Skujenes pagasta „Upleju” mājās sava dēla Kaspara Dimitera ģimenē 79 gadu vecumā savu mūžības ceļu sestdien, 11. oktobrī, sāka aktrise Vija Artmane – latviešu teātra un kino karaliene, aktrise ar Dieva dotu talantu, apbrīnojamu mērķtiecību un darba spējām. Purva bridēja Kristīne
Pirms trim gadiem aktrise, jau būdama slimību aplenkta un vārdzināta, neatteicās tikties ar sava talanta cienītājiem, kad aktieri un uzņemšanas grupa tika aicināti apmeklēt vietas, kur pirms gandrīz četriem gadu desmitiem bija notikusi filmas „Purva bridējs” uzņemšana – Lielstraupes pilī un Cēsu Pils parkā. 2005. gada vasarā tā bija Vijas Artmanes, kā arī viņas partneru – nu jau arī mūžībā aizgājušo Eduarda Pāvula un Jura Lejaskalna pēdējā tikšanās ar talanta cienītājiem Straupē un Cēsīs. Mā-jās braucot, aktrise atzina, tā viņai bijusi prieka pilna diena. Viņa pateicās Vidzemes vēstures un tūrisma centra darbiniekiem par laipno uzaicināšanu un sagādātajiem jaukajiem brīžiem.
Straupē aktierus sagaidīja amatierteātra mākslinieki, atsaucot aktieru atmiņā filmēšanos. Straupes baznīcā notika mazs svētbrīdis. Cēsīs muzeja telpās, gaidot aktieru ierašanos, bija sanācis tik daudz ļaužu, ka adatai nebija kur nokrist. Aktrise piedzīvoja atkaltikšanos ar filmēšanas grupu, viņu vidū cēsnieku Ēriku Fridrihsonu – filmas fotogrāfu, kurš bija saglabājis uzņemtos kadrus, un nu tie veidoja emocionālu fotoizstādi. Atmiņas, atmiņas…
Tad sekoja filmas „Purva bridējs” skatīšanās Pils parkā, kur ar Cēsu Tautas teātra aktieru piedalīšanos uzņemtas zaļumballes ainas. Tas bija sen nebijis gadījums – parkā kino uz lielā ekrāna. Filmas iedvesmoti, skatītāji vēl ilgi kavējās, jo atkal spēlēja mūzika un notika zaļumballe.
Uz prom ceļa
Vijas Artmanes dēla Kaspara Dimitera atskats uz mammas promiešanu: „Uz pēdējā promceļa posma mamma nostājās 9. februārī. Mēnesi viņa ārstējās Cēsu slimnīcas reanimācijā. Pēc tam dažas nedēļas Līgatnes rehabilitācijas centrā. Pēc trim smadzeņu infarktiem viņas stāvoklis vairs nebija parasts. Vienkāršu slimnieku vidē viņa neiederējās. Ilgstoši mammu kopām mājās, veltot Vijolītes krēslainajai atvasarai visu. Atlikām savas rūpes, uzņemoties vienīgās, lielās – par mūsu dzimtas un tautas koši gaistošo laikmeta pavedienu – vārdā Vija Artmane.
Kad mammas veselības tālāka aprūpe vairs nebija mums pa spēkam, ieradās jauneklis – brūču un izgulējumu ārsts Jānis Lapiņš. Saņēmām konsultāciju, taču pavisam drīz viņš zvanīja un teica, ka ir sarunājis mammai vietu klīnikā, kur par viņu parūpēsies īpaši, jo tālāka mūsu pašdarbība bija neiespējama. Tā mamma nonāca skaistā parkā, kurā pirms simts gadiem uzcelta klīnika. Te sniegts atbalsts daudziem ievērojamiem cilvēkiem.
Par mammas pēdējo šīs pasaules salu kļuva Strenču psihiatriskā slimnīca. Kā no personāla, tā pacientiem mīlēta un aprūpēta, viņa tur pavadīja savu pēdējo šīs dzīves mēnesi. Pirms pāris dienām vēlā novakarē Vijolīti apciemojām. Slimība darīja to, kas jādara slimībai, mamma – to, kas jādara cietējam. Dieva dotās apziņas krēslas pavēnī viņa nejuta sāpes, taču par ciešanām varēja lasīt viņas acīs. Šai pēdējā reizē tās bija visnogurušākās. Pieglaudis viņas vaigam savējo, klusi sacīju: “Grūts, mammu, tavs lielais krusts…” Negaidīti skaidri pavēstīta, skanēja atbilde: “Tāda ir dzīve.” Tā bija pēdējā mūsu saruna šajā pasaulē.”
Dēls Kaspars stāsta, ka pirms sešiem gadiem, vairākkārt pārcietusi smagas veselības krīzes, mamma vēlējusies uzrakstīt pēdējiem šīs pasaules svētkiem, bērēm, veltīto testamentu. Tas adresēts Latvijas metropolītam Aleksandram. Vija Artmane, parakstot testamentu ar pareizticīgo baznīcas doto vārdu Elizabete, izsaka vēlmi tikt izvadītai no Svētās Kristus Piedzimšanas katedrāles.
„Lūdzam ticības ļaudis lūgties par Elizabetes dvēseli, īpaši tās promceļa svarīgākajās nākamajās 40 dienās,” aicina tuvinieki.
Komentāri