Veselīgākās ir putras no veseliem, neslīpētiem graudiem, kuros saglabājušies asni. Tādos putraimos saglabājas arī vitamīns B6 (tas palīdz organismam izstrādāt olbaltumvielas), prostaglandīni (regulē asinsspiedienu), serotonīns (atbild par garastāvokli) un hemoglobīns.
Neattīrītie putraimi ir bagāti ar mikroelementiem – dzelzi (nostiprina imunitāti un paaugstina fizisko izturību), magniju (regulē asinsspiedienu un palīdz tikt galā ar stresu), cinku (veicina brūču sadzīšanu un “seko” augļa attīstībai grūtniecības laikā). Vārdu sakot, arsenāls cīņai pret jebkurām slimībām ir vienā šķīvī. Un pēc putras ēšanas ilgi saglabājas sāta sajūta.
Veselīgs ēdiens taupīgajiem
Putra der visiem, kas seko savai veselībai, taču reizē uz apēdamā rēķina grib arī ietaupīt.
Tā kā putras vāroties veido glumu saistvielu, kura aizsargā kuņģa sieniņas, gastrīts un čūla putras ēdājiem nedraud. Putraimi uzlabo asins sastāvu un stiprina asinsvadus, kas, savukārt, palīdz sirdsdarbībai. Putraimi satur mums vajadzīgajā daudzumā un ideālās attiecībās dzelzi, varu, cinku un olbaltumus, B un PP grupas vitamīnus.
Ja katru dienu brokastīs izēd šķīvi putras, var ieekonomēt uz vitamīniem no aptiekas.
Neļauj aptaukoties un uzlabo garastāvokli
Graudaugi savienojumā ar pienu normalizē vielmaiņu, kura atbild par cilvēka svaru. Putraimi lēni pārstrādājas kuņģī un lēni uzsūcas, un tas nozīmē, ka ēst ilgi negribēsies. Tas, kurš ēd putru, ēd mazāk taukvielu diennakts laikā un tāpēc neuzbarojas.
Taču, ja cilvēki par svarīgāko dzīvē uzskata labu omu, tad putras jāēd ne tikai, lai būtu labā fiziskā formā, bet arī cīņai pret depresiju.
Amerikas dietologi testēja 500 brīvprātīgo vecumā no 20 līdz 79 gadiem un atklāja, ka tie, kuri brokasto ar putru, retāk izjūt aizkaitinājumu.
Pareizi vārīšanas paradumi
Nav ieteicams putru vārīt emaljētā traukā, jo piedegšanas gadījumā emalja var saplaisāt un tās daļiņas nokļūt ēdienā. Putraimus labāk bērt jau verdošā, nedaudz sālītā ūdenī. Vārīt putru vajag uz nelielas uguns, lai tā spēcīgi neburbuļotu. Putras vārīšanas laikā nevajag liet klāt ūdeni, jo tad tā kļūst gluma. Lipīgās putras parasti vāra pienā, bet irdenās ūdenī vai buljonā un irdenu putru labāk izvārīt čuguna katliņā vai pīlē.
Savukārt rīsi saglabāsies balti un nesalipuši, ja tos bērs verdošā ūdenī, pievienojot pāris piles citronu sulas. Katliņam labāk uzlikt arī vāku. Vārot saldu rīsu putru, cukuru vārīšanas laikā klāt nevajag likt, jo tad putra kļūs gluma un ilgāk vārīsies. Cukuru pievieno putrai tikai pašās vārīšanas beigās.
Lai grūbu putra neiegūtu zilo nokrāsu, ūdeni pēc uzvārīšanās nolej, putraimus vēlreiz aplej ar verdošu ūdeni, ja vēlas, tad pievieno arī sviestu un vāra, kamēr putra sabiezē. Pēc tam var ielikt arī cepeškrāsnī, lai vairāk uzbriest. Grūbas uzvārīsies ātrāk, ja tās pirms vārīšanas iemērktas uz pāris stundām aukstā ūdenī.
Savukārt prosu pirms vārīšanas pārlej ar verdošu ūdeni, nokāš un tikai pēc tam vāra – šajā gadījumā prosa zaudē rūgteno piegaršu. Bet ēdieni no mannā putraimiem būs čagani, ja arī šie smalkie putraimi uz pusstundu pirms vārīšanas būs iemērkti ūdenī vai pienā. Vēl atgādinājums – pienā vārītās putras ir mazāk jāsāla, nekā ūdenī vārītās.
Putrām ir vēsture
Ilgu laiku putras bija reliģiskā kulta ēdiens, kuru gatavoja tikai sakarā ar reliģiskām ceremonijām. Putru nesa kā ziedu zemniecības un mājdzīvnieku dieviem. Piemēram, indusiem vēdiskajos laikos bija paradums ar miežu putru barot mājdzīvnieku aizgādni Pušanu, dēļ tā viņš arī tika nosaukts par “putrēdāju”. Pēc Plīnija vārdiem romieši dienā, kad piedzima bērns, vārīja putru. Senie ģermāņi Perahtas svētkos arī vārījuši speciālu putru. Krievijā putra bija obligāta kāzu, Ziemassvētku, raudzību, kristību un bēru mielasta sastāvdaļa.
Dažos Krievijas apgabalos zemnieki Ziemassvētku vakarā pēdējo putras karoti meta pret griestiem. Ja pie griestiem pielipa daudz putras, tad bija sagaidāms, ka nākamais gads būs ar medu bagāts.
Putras visos laikos cienījuši ne tikai parastie ļaudis. Krievijas cara Pētera I mīļākais ēdiens bijis – miežu putra.
Komentāri