Aizsardzības ministrijas un Latvijas Komponistu savienības organizētajā 3. pūtēju orķestru skaņdarbu konkursā godalgoto vidū ir arī Cēsu mūzikas skolas pedagogs, vijolnieks un komponists Andris Riekstiņš.
Viņš ieguva godalgas par četriem uzrakstītajiem gājiena un
koncertmaršiem.
Šie skaņdarbi tiks izmantoti Nacionālo bruņoto spēku ceremonijās, Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienas un citos pasākumos. Konkursā bija iesniegti 25 darbi, tos spēlēja Liepājas jūras spēku orķestris Gunta Kumačeva vadībā. Desmit tika izvirzīti finālam un saņēma godalgas.
– Pats neesmu dienējis armijā, un gribējās būt saistītam ar armiju. Gribējās padarboties, un komponistam nav lielākas atzinības, kā dzirdēt, ka viņa skaņdarbus spēlē un atzīst, ka tie labi,” saka Andris Riekstiņš un piebilst: “Vai nepārņem jaukas emocijas, dzirdot Štrausa maršus! Pūtēju orķestru muzicēšana Latvijā panīkusi. Citās zemēs desmit, divpadsmit vīri iet ielās un spēlē. Neesmu pūtējs, bet pilsētas sadzīvē pietrūkst pūtēju orķestra. Saprotu, ir Hansas disko nakts, un viss dzirdams uz mp3. Tie, kuri spēlē dzīvu mūziku, nav pieprasīti, bet ceru, ka tas kādreiz mainīsies. Industrija dara savu, bet entuziasti spēj pretoties.
Maršs – tā ir burvīga estētika. Kad reizi pāris gados cilvēki dzird pūtēju orķestri – patīk, bet pa radio un televīziju jau to neraida. Lai sabiedrībā būtu lielāka rezonanse, biežāk jāatskaņo, jo vairāk dzirdēs, jo vairāk patiks. Tas ir aizraujoši, ka vīri spēlē un izpūš ragus taisnus.”
Sagaidot valsts jubileju, īpaši daudz tiek runāts
par patriotismu. Būs svētku koncerti. Ko tajos spēlēt? Andrim Riekstiņam ir savs viedoklis: “Repertuārs nav noteicošais. Var būt laba, dažāda mūzika. Nav par varītēm jācenšas spēlēt tikai latviešu mūziku. Valsts parāda noteiktu izaugsmi, ka var labi nospēlēt svešu mūziku. Aizmirstam, ka pašiem sava laba pūtēju orķestru mūzika ir ideoloģija. Ja sevi slavējam, to ne katrs var uztvert pozitīvi, bet, ja mums ir daudz un
dažādu maršu, kas karavīriem ceļ pašapziņu un tonusu,
tas ideoloģiski ir būtiski. Latviskā ideoloģija neaizņem daudz sabiedriskās telpas. Muzicēšana varētu kādā stūrītī iemitināties.”
“Kas ir latviskā izjūta mūzikā? Saka taču – tas tāds latvisks skaņdarbs,” jautāju komponistam. “Tas ir slideni. Latviskā intonācija tika kultivēta pēc 1940.gada notikumiem. Kara gados daudzi emigrēja, piemēram, Alfrēda Kalniņa dēls Jānis, Tālivaldis Ķeniņš. Bet viņu darbos nekā no tā nav. Mana profesora Dzintara Kļaviņa atziņa – nav jācenšas rakstīt kaut kādā mistiskā latviskā intonācijā. Ja cilvēks ir latvietis, krievs vai francūzis, tas viņa mūzikā izpaudīsies. Jāzeps Vītols
runāja par latviskām intonācijām, bet viņš taču ir Pēterburgas skolas pārstāvis. Nekas nedrīkst būt dogma. Ja skaņradim būs talants, būs laba mūzika. Ja ar varītēm turēsimies pie latviskās intonācijas, tikai sevi ierobežosim. Neviens nevar pateikt, kas tā ir. Kā mūziku mēģina ar vārdiem izskaidrot – tā ir strupceļš,” domās dalās Andris Riekstiņš.
Viņš ir pārliecināts, ka mūzikai jābūt jautrai un pozitīvai. Protams, tādus skaņdarbus uzrakstīt grūtāk. Pasaules bojāeju ir vieglāk atainot nekā jautru, dzīvi apliecinošu notikumu. Kino visi raud par vienu, bet smejas par dažādām lietām.
“Sēru laiks varētu būt beidzies, lai vīri spēlē maršus! Nevis raudāt par jauniem tarifiem, bet domāt, kā dzīvi vērst par labu. Būt pozitīvākiem, gaišākiem, vairāk smieties. Visā pasaulē kreņķu pietiek,” saka Andris Riekstiņš un uzsver, ka Latvijā pūtēju orķestru kustība ir jāuztur.
Pūtēju orķestrī ir savs šarms, jautrība. Viņš arī izsaka domu, ka varbūt pasaule ir pavērsiena priekšā. Daudzi, dzirdot dzīvo mūziku, ir pārsteigti. Elektroniskā mūzika ir nogurdinājusi. Varbūt atkal dzīvā muzicēšana nāks modē.
Skolu jaunatnes Dziesmu svētkos būs defilē programma, kur repertuāra kuplināšanā arī Andris Riekstiņš pielicis roku.
Komentāri