta, Dita, Dite

Jādzīvo ar garšu

Druva
00:00
01.02.2008
7
200801312329519367

Viņš allaž ir skrējienā, lai pagūtu. Te Rīgā, tad Cēsīs, kur jārūpējas par dzimtas atgūtajiem īpašumiem, tad jāredz jaunākā operas izrāde un vēl jāgādā, lai senioru deju kolektīva ”Dzirnas” dalībnieki būtu mēģinājumos, lai viņiem būtu tērpi, lai varētu aizbraukt uz koncertiem.

”Nav laika slimot, domāt par kaitēm un vainām, ”saka jauneklīgais Voldemārs Žaimunds. Viņam ir vien 67 gadi. Nu jau vairākus gadus ir īsts cēsnieks, kurš rītos un vakaros no mājas terases labprāt vēro mainīgo Gaujas plūdumu. Gādā arī par divu kaķu, divu suņu un papagaiļa Žaka labsajūtu. Atgriešanās Cēsīs

Voldemārs atceras, ka padsmitnieka gados kopā ar mammu atbraukuši apraudzīt tanti, kura atpūtusies ”Cīrulīšos”. Tad trijatā devušies pastaigā un nonākuši līdz kādas mājas ceļam. Abas sākušas raudāt. Māte vien teikusi: ”Tas ir miris, beigts, aizgājis postā.”

”Uz Cēsīm rāvos tāpēc, ka mātei šī vieta, māja bija ļoti mīļa. Arī es te jūtos labi. Ar pirmo ienākšanu namā sapratu, ka esmu mājās. Te ir īpaša aura. Ne par velti te kādreiz cēla sanatoriju,” saka Voldemārs. Viņš ir vienīgais mantinieks, un īpašumu atgūt nav bijis nekādu problēmu. Vien uz mērnieku, lai ierāda robežu dabā, īpašnieks gaida no 1993. gada. Māju Gaujaskalnā, kurā padomju laikā bija sanatorijas ”Cēsis” klubs, Voldemāra vectēvs nopircis, to būvējuši krievu muižnieki Rucki. 1936.gadā vectēvs nomira, bet līdz padomju varai tā nebija tikusi nevienam mantiniekam.”Uz mantojumu cerēja trīs māsas un divas sievas. Vectēvs no pirmās sievas izšķīrās pirmajā padomju laikā 1919. gadā, tiesa laulību izšķīra. Lēmums stājās spēkā, kad bija publicēts avīzē. Vara mainījās, avīzē paziņojuma nebija. Tikai pēc vectēva nāves izrādījās, ka viņam bijušas divas sievas vienlaikus. Abas deviņus gadus plēsās par mantojumu. Sākās padomju laiks, abas plikas palika un arī no Sibīrijas izbēga,” dzimtas un arī mājas vēsturi stāsta saimnieks un piebilst, ka, cik pats mājai var izdarīt, tik ir.

”Krūmi bija līdz slieksnim, aiz ārdurvīm sakrājies kultūrslānis. Kādreiz mājai bija ūdensvads, kanalizācija. To akas bija aizbērtas ar cementu un granti. Kad rakām aku, tajā vietā blakus jau kādreiz divas bija bijušas – ozolkoka un cementa. Ko tik rokot neatradām – kastroļus, šķīvjus un arī tādu jocīgu verķi, izrādījās, pionieru bungu karkasu… Mašīnu kravas ar dzelžiem, plītīm, izlietnēm esmu aizvedis.

Kas bijis zogams, viss nozagts. Pirmā lielā postīšana bija, kad slimnīca pārtapa par sanatoriju.

Vienam cilvēkam bijušas atslēgas. Kurš tas ir, kur palika manta, zinu, bet pierādīt neko nevaru. Kā ierados Cēsīs, cilvēki nāca un stāstīja. Viesistabā bija ierīkota zāle, arī skatuve un kinoekrāns. Visa māja sadalīta mazās pažobelēs, un

katrā cilvēki dzīvoja,” par atgriešanos dzimtas mājā stāsta Voldemārs. Jau vairākas istabas pārvērstas līdz nepazīšanai. Iekārtotas ar gaumi. ”Daru tā, kā jūtu, ka vajag. Visu mūžu esmu krāmējies ar materiālās kultūras dizainu,” atklāj Voldemārs, un sākas stāsts par viņa gaitām operā un kinostudijā, arī krogos.

Operā, krogā un kinostudijā ”Mana nelaime tā, ka neesmu studējis. Visu esmu apguvis pats,” saka Voldemārs Žaimunds. Daudzus gadus viņš bijis operā atbildīgais par skatuves iekārtošanu, bijis ceha priekšnieks, kinostudijā gādājis par rekvizītiem.

”11 gadi operā ir daudz. Arī tagad apmeklēju izrādes ne tikai operā. Kā atveras priekškars, uzreiz redzu, kas dekorācijās nav pareizi. Tāpat ir Cēsu kultūras namā un jebkur citur,” stāsta Voldemārs un piebilst, ka operā skatuve nevar būt bez dekorācijām. ”Tās rada vidi. Kā man nepatīk tā mode, ka spēlē izrādes bez dekorācijām, laikmetam neatbilstošos tērpos. Pēc izrādes jāmeklē grāmata un jālasa, lai uzzinātu, par ko bijis iestudējumā. Tā man bija pēc ”Jāzepa un viņu brāļu” noskatīšanās Nacionālajā teātrī. Rainis rakstīja dzejā, aktieri runāja to kā prozu, nekas prātīgs neiznāca. Ar nepacietību gaidu ”Princi un ubaga zēnu”. Ceru, ka tā būs izrāde kā vecos laikos,” par modernajiem iestudējumiem domas pauž bijušais rekvizitors.

Kā teātra izrādē acis pašas bez īpašas cenšanās atrod kļūdas skatuves noformējumā, tāpat Voldemāram ir, apmeklējot kafejnīcu. Daudzus gadus viņš bijis oficiants, bārmenis, zāles pārzinis pazīstamos krogos Rīgā un Jūrmalā. ”Nepareizi servēts galds, ne tā nolikti galda piederumi, oficiante kaut ko izdara nepareizi – visu redzu. Esmu iemācījies pieciest un neizrādīt. Daudz kas taču nav kārtībā gan valsts augšā, gan apakšā,” filozofiski spriež Voldemārs un pārmetas uz politiku. Vairs nevarot izturēt tos skandālus, vakarā televizoru slēdzot ārā. Nemaz jau valsts vadītāji tik daudz kļūdu neesot pieļāvuši, skandālus izpūšot žurnālisti. ”Zatleru publiski nosauca par kriminālnoziedznieku. Ja ir pierādījumi, cita lieta. Ja nav, tad nerunājiet muļķības. Tāpat ir ar visu citu, niez to samazgu spaini uzliet,” šodienas politiskās kaislības skaidro Voldemārs.

Dzīvē iegūtās zināšanas vienmēr noderējušas arī sadzīvē. Tagad atjaunojot īpašumu Cēsīs un Rīgā. ”Patika man operā. Kad satieku Zariņu, viņš mani nesveicina, bet uzreiz prasa: ”Kad nāksi atpakaļ?” Ko nu vairs,” nosaka pensionētais kultūras darbinieks. Cēsu mājā daudz gleznu, gan paša pirktas – tās, kuras patikušas, gan savāktas, ko citi ārā metuši. Vēl arī dēla un viņa draugu darbi. ”Gribētu jau Purvīti, Kalnrozi, bet viņu gleznas nopirkt nevaru,” skumji bilst Voldemārs. Iekārtoto istabu, arī kāpņu telpas interjerā tās labi iederas, tā vien šķiet, bijušas vienmēr.

Namīpašnieka pārdomas

Voldemārs Žaimunds ir divu namīpašumu saimnieks. ”Bagāts nepaliksi, bet nervus gan var sabeigt,” viņš saka īsi. Un cīniņš ar īrniekiem nav viegls. ”Padomju laika mantojums. Man pienākas. Pats gūstu pieredzi, kā mājas apsaimniekot. Nav zināšanu. Kādi mani īpašumi, ja tajos 60 gados nekas nav darīts! Par īrnieku attieksmi varu vien brīnīties. Pirms trim gadiem izremontēju kāpņu telpu. Pērn atkal, jau bija tā nodzīvota, viss sabojāts. Restaurēju mājas ārdurvis, atslēgas izlauza. Un sūdzas, ka slikti apstākļi. Nemākam cienīt citu cilvēku darbu. Paši nevar naglu iesist, tas esot mans pienākums, tāpat kā krāsot īrnieka dzīvokli. Pat padomju laika īres līgumā bija teikts, ka dzīvoklis pašam jāremontē, ” domās dalās Voldemārs un piebilst, ka labi saprot tos, kam kādu brīdi gadās ķibeles, bet viņi mēģina ķepuroties. Taču, ja vīrs pusmūžā, vesels, iet un prasa pabalstus, viņam nav pieņemami un saprotami. ”Padomju laiks ir atradinājis cilvēkus dzīvot ģimenēs. Kā agrāk cilvēki kļuva bagāti. Kādreiz māju cēla, domājot par nākamajām paaudzēm. Pats esmu ceturtās paaudzes pārstāvis, kurš sēž pie šī galda. Viena paaudze nopirka šo galdu, nākamajām par to nauda nebija jātērē. Varēja gādāt ko citu. Tā katra nākamā paaudze kļuva turīgāka. Ja cilvēki strādāja, bija ienākumi un varēja kaut ko atļauties, iegādāties. Dzīvoja lielās ģimenēs – trīs paaudzes kopā, ieguldīja darbu un ienākumus guva tur. Kā ir tagad? Nedod Dievs, uzturēt vecākus! Zinu ģimeni, kur dēls ļoti labi situēts, tēvs īrē dzīvokli un nevar samaksāt īres maksu, bet dēls neuzskata par pienākumu piemest, lai tēvs justos normāli.

Ja šodien mana māte būtu dzīva, nevaru iedomāties, ka viņa varētu dzīvot citur, ne kopā ar mani. Protams, jaunības trakumā to novērtēt nespēju. Māte mūžu nodzīvoja komunālā dzīvokļa vienā istabā. Jaunībā astoņas istabas bija par maz. Tā dzīve iegrozījās,” domās dalās Voldemārs un piebilst, ka no savas mājas Rīgā mukuši un samierinājušies, kā bijis. Ar ordeņotu krūti

”Vienā jaukā reizē saskrējos ar Imantu Magoni, viņš ievilināja Zinātņu akadēmijas deju kolektīvā, kas vēlāk pārcēlās uz poligrāfiķiem un kļuva par ”Liesmu”. Pēc tam biju vairākos kolektīvos. Arī pie mammas draudzenes Silvijas Budo dejoju. Viņai esmu ļoti pateicīgs. Man bija problēmas, piekliboju, viņa prata izlīdzināt stāju. Vēl tagad esmu stalts,” atmiņās kavējas Voldemārs un nosauc daudzu pazīstamu deju kolektīvu vadītāju vārdus. Arī pats kādu laiku bijis vadītājs dažādiem kolektīviem.

Kad Voldemārs ieradās Cēsīs, bija skaidrs, ka bez dejošanas neiztiks. ”Aizgāju uz ”Dzirnām”. Kompānija ļoti forša. It kā liels kolektīvs, bet aizvien aicinām jaunus, jo lielākajai daļai dejotāju jau pāri 70. Viņi ne par ko nesūdzas, viņiem ir veselīga dzīves uztvere, vēlēšanās darboties,” par savējiem stāsta ”Dzirnu” kopā turētājs. Ar prieka dzirksti acīs Voldemārs atceras kopīgos braucienus uz citām zemēm. Kā

katrs krāj naudiņu braucienam. Kopā izbraukāta puse Eiropas. Kā visi ”Dzirnu” dejotāji, arī Voldemārs uzsver, ka visas vainas atkāpjas, kad dejo.

”Dzirnām” izšķirīgā pastāvēšanas brīdī, tikai pateicoties viņa neatlaidībai, kolektīvs atrada mājvietu Cēsu kultūras centrā. Viņš nekad nav žēlojis savus līdzekļus, lai kolektīvs varētu uzstāties, pastāvēt. ”Domes nostāja ir negatīva pret amatiermākslu. Dejošana esot hobijs, paši arī par to lai maksā. Mēs pat vairs neejam prasīt, saprotam, ka esam lieki. Bet turpinām dejot. Sev un citiem par spīti,” saka Voldemārs.

Viņš gatavojas 12. lielajiem Deju svētkiem. Kad pie krūtīm sasprauž visu svētku nozīmītes, izskatās kā Brežņevs, parādes formu uzģērbis. ”Padomju laikā Dziesmu svētki bija tā reize, kad mēs varējām izteikt savu piederību tautai. Parādīt sevi kā tautu, kurai ir kultūra,” uzsver pieredzējušais dejotājs un atgādina, ka tagad darba devēji grib, lai cilvēks strādā, nevis iet uz mēģinājumiem, brauc uz koncertiem. Ja pats darba devējs kādreiz piedalījies, attieksme ir cita. ”Tāpēc ir svarīgi, lai būtu izpratne.

Dejošana ir dzīvesveids. Tā tiek pakārtota visam – darbam, ģimenes svētkiem. Nupat pirku biļetes uz operu. 26. aprīlī operā būs laba izrāde, bet netieku, jo jābūt Šauļos, kur draugu deju kolektīvam jubileja,” stāsta Voldemārs.

Par dejošanu un arī teātru un operas izrādēm, tāpat kā par savu māju Voldemārs Žaimunds var runāt, dalīties pārdomās. Tie dod viņa dzīvei garšu. Brīžam saldu, brīžam rūgtenu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Kā sev nenodarīt pāri, ēdot dārza veltes

07:54
27.07.2024
7

Kurš gan vasarā necenšas iespējami vairāk pamieloties ar vietējo dārzu labumiem. Ogas, augļi, svaigi dārzeņi, to vai nu katrs izaudzē pats, vai nopērk tirgū. Šie labumi ir bagāti ar vitamīniem, antioksidantiem un šķiedrvielām, taču ne katrs tos var ēst, cik vēlas. Šīs dabas veltes var radīt kairinājumu kuņģī, izraisot dedzināšanu un citas nepatīkamas sajūtas. Kādos […]

Izrāda senču mantojuma pūra lādes

00:00
27.07.2024
19

Pie Stalbes Tautas nama otro gadu tika rādīts, kas glabājas pagasta dzimtu pūra lādēs. Ikviens bija aicināts neturēt sveci zem pūra un muzikālās noskaņās dalīties ar senču atstāto mantojumu un arī ar paša darināto. Pasākumā bija skatāmi daudzi krāšņi zeķu un cimdu pāri, tamborētas endzetes spilvendrānām, izšūti dekoratīvie spilveni, grīdceliņi un citi rokdarbi. Par katru […]

Turpinās sadarbība Vācu kapu kopšanā

00:00
26.07.2024
29
1

Cēsīs viesojās Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas pārstāvis atvaļinātais feldfēbelis Marcels Herbsts. Pirms desmit gadiem Latvijas Brāļu kapu komitejas un vācu Karavīru kapu kopšanas apvienības “Volksbund” kopā ar Bundesvēra Rezervistu apvienības Tīringenas nodaļas Gēras sekcijas biedriem rīkoja Latvijas Zemessardzes un vācu karavīru kapu sakopšanas talku Cēsu Vācu kapos, šajos gados par kapu kopšanu […]

Vakar Gulbenes novadā divas automašīnu zādzības

09:39
25.07.2024
259

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 66 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 14 ceļu satiksmes negadījumi, kur divos gadījumos kopumā cietušas divas personas. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 116 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 60 par ātruma pārsniegšanu. NODARĪJUMI PRET ĪPAŠUMU […]

Kas mežā, tas tirgū

00:00
25.07.2024
60

Darba dienās Cēsu tirgū rimta dzīvība. Āra teritorijā dārzeņi, ogas, meža veltes. Pāris tirgotāju piedāvā gailenes. Cena no četriem eiro par litra trauciņu, ir arī mellenes, lācenes par astoņiem eiro. Jānis no Pārgaujas mežiem atvedis gailenes un mellenes. “Iegāju mežā un iznesu trīs spaiņus gaileņu,” pasmej Jānis un uzsver, ka īsts sēņotājs atradīs sēnes arī […]

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
36

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Tautas balss

Varbūt jāalgo ārzemnieki

11:11
25.07.2024
66
Seniors raksta:

“Kad beidzot būs skaidrība par nodokļiem, tos cels vai ne! Darba grupa strādāja divus gadus, visi taču saņēma darba samaksu, vai tiešām nav nekāda saprotama rezultāta? Ja jau paši netiekam galā, tad lai labāk maksā citu valstu ekspertiem,” bija neapmierināts seniors.

Vajadzīgs veloceliņš uz Ninieri

11:10
25.07.2024
30
Riteņbraucēja raksta:

“No Cēsīm uz Līviem uzbūvēts labs veloceliņš. Tāds ir arī uz Priekuļiem. Taču daudzi cēsnieki vasarā ar divriteņiem brauc uz Niniera ezeru. Arī uz turieni vajadzētu veloceliņu, cilvēki to tiešām bieži izmantotu. Ninierī peldas ne tikai vasarās, daudzi to dara visu gadu. Protams, ziemā jau ar velosipēdu nebrauksi, bet pavasarī var sākt diezgan agri, un […]

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
21
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
35
1
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
17
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Sludinājumi