Ceturtdiena, 16. janvāris
Vārda dienas: Lidija, Lida

Jādzīvo ar garšu

Druva
00:00
01.02.2008
8
200801312329519367

Viņš allaž ir skrējienā, lai pagūtu. Te Rīgā, tad Cēsīs, kur jārūpējas par dzimtas atgūtajiem īpašumiem, tad jāredz jaunākā operas izrāde un vēl jāgādā, lai senioru deju kolektīva ”Dzirnas” dalībnieki būtu mēģinājumos, lai viņiem būtu tērpi, lai varētu aizbraukt uz koncertiem.

”Nav laika slimot, domāt par kaitēm un vainām, ”saka jauneklīgais Voldemārs Žaimunds. Viņam ir vien 67 gadi. Nu jau vairākus gadus ir īsts cēsnieks, kurš rītos un vakaros no mājas terases labprāt vēro mainīgo Gaujas plūdumu. Gādā arī par divu kaķu, divu suņu un papagaiļa Žaka labsajūtu. Atgriešanās Cēsīs

Voldemārs atceras, ka padsmitnieka gados kopā ar mammu atbraukuši apraudzīt tanti, kura atpūtusies ”Cīrulīšos”. Tad trijatā devušies pastaigā un nonākuši līdz kādas mājas ceļam. Abas sākušas raudāt. Māte vien teikusi: ”Tas ir miris, beigts, aizgājis postā.”

”Uz Cēsīm rāvos tāpēc, ka mātei šī vieta, māja bija ļoti mīļa. Arī es te jūtos labi. Ar pirmo ienākšanu namā sapratu, ka esmu mājās. Te ir īpaša aura. Ne par velti te kādreiz cēla sanatoriju,” saka Voldemārs. Viņš ir vienīgais mantinieks, un īpašumu atgūt nav bijis nekādu problēmu. Vien uz mērnieku, lai ierāda robežu dabā, īpašnieks gaida no 1993. gada. Māju Gaujaskalnā, kurā padomju laikā bija sanatorijas ”Cēsis” klubs, Voldemāra vectēvs nopircis, to būvējuši krievu muižnieki Rucki. 1936.gadā vectēvs nomira, bet līdz padomju varai tā nebija tikusi nevienam mantiniekam.”Uz mantojumu cerēja trīs māsas un divas sievas. Vectēvs no pirmās sievas izšķīrās pirmajā padomju laikā 1919. gadā, tiesa laulību izšķīra. Lēmums stājās spēkā, kad bija publicēts avīzē. Vara mainījās, avīzē paziņojuma nebija. Tikai pēc vectēva nāves izrādījās, ka viņam bijušas divas sievas vienlaikus. Abas deviņus gadus plēsās par mantojumu. Sākās padomju laiks, abas plikas palika un arī no Sibīrijas izbēga,” dzimtas un arī mājas vēsturi stāsta saimnieks un piebilst, ka, cik pats mājai var izdarīt, tik ir.

”Krūmi bija līdz slieksnim, aiz ārdurvīm sakrājies kultūrslānis. Kādreiz mājai bija ūdensvads, kanalizācija. To akas bija aizbērtas ar cementu un granti. Kad rakām aku, tajā vietā blakus jau kādreiz divas bija bijušas – ozolkoka un cementa. Ko tik rokot neatradām – kastroļus, šķīvjus un arī tādu jocīgu verķi, izrādījās, pionieru bungu karkasu… Mašīnu kravas ar dzelžiem, plītīm, izlietnēm esmu aizvedis.

Kas bijis zogams, viss nozagts. Pirmā lielā postīšana bija, kad slimnīca pārtapa par sanatoriju.

Vienam cilvēkam bijušas atslēgas. Kurš tas ir, kur palika manta, zinu, bet pierādīt neko nevaru. Kā ierados Cēsīs, cilvēki nāca un stāstīja. Viesistabā bija ierīkota zāle, arī skatuve un kinoekrāns. Visa māja sadalīta mazās pažobelēs, un

katrā cilvēki dzīvoja,” par atgriešanos dzimtas mājā stāsta Voldemārs. Jau vairākas istabas pārvērstas līdz nepazīšanai. Iekārtotas ar gaumi. ”Daru tā, kā jūtu, ka vajag. Visu mūžu esmu krāmējies ar materiālās kultūras dizainu,” atklāj Voldemārs, un sākas stāsts par viņa gaitām operā un kinostudijā, arī krogos.

Operā, krogā un kinostudijā ”Mana nelaime tā, ka neesmu studējis. Visu esmu apguvis pats,” saka Voldemārs Žaimunds. Daudzus gadus viņš bijis operā atbildīgais par skatuves iekārtošanu, bijis ceha priekšnieks, kinostudijā gādājis par rekvizītiem.

”11 gadi operā ir daudz. Arī tagad apmeklēju izrādes ne tikai operā. Kā atveras priekškars, uzreiz redzu, kas dekorācijās nav pareizi. Tāpat ir Cēsu kultūras namā un jebkur citur,” stāsta Voldemārs un piebilst, ka operā skatuve nevar būt bez dekorācijām. ”Tās rada vidi. Kā man nepatīk tā mode, ka spēlē izrādes bez dekorācijām, laikmetam neatbilstošos tērpos. Pēc izrādes jāmeklē grāmata un jālasa, lai uzzinātu, par ko bijis iestudējumā. Tā man bija pēc ”Jāzepa un viņu brāļu” noskatīšanās Nacionālajā teātrī. Rainis rakstīja dzejā, aktieri runāja to kā prozu, nekas prātīgs neiznāca. Ar nepacietību gaidu ”Princi un ubaga zēnu”. Ceru, ka tā būs izrāde kā vecos laikos,” par modernajiem iestudējumiem domas pauž bijušais rekvizitors.

Kā teātra izrādē acis pašas bez īpašas cenšanās atrod kļūdas skatuves noformējumā, tāpat Voldemāram ir, apmeklējot kafejnīcu. Daudzus gadus viņš bijis oficiants, bārmenis, zāles pārzinis pazīstamos krogos Rīgā un Jūrmalā. ”Nepareizi servēts galds, ne tā nolikti galda piederumi, oficiante kaut ko izdara nepareizi – visu redzu. Esmu iemācījies pieciest un neizrādīt. Daudz kas taču nav kārtībā gan valsts augšā, gan apakšā,” filozofiski spriež Voldemārs un pārmetas uz politiku. Vairs nevarot izturēt tos skandālus, vakarā televizoru slēdzot ārā. Nemaz jau valsts vadītāji tik daudz kļūdu neesot pieļāvuši, skandālus izpūšot žurnālisti. ”Zatleru publiski nosauca par kriminālnoziedznieku. Ja ir pierādījumi, cita lieta. Ja nav, tad nerunājiet muļķības. Tāpat ir ar visu citu, niez to samazgu spaini uzliet,” šodienas politiskās kaislības skaidro Voldemārs.

Dzīvē iegūtās zināšanas vienmēr noderējušas arī sadzīvē. Tagad atjaunojot īpašumu Cēsīs un Rīgā. ”Patika man operā. Kad satieku Zariņu, viņš mani nesveicina, bet uzreiz prasa: ”Kad nāksi atpakaļ?” Ko nu vairs,” nosaka pensionētais kultūras darbinieks. Cēsu mājā daudz gleznu, gan paša pirktas – tās, kuras patikušas, gan savāktas, ko citi ārā metuši. Vēl arī dēla un viņa draugu darbi. ”Gribētu jau Purvīti, Kalnrozi, bet viņu gleznas nopirkt nevaru,” skumji bilst Voldemārs. Iekārtoto istabu, arī kāpņu telpas interjerā tās labi iederas, tā vien šķiet, bijušas vienmēr.

Namīpašnieka pārdomas

Voldemārs Žaimunds ir divu namīpašumu saimnieks. ”Bagāts nepaliksi, bet nervus gan var sabeigt,” viņš saka īsi. Un cīniņš ar īrniekiem nav viegls. ”Padomju laika mantojums. Man pienākas. Pats gūstu pieredzi, kā mājas apsaimniekot. Nav zināšanu. Kādi mani īpašumi, ja tajos 60 gados nekas nav darīts! Par īrnieku attieksmi varu vien brīnīties. Pirms trim gadiem izremontēju kāpņu telpu. Pērn atkal, jau bija tā nodzīvota, viss sabojāts. Restaurēju mājas ārdurvis, atslēgas izlauza. Un sūdzas, ka slikti apstākļi. Nemākam cienīt citu cilvēku darbu. Paši nevar naglu iesist, tas esot mans pienākums, tāpat kā krāsot īrnieka dzīvokli. Pat padomju laika īres līgumā bija teikts, ka dzīvoklis pašam jāremontē, ” domās dalās Voldemārs un piebilst, ka labi saprot tos, kam kādu brīdi gadās ķibeles, bet viņi mēģina ķepuroties. Taču, ja vīrs pusmūžā, vesels, iet un prasa pabalstus, viņam nav pieņemami un saprotami. ”Padomju laiks ir atradinājis cilvēkus dzīvot ģimenēs. Kā agrāk cilvēki kļuva bagāti. Kādreiz māju cēla, domājot par nākamajām paaudzēm. Pats esmu ceturtās paaudzes pārstāvis, kurš sēž pie šī galda. Viena paaudze nopirka šo galdu, nākamajām par to nauda nebija jātērē. Varēja gādāt ko citu. Tā katra nākamā paaudze kļuva turīgāka. Ja cilvēki strādāja, bija ienākumi un varēja kaut ko atļauties, iegādāties. Dzīvoja lielās ģimenēs – trīs paaudzes kopā, ieguldīja darbu un ienākumus guva tur. Kā ir tagad? Nedod Dievs, uzturēt vecākus! Zinu ģimeni, kur dēls ļoti labi situēts, tēvs īrē dzīvokli un nevar samaksāt īres maksu, bet dēls neuzskata par pienākumu piemest, lai tēvs justos normāli.

Ja šodien mana māte būtu dzīva, nevaru iedomāties, ka viņa varētu dzīvot citur, ne kopā ar mani. Protams, jaunības trakumā to novērtēt nespēju. Māte mūžu nodzīvoja komunālā dzīvokļa vienā istabā. Jaunībā astoņas istabas bija par maz. Tā dzīve iegrozījās,” domās dalās Voldemārs un piebilst, ka no savas mājas Rīgā mukuši un samierinājušies, kā bijis. Ar ordeņotu krūti

”Vienā jaukā reizē saskrējos ar Imantu Magoni, viņš ievilināja Zinātņu akadēmijas deju kolektīvā, kas vēlāk pārcēlās uz poligrāfiķiem un kļuva par ”Liesmu”. Pēc tam biju vairākos kolektīvos. Arī pie mammas draudzenes Silvijas Budo dejoju. Viņai esmu ļoti pateicīgs. Man bija problēmas, piekliboju, viņa prata izlīdzināt stāju. Vēl tagad esmu stalts,” atmiņās kavējas Voldemārs un nosauc daudzu pazīstamu deju kolektīvu vadītāju vārdus. Arī pats kādu laiku bijis vadītājs dažādiem kolektīviem.

Kad Voldemārs ieradās Cēsīs, bija skaidrs, ka bez dejošanas neiztiks. ”Aizgāju uz ”Dzirnām”. Kompānija ļoti forša. It kā liels kolektīvs, bet aizvien aicinām jaunus, jo lielākajai daļai dejotāju jau pāri 70. Viņi ne par ko nesūdzas, viņiem ir veselīga dzīves uztvere, vēlēšanās darboties,” par savējiem stāsta ”Dzirnu” kopā turētājs. Ar prieka dzirksti acīs Voldemārs atceras kopīgos braucienus uz citām zemēm. Kā

katrs krāj naudiņu braucienam. Kopā izbraukāta puse Eiropas. Kā visi ”Dzirnu” dejotāji, arī Voldemārs uzsver, ka visas vainas atkāpjas, kad dejo.

”Dzirnām” izšķirīgā pastāvēšanas brīdī, tikai pateicoties viņa neatlaidībai, kolektīvs atrada mājvietu Cēsu kultūras centrā. Viņš nekad nav žēlojis savus līdzekļus, lai kolektīvs varētu uzstāties, pastāvēt. ”Domes nostāja ir negatīva pret amatiermākslu. Dejošana esot hobijs, paši arī par to lai maksā. Mēs pat vairs neejam prasīt, saprotam, ka esam lieki. Bet turpinām dejot. Sev un citiem par spīti,” saka Voldemārs.

Viņš gatavojas 12. lielajiem Deju svētkiem. Kad pie krūtīm sasprauž visu svētku nozīmītes, izskatās kā Brežņevs, parādes formu uzģērbis. ”Padomju laikā Dziesmu svētki bija tā reize, kad mēs varējām izteikt savu piederību tautai. Parādīt sevi kā tautu, kurai ir kultūra,” uzsver pieredzējušais dejotājs un atgādina, ka tagad darba devēji grib, lai cilvēks strādā, nevis iet uz mēģinājumiem, brauc uz koncertiem. Ja pats darba devējs kādreiz piedalījies, attieksme ir cita. ”Tāpēc ir svarīgi, lai būtu izpratne.

Dejošana ir dzīvesveids. Tā tiek pakārtota visam – darbam, ģimenes svētkiem. Nupat pirku biļetes uz operu. 26. aprīlī operā būs laba izrāde, bet netieku, jo jābūt Šauļos, kur draugu deju kolektīvam jubileja,” stāsta Voldemārs.

Par dejošanu un arī teātru un operas izrādēm, tāpat kā par savu māju Voldemārs Žaimunds var runāt, dalīties pārdomās. Tie dod viņa dzīvei garšu. Brīžam saldu, brīžam rūgtenu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Dzērbenē Pateicības svētki darītājiem

00:00
16.01.2025
11

“Cik paši darīsim, tik būs, jo kurš gan nāks un darīs,” saka dzērbenietis Guntars Skripko. Viņš ir viens no tiem, kuri saņēma pagasta tautas nama Pateicību par brīvprātīgo darbu. “Ikdienā tie, kuri nav bijuši saistīti ar pasākumu rīkošanu vai pils, estrādes, pagasta centra noformēšanu svētkos, neiedomājas, cik daudz darba ir jāiegulda, sākot no idejas, materiāliem […]

Jaunpiebalgas Kultūras centrā rosība ik vakaru

00:00
15.01.2025
72

“Lai gan varētu domāt, ka amatiermākslas kolektīvi pēc daudzajiem gadu mijas pasākumiem tagad kaut nedaudz atvelk elpu, tā nav. Katram savi mērķi, kurus grib sasniegt,” saka Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa un uzsver, ka katru vakaru centrā kādam kolektīvam ir mēģinājums, tikšanās, lai apspriestu gaidāmos kultūras notikumus pagastā, novadā, Latvijā. Pagasta jauktais koris “Jaunpiebalga” […]

Skatītāji plūst uz “Straumi”

00:00
14.01.2025
94

Režisora Ginta Zilbaloža veidotās animācijas filmas “Straume” galvenais varonis kaķis vientuļnieks paceltu asti soļo pa pasaules nozīmīgāko kino festivālu sarkanajiem paklājiem un priecē ar aizvien jauniem panākumiem, balvām un atzinību Francijā, Kanādā, Meksikā, Austrālijā, Ķīnā, Polijā. “Straume” saņēmusi arī prestižo Ņujorkas kinokritiķu apvienības balvu kā gada labākā animācijas filma, un nu jau tās producents Matīss […]

Apciemo pagasta vientuļos seniorus

00:00
13.01.2025
49

Jau vairākus gadus Taurenes bērnudārza “Asniņš” bērni un vecāki    sadarbojas ar pagasta senioru klubu “Randiņš”. Jaunākā paaudze gatavo dāvanu pakas pagasta vientuļajiem senioriem, bet kluba biedri tās nogādā adresātiem. “Dāvanu kastē ir gan marinējumi, dažādi salāti no mājas krājumiem, gan pašu darinātas praktiskas lietas, veselīgi saldumi. Arī mēs vēl ko pieliekam klāt. Gandrīz katrā […]

“Rainis un Aspazija”, “Poruks” jau frontē, drīz sūtīs “Cēsis”

00:00
12.01.2025
77

Uzņēmuma “CATA” foajē izklāts paklājs, garāmgājēji noskatās, novērtē. Ne katrs saprot, ka tas ir 6×10 metru aizsargtīkls Ukrainas armijai. To sējušas cēsnieces. Todien, kad “Druva” apmeklēja aizsargtīklu darbnīcu, te strādāja septiņas sievietes. “Cik laika vajag, lai tādu sapītu, atkarīgs no brīvprātīgo skaita. Bija steidzams pasūtījums, tīklu vajadzēja pēc desmit dienām, mēs paguvām septiņās, nākamais tapa […]

Apbalvojumi liecina par paveikto

00:00
11.01.2025
90

Cēsu novadā drošību un sabiedrisko kārtību uzrauga Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknis, tā pārziņā ir arī Madonas un Varakļānu novads. Aizvadītajā decembrī, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus. Virsleitnantam Kal­vim Retko par priekšzī­mīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta nākamā dienesta pakāpe “Kap­teinis”, Dienvidvidzemes iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Inga […]

Tautas balss

Ar kādu ātrumu brauc kravas mašīnas

11:35
15.01.2025
43
1
J. raksta:

“Lasu par traģisko avāriju uz Ventspils šosejas, kurā bojā gāja skolotāja un mirusi arī viena skolniece, bet vēl dažām meitenēm nopietni jāārstējas slimnīcā. Laikam jau vainīgais būs mikroautobusa šoferis, kurš veda dziedātājas, jo, kā stāsta mediji, busiņš bijis braukšanai pretējā joslā un satriecies ar kravas mašīnu. Bet gribu gan teikt vienu lietu, vai bija pareizi […]

Jālabo pārbrauktuve

11:35
15.01.2025
18
Lasītāja raksta:

“Tā arī mēs, liepēneši, nevaram sagaidīt, kad “Latvijas Dzelzceļš” salabos pārbrauktuvi. No un uz būvmateriālu rūpnīcu sezonas laikā brauc daudz kravas mašīnu, pa Cēsu-Valmieras ceļu bieži pārvietojas kokvedēji, pārbrauktuves segums kļūst aizvien sliktāks,” pau­da lasītāja.

Bedres tikai dažas, bet nepatīkamas

11:34
15.01.2025
14
Cēsnieks raksta:

“Cēsīs Birzes iela tiešām ir labi sakārtota, izdevīgi to izmantot, ja jāapbrauc pilsētas centrs. Tikai nelielajā vecā asfalta daļā laikā, kad kūst sniegs un līst, padziļinās bedres. Tās nav lielas, bet diezgan dziļas, automašīnai var pārsist riepu, īpaši braucot tumsā un lietū,” sacīja cēsnieks, aicinot ielas apsaimniekotājus bedres aizbērt.

Pirts – ikdienai, ne atpūtai

10:44
13.01.2025
28
2
Lasītāja V. raksta:

“Līgatnē nav skaidrības par pirti. Tā iedota nomā uzņēmējam, bet vai viņš nepaaugstinās maksu par pēršanos? Tā nu ir, ka mazajā pilsētiņā ir daudz mājokļu, kuros nav vannas istabas, pirts ir ikdie­nas nepieciešamība, ne atpū­-tas procedūra. Saprotams, ka viss kļūst dārgāks, taču mazgāšanās ir ikdienas nepieciešamība, tāpēc pašvaldībai ir jāpadomā, lai tā ir pieejama arī […]

Vajag arī rīta pusē

10:43
13.01.2025
27
I. no Raunas. raksta:

“Raunā pasta nodaļa tagad atrodas pagasta centrā. Ir ērti ieiet, nav jākāpj pa kāpnēm, kā bija pasta mājā.Taču pasta darba laiks gan ir neizprotams – darba dienās no plkst. 13.30 līdz 16.30. Laucinieki taču uz pagasta cen­tru brauc no rīta, ne pēcpus­dienā. Arī centrā dzī­vojošie seniori lietas kārto rī­ta pusē. Bet, ja cilvēks strādā, kad […]

Sludinājumi