Ceturtdiena, 16. janvāris
Vārda dienas: Lidija, Lida

Paradoksi, kas veido eksotiku

Druva
00:00
02.02.2008
6

Cēsnieki Rita Merca, Inese Suija – Markova un Juris Markovs decembrī pabija Brazīlijā. ”Brauciens bija netipisks, neizmantojām tūrisma firmu pakalpojumus, braucām uz savu galvu, bez izplānotiem maršrutiem, rezervētām viesnīcām. Zinājām, ko gribētu redzēt. Gluži kā studenti,” stāsta Inese un piebilst, ka tikai tā svešā zemē var iepazīt vietējos cilvēkus, viņu sadzīvi.

Brazīlija lielākoties asociējas ar Rio, džungļiem. Cēsnieki ceļoja pa valsts ziemeļaustrumu reģionu, Cearas štatu, kur ir stepes. Brīžam bijusi sajūta, ka atrodas Āfrikā.

Ceļotāji nedzīvoja greznās viesnīcās, līdz ar to bija iespēja redzēt un arī izjust Brazīlijas dzīves ritmu, iepazīt cilvēkus. No decembra līdz februāra beigām Brazīlijā ir atvaļinājumu laiks. Tad viņi atpūšas. Bieži vien atpūta izpaužas kā ģimenes nīkšana pludmalē un tāpat kā Latvijā – alus malkošana. Bet ne tikai.

Jāmāk uzticēties

”Lai gan dzirdēts ne mazums brīdinājumu, ka Brazīlijā var tevi apzagt, paldies dievam, ar to nesaskārāmies,” saka Rita. Vairāki piedzīvojumi par to liecina.

”Pirmajā rītā ap plkst. 5.30 (Latvijā tad bija 10.30) izgājām pastaigāties. Visa dzīve jau ritēja pilnā sparā. Viņi sporto ļoti daudz, skrien, nav dūšīgi kā amerikāņi,” pirmos vērojumus stāsta Inese. Abiem ar vīru kāds vietējais piemeties par draugu. ”Angliski Brazīlijā nerunā. Sazinājāmies ķermeņa valodā. Puisis piedāvājās pavadīt pa apkārtni. Viņš portugāliski stāstīja, mēs neko nesapratām, vien pa vārdam. Uzzinājām, kurā ielā tūristiem uzbrūk, kur var nopirkt narkotikas. Beigās viņš pastāstīja, ka ģimenē tikko piedzimis bērns un

ļoti vajadzīga nauda. Nebijām skopi. Kā vēlāk smējāmies, ieguvām sev vietējo jumtu,” stāsta Inese, bet Rita pārliecinājusies, ja pats esi draudzīgs, tādi būs arī vietējie. ”Bet jāuzmanās ir visu laiku. Īpaši pilsētās soma jāsargā, fotoaparāts,” viņa uzsver. Inese nelielā ciematā gribējusi nopirkt dāvanai tamborētu kleitiņu. Tā, ko pārdevēja piedāvājusi, likusies par mazu. ””Neuztraucies, uztamborēšu citu! Rīt nāc pakaļ!” Paņēma naudu un aizgāja. Protams, nākamajā rītā gāju ar bažām. Bija man cita kleitiņa,” stāsta Inese. Situācijas, kurās Latvijā rīkotos pavisam citādāk, bijušas daudzas. Un ne reizi uzticēšanās nav pievīlusi.

Dolāri neder

Pirms ceļojuma viņi lasījuši, ka Brazīlijā bez problēmām var norēķināties ar kartēm, ar ASV dolāriem. Izrādījies – nekā. Fortalezā, kur dzīvo 11 miljoni cilvēku, bijis grūti atrast banku, vietējie izmanto bankomātus. ”Nevienā bankā nevar samainīt valūtu. Vismaz tajā štatā, kur bijām mēs. Valūtas maiņas punkti tādi, kā mums bija 90. gadu sākumā. Turpat uz ielas vietējie saprata mūsu problēmu un piedāvājās palīdzēt. Mūs ieveda patumšas ēkas trešā stāva dzīvoklī. Tur sēdēja četri aizdomīgi vīri. Viens ar zelta ķēdi kaklā – boss, otrs spaidīja kalkulatora pogas un rēķināja, trešais saskaitīja dolārus, ceturtais izdeva vietējo naudu. Sajūta bija ne tā labākā – gan jau mūs apkrāps, un arī bailīgi. Viss notika godīgi, un arī čeku izdeva. Uz tā gan nebija nekādu rekvizītu. Lielpilsētās ir bankomāti, un var izņemt skaidru naudu. Tāds, kas ņem pretī Visa vai Mastercard, gan bija jāmeklē,” par piedzīvoto stāsta Rita, bet Inese papildina: ”Brazīlijā cilvēki dzīvo uz parāda. Visur veikalos ir divas cenas – mēneša maksājums un pilnā. Pat kurpes vai somu var pirkt uz kredīta. Var vien pabrīnīties, kā valstī, kur dzīvo 187 miljoni cilvēku, var kontrolēt kredīta ņēmējus.” Kādā ciematiņā cilvēks pircis pārtiku, nemaksājis, bet dati

ievadīti uzskaitē, maksās

kādreiz. ”Restorānā uzraksts, ka var norēķināties ar kredītkarti. Kad paēdām, gribējām samaksāt. Nekā. Oficiants paņēma aiz rokas un aizveda uz lielveikalu, kurā bija termināls un varēja samaksāt par vakariņām,” vēl kādu neierastu situāciju stāsta Inese. Nabadzība

40 miljoni Brazīlijas iedzīvotāju dzīvo absolūtā nabadzībā. Pie lielākajām pilsētām kvadrātkilometru platībā redzami graustu rajoni. ”Izskatās ekstrēmi – betona sienas, istabās nekā nav. Apkārt milzīga netīrība. Greznām viesnīcām blakus grausti, kur skraida pamatīgas žurkas. Sēdējām viesnīcas terasē, vērojām saulrietu okeānā, bet pa karnīzi skraidīja žurka,” atceras Rita, Inese uzsver, ka visneiedomājamākā ir nabadzība. Ja dzīvē negadās veiksme, izrauties no tās ir neiespējami. Paradokss – jo lielāka nabadzība, jo ģimenēs vairāk bērnu. ”Ļoti daudzi bērni ubago. Ielu bērni dzīvo pažobelēs. Kā sušķīši, vienā krekliņā, skrien klāt, rāda puncīti, ka grib ēst. Vienu vakaru ēdām kafejnīcā. Kādai ģimenei uz galda bija daudz ēdamā, viņi pasauca vietējo bērnu. Viņš rija, grāba ar rokām. Tādu bērnu ir miljoni,” stāsta Inese, bet Rita piebilst, ka līdztekus nabadzībai zeļ narkomānija.

Valstī narkotiku tirdzniecība nav atļauta. ”Arī mums piedāvāja. Sarunā kāda vietējā sieviete stāstīja, ka viņas

20 gadus vecais dēls arī lieto. Māte gan to neuzskatīja par problēmu. Tātad šajā sabiedrībā tas ir pašsaprotami,” atceras Rita. Zivis, augļi un kašasa

Ēdienu garšas Brazīlijā pārsteigumu nesagādājušas. Tā kā ceļotāji lielākoties pabijuši okeāna

piekrastē, izmantojuši izdevību baudīt jūras veltes. ”Jericoacoarā iepazināmies ar vietējo gidu Abrahamu. Puisis, kuram sešu klašu izglītība, runāja vairākās svešvalodās. Ieminējāmies, ka gribam izbaudīt vietējo virtuvi. Pats pieteicās pagatavot. Viesnīcas virtuvē viņš mums sagatavoja

zivi banānpalmu lapās, krabi ar ananasiem. Viss bija ļoti garšīgi,” stāsta Inese un piebilst, ka garšojusi visdažādākās zivis, kā arī okeāna krabjus.

Zivis vietējie ēd ar rīsiem, kartupeļiem, tomātiem, gurķiem, salātu lapām, burkāniem. Tomāti un gurķi nav tik sulīgi kā Latvijā. Garšīgi bijuši ananasi ar garnelēm. ”Tik daudz zivju un augļu nekad nebiju ēdusi,” atceroties gardās maltītes, uzsver Inese un paskaidro, ka tie, ko Latvijā var nopirkt, nav ananasi. Tik skābi Brazīlijā neesot pat visskābākie.

Brazīlijā kafejnīcās un restorānos ēdienkartē pārsteigumu nav. Liellopa un vistas gaļa, ļoti reti cūkgaļa. Pie mājām gan redzētas skraidām mazas, melnas cūciņas. Pasūtot ēdienu, izvēlas mērci un gaļu, ikreiz klāt ir kartupeļi un rīsi.

Saldajā ēdienā – saldējums ar augļiem. Dažviet piedāvāts arī pudiņš. Protams, diezgan liela kūku izvēle.

Nacionālais dzēriens kašasa – cukurniedru šņabis. Iecienītākais kokteilis karpirinja. Šņabi sajauc ar laima sulu, daudz ledus, klāt pieliek arī cukuru. Salds, garšīgs dzēriens un vēss.

”Nelielās ēstuvēs cenas nav augstas, kafejnīcās ēd lielākoties tūristi, un cenas ir kā pie mums. Par vakariņām diviem samaksājām 15 latus,” stāsta Inese un atgādina, ka nekā lēta pasaulē nav. Brazīlijā patlaban ir ekonomiskā izaugsme, un tā ir dārgākā Latīņamerikas valsts.

Cēsnieki bija gatavojušies, ka var gadīties, ka organisms protestēs pret svešajā valstī pastāvošo higiēnu un ēdienu. ”Mūsu organismi visu pieņēma. Reiz aizgājām uz visparastāko ēdnīcu. Ēdienam nebija ne vainas. Pēkšņi atskanēja sitieni un kliedzieni. Viens ēdājs sita prusakus,” nu jau ar smaidu stāsta Rita un piebilst, ka Brazīlijā kafija patiešām ir ļoti garšīga.

Ar laipnību iekaro sirdis

Cilvēki Brazīlijā ir ļoti labsirdīgi. Inese atkal saka – paradokss. Dzīvo mūsu izpratnē ekstremālā nabadzībā, bet nav stresa pārņemti. Viņus nenomāc dzīšanās pēc mantas, naudas. ”Viņi ir dzīves baudītāji, klimats ļauj tādiem būt. Zvejnieku ciemā redzējām – no rīta vīrs aiziet, pazvejo, atnāk mājās, iedzer kašasu vai kokteili, klausās sambu, paguļ pusdienlaiku, tad pusnakti notrallina. Viņi laimīgi ar to, kas viņiem ir,” pārliecināta Inese. Tiesa, dažam zvejniekam laiviņa izskatoties pēc dēļa ar beņķīti.

Cēsnieces pārliecinājušās, ka Brazīlijā, kā jau dienvidzemē, dzīvo tirgotāji. Viņi mēģina pārdot visu. ”Tirgū tā ņirb, ka beigās apjūc, jo tur var nopirkt visu,” stāsta Inese un piebilst, ka viņi ir arī labi amatnieki. No neiedomājamiem materiāliem kaut ko izgatavo. Saliek kopā gliemežvākus un izveido figūras, gatavo krokodila un haizivs zobu krellītes. Tūristiem tādi nieki patīk. Inese atgādina, ka lielveikali visur pasaulē ir vienādi. Arī Brazīlijā. Tās pašas preces, tikai atšķirība, ka tur ir vasara.

”Viņi ļoti grib draudzēties, runāties. O briegado – paldies -teicām nepārtraukti. Tas viss notika neuzbāzīgi, bet, tikko no viena uzmanības biji ticis vaļā, jau uzrunāja nākamais. Tas ir apgrūtinoši, bet jāpieņem kā vietējā īpatnība,” stāsta Rita. Cēsnieces novērojušas, ka daudziem jauniem puišiem un meitenēm peļņas avots ir pakalpojumu sniegšana. Tur nevienu nepārsteidz padzīvojuši tūristi kopā ar jaunām meitenēm vai

pusmūža sievietes ar jauniem zēniem. Jericoacoara

Tā ir vieta, kas no atmiņas neizbālēs ilgi, par to pārliecināta gan Rita, gan Inese. Tas ir iecienīts kaitotāju un sērfotāju gala mērķis. To sauc arī par vēju paradīzi. ”Tā ir kā liela fotokartīte. Ej, kur gribi, brīnišķīga ainava,” saka Inese.

16. decembrī izsūtījuši draugiem kartītes ar skaistām ainavām, pagājušonedēļ pēdējie saņēmuši. Nākušas taču no Brazīlijas.

Pirms 20 gadiem te nebija elektrības, ūdensapgādes. Tagad te ir daudz mazu veikaliņu, viesu namu, viesnīcu. Ar elektrību gan ir, kā ir. Kabelis ierakts 20 centimetru dziļumā, kad uznāk lietus, rodas īssavienojums, un visā ciematā iestājas tumsa. Ciematā nav nevienas asfaltētas ielas. Lai tūristi nesabojātu vidi, tas ir nacionālais parks. Ar bagiju vari braukt tikai kopā ar gidu. ”Tā ir savvaļas vieta joprojām. Lai gan… Kādu vakaru pastaigā satikām 20 latviešus no Rīgas, kuri bija atbraukuši kaitot un sērfot,” cik pasaule maza, vēlreiz pārliecinājušās cēsnieces.

”Ik vakaru pirms saulrieta tūristi dodas uz Duna Delsol (saules kāpu).

Saule nirst okeānā, un ik minūti mainās tās forma un krāsas. Tad vietējie mūzikas pavadījumā dejo kapueru. Tā patiesībā ir cīņas veids no vergu laikiem. Lai izvairītos no sitieniem, vergi izmantoja īpašas kustības, kuras tagad izdejo. Tagad Brazīlijā ir pat kapueras skolas. Izpildījums bija fantastisks,” atceras Rita.

Aktīvā dzīve šajā pilsētiņā sākusies pēc saulrieta. Tad nez no kurienes parādījušies tirgotāji, sākusi skaļāk skanēt mūzika. ”Dzīvojām interesantā viesu namā. Uznāca lietus, tad pagalmā lēkāja milzīgas vardes. Kad pieskāries, tās uzpūtās. Pa istabām skraidīja 20 centimetrus garas ķirzakas,” eksotisku ainu uzbur Inese un piebilst, ka Brazīlijā nav mirkļa, kad valda

pilnīgs klusums. Naktī šalc vējš, dzied kukaiņi. Piecos no rīta sāk skanēt samba. Eksotika ik uz soļa

Inese atzīst, ka albums par Brazīliju viņai ir viskrāsainākais. Saulrieti okeānā un viļņi, paisumi un bēgumi, putekļainā stepe…

”Brazīlija ir kontrastu zeme,” saka Inese. Cēsnieki, lai tiktu uz kādu kartē izraudzītu vietu, brauca gan sešas stundas ar autobusu, gan īrēja džipu. Autobuss bijis komfortablāks nekā Latvijā, cena par braucienu apmēram tāda pati. ” Palmas nokaltušas. Zeme no sausuma saplaisājusi. Aiz bada ceļmalās nosprāguši lopi. Cilvēki iznīkuši sēž ceļmalā. Iespaids kā nekurienē,” stāsta Inese un piebilst, nu tādas Brazīlijas ainas neredzēs, braucot pa tūrisma firmas sastādītu maršrutu.

Ar džipu tika nobraukti 700 kilometri. ”Kad to ieraudzījām, pārsteigums bija milzīgs. Vismaz 30 gadus veca mašīna. Kad izkāpām, bijām kā ogļrači, drēbes un paši netīri. Bet autiņš ripoja,” atceras Rita un rāda fotogrāfiju ar milzīgiem okeāna viļņiem, kuros vidusmēra peldētājam labāk neriskēt mesties. Varot lēkāt pa viļņiem un baudīt 30 grādus siltu ūdeni vai arī skatīties, kā lēkā delfīni. Var gaidīt paisumu vai bēgumu. Par to, ka Brazīlijā mīl futbolu, gan pārliecinājušās. To spēlē visur un visi. Televīzijas seriālus gan neredzējušas. TV kanālos dominējis futbols. ”Kādu laiku pa Eiropu braukt negribēsies. Eiropā visu var prognozēt. Gribas redzēt citādo, neparedzamo,” saka Inese, un Rita piebilst, ka izdzīvotas nepieredzētas izjūtas, satikti brīnišķīgi cilvēki un redzēta tāla zeme.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Dzērbenē Pateicības svētki darītājiem

00:00
16.01.2025
11

“Cik paši darīsim, tik būs, jo kurš gan nāks un darīs,” saka dzērbenietis Guntars Skripko. Viņš ir viens no tiem, kuri saņēma pagasta tautas nama Pateicību par brīvprātīgo darbu. “Ikdienā tie, kuri nav bijuši saistīti ar pasākumu rīkošanu vai pils, estrādes, pagasta centra noformēšanu svētkos, neiedomājas, cik daudz darba ir jāiegulda, sākot no idejas, materiāliem […]

Jaunpiebalgas Kultūras centrā rosība ik vakaru

00:00
15.01.2025
72

“Lai gan varētu domāt, ka amatiermākslas kolektīvi pēc daudzajiem gadu mijas pasākumiem tagad kaut nedaudz atvelk elpu, tā nav. Katram savi mērķi, kurus grib sasniegt,” saka Jaunpiebalgas Kultūras centra vadītāja Egita Zariņa un uzsver, ka katru vakaru centrā kādam kolektīvam ir mēģinājums, tikšanās, lai apspriestu gaidāmos kultūras notikumus pagastā, novadā, Latvijā. Pagasta jauktais koris “Jaunpiebalga” […]

Skatītāji plūst uz “Straumi”

00:00
14.01.2025
95

Režisora Ginta Zilbaloža veidotās animācijas filmas “Straume” galvenais varonis kaķis vientuļnieks paceltu asti soļo pa pasaules nozīmīgāko kino festivālu sarkanajiem paklājiem un priecē ar aizvien jauniem panākumiem, balvām un atzinību Francijā, Kanādā, Meksikā, Austrālijā, Ķīnā, Polijā. “Straume” saņēmusi arī prestižo Ņujorkas kinokritiķu apvienības balvu kā gada labākā animācijas filma, un nu jau tās producents Matīss […]

Apciemo pagasta vientuļos seniorus

00:00
13.01.2025
49

Jau vairākus gadus Taurenes bērnudārza “Asniņš” bērni un vecāki    sadarbojas ar pagasta senioru klubu “Randiņš”. Jaunākā paaudze gatavo dāvanu pakas pagasta vientuļajiem senioriem, bet kluba biedri tās nogādā adresātiem. “Dāvanu kastē ir gan marinējumi, dažādi salāti no mājas krājumiem, gan pašu darinātas praktiskas lietas, veselīgi saldumi. Arī mēs vēl ko pieliekam klāt. Gandrīz katrā […]

“Rainis un Aspazija”, “Poruks” jau frontē, drīz sūtīs “Cēsis”

00:00
12.01.2025
77

Uzņēmuma “CATA” foajē izklāts paklājs, garāmgājēji noskatās, novērtē. Ne katrs saprot, ka tas ir 6×10 metru aizsargtīkls Ukrainas armijai. To sējušas cēsnieces. Todien, kad “Druva” apmeklēja aizsargtīklu darbnīcu, te strādāja septiņas sievietes. “Cik laika vajag, lai tādu sapītu, atkarīgs no brīvprātīgo skaita. Bija steidzams pasūtījums, tīklu vajadzēja pēc desmit dienām, mēs paguvām septiņās, nākamais tapa […]

Apbalvojumi liecina par paveikto

00:00
11.01.2025
90

Cēsu novadā drošību un sabiedrisko kārtību uzrauga Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Dienvidvidzemes iecirknis, tā pārziņā ir arī Madonas un Varakļānu novads. Aizvadītajā decembrī, atzīmējot Valsts policijas gadadienu, iecirkņa darbinieki saņēma apbalvojumus. Virsleitnantam Kal­vim Retko par priekšzī­mīgu dienesta pienākumu izpildi un sasniegtajiem augstajiem darba rezultātiem pirms termiņa piešķirta nākamā dienesta pakāpe “Kap­teinis”, Dienvidvidzemes iecirkņa priekšniece pulkvežleitnante Inga […]

Tautas balss

Ar kādu ātrumu brauc kravas mašīnas

11:35
15.01.2025
43
1
J. raksta:

“Lasu par traģisko avāriju uz Ventspils šosejas, kurā bojā gāja skolotāja un mirusi arī viena skolniece, bet vēl dažām meitenēm nopietni jāārstējas slimnīcā. Laikam jau vainīgais būs mikroautobusa šoferis, kurš veda dziedātājas, jo, kā stāsta mediji, busiņš bijis braukšanai pretējā joslā un satriecies ar kravas mašīnu. Bet gribu gan teikt vienu lietu, vai bija pareizi […]

Jālabo pārbrauktuve

11:35
15.01.2025
18
Lasītāja raksta:

“Tā arī mēs, liepēneši, nevaram sagaidīt, kad “Latvijas Dzelzceļš” salabos pārbrauktuvi. No un uz būvmateriālu rūpnīcu sezonas laikā brauc daudz kravas mašīnu, pa Cēsu-Valmieras ceļu bieži pārvietojas kokvedēji, pārbrauktuves segums kļūst aizvien sliktāks,” pau­da lasītāja.

Bedres tikai dažas, bet nepatīkamas

11:34
15.01.2025
14
Cēsnieks raksta:

“Cēsīs Birzes iela tiešām ir labi sakārtota, izdevīgi to izmantot, ja jāapbrauc pilsētas centrs. Tikai nelielajā vecā asfalta daļā laikā, kad kūst sniegs un līst, padziļinās bedres. Tās nav lielas, bet diezgan dziļas, automašīnai var pārsist riepu, īpaši braucot tumsā un lietū,” sacīja cēsnieks, aicinot ielas apsaimniekotājus bedres aizbērt.

Pirts – ikdienai, ne atpūtai

10:44
13.01.2025
28
2
Lasītāja V. raksta:

“Līgatnē nav skaidrības par pirti. Tā iedota nomā uzņēmējam, bet vai viņš nepaaugstinās maksu par pēršanos? Tā nu ir, ka mazajā pilsētiņā ir daudz mājokļu, kuros nav vannas istabas, pirts ir ikdie­nas nepieciešamība, ne atpū­-tas procedūra. Saprotams, ka viss kļūst dārgāks, taču mazgāšanās ir ikdienas nepieciešamība, tāpēc pašvaldībai ir jāpadomā, lai tā ir pieejama arī […]

Vajag arī rīta pusē

10:43
13.01.2025
27
I. no Raunas. raksta:

“Raunā pasta nodaļa tagad atrodas pagasta centrā. Ir ērti ieiet, nav jākāpj pa kāpnēm, kā bija pasta mājā.Taču pasta darba laiks gan ir neizprotams – darba dienās no plkst. 13.30 līdz 16.30. Laucinieki taču uz pagasta cen­tru brauc no rīta, ne pēcpus­dienā. Arī centrā dzī­vojošie seniori lietas kārto rī­ta pusē. Bet, ja cilvēks strādā, kad […]

Sludinājumi