Šogad paliek 50 gadi, kopš Olga un Tālivaldis Vītoli ir līgatnieši.
Abi iepazinušies Sibīrijā. Olga ir no Sanktpēterburgas, Tālivaldis liepājnieks. Līgatnē dzīvoja paziņas, tāpēc arī pēc Sībīrijas gadiem Vītoli nokļuva te.
No 1959.gada līdz pensijai Tālivaldis nostrādājis fabrikā, daudzus gadus par galveno enerģētiķi. “Līgatnē jau stāvēja rindā, lai tiktu fabrikā. Atnācu uz fabriku, iegāju pie direktora Gustsona. Neslēpu, ka esmu no Sibīrijas. Direktors dažas minūtes ar mani parunāja un piezvanīja enerģētiķim, viņš ienāca un tika pateikts – šo puisi pieņemt darbā. Viņš tā kā bilda, ka viens tikko pieņemts. Direktors tikai noteica: “Nekas, pasaki, ka kaut kas nesanāca,”” atmiņās kavējas Tālivaldis. Olga bija angļu valodas skolotāja. “Izglītības nodaļā Siguldā man jautāja, kāpēc ar manu diplomu strādāt Līgatnē. Man bija pusotrs mēnesis laika, lai mācītos latviešu valodu. Pirmajā pedagogu sēdē skolas direktors teica: “Ko man to krievieti atsūtīja, vai es viņas vietā strādāšu?” Latviski atbildēju, ka ne jau latviešu, bet angļu valodu mācīšu. Mājās raudāju,” atceras Olga.
Skolēni viņu ātri pieņēma. Spilgtā kostīmā, mūsdienīgu, draudzīgu. Tagad pensionētā skolotāja smej: “Tik nesmuki runāju latviski, ka viņi mani iemīlēja. 11.klase bija audzināšanā, skolēni man palīdzēja rakstīt plānus. Bērni gāja uz namu pārvaldi un mums izklapatoja dzīvokli. Pēc diviem mēnešiem skolā jau brīvi runāju latviski.”
Bija 1959.gads, un kolēģi atturīgi izturējās pret krievieti, līdz uzzināja, ka viņa spēlē klavieres un var pavadīt ansambli, spēlēt pavadījumu deju kolektīvam. Kad ministrijas pārbaude Olgu Vītolu atzina par labāko skolotāju Siguldas rajonā, tad arī viņa tika pieņemta Līgatnē. “Visu mūžu man bija jāpierāda, ka neesmu sliktāka par citiem, ka mīlu Latviju. Tagad, šķiet, ka esmu lielāka Latvijas patriote un par to pārdzīvoju vairāk nekā daudzi varasvīri,” atzīst Olga un uzsver, ka līgatnieši ir lieliski cilvēki. Neuzbāzīgi, bet, ja nepieciešama palīdzība, palīdzēs, jo jūt, kad tas vajadzīgs.
Tālivaldis ar gandarījumu atceras darba gadus fabrikā. Vien žēl, ka tik maz līgatniešiem tagad tajā ir darbs.
“Biju tik laimīga, kad Latvija atguva neatkarību,” atceras Olga.” Latvijā sākās “Labvakar!” laiks, skanēja aicinājumi – krievus ārā no Latvijas.
Kāda es krieviete, ja māte igauniete, tēvs pa pusei polis un meitas uzvārds bija latvisks.
Kā krievi var mācīt mūsu bērnus? Es jutos vairāk latviete nekā dažs cits. Augustā sāku domāt, kā reaģēs bērni. Esmu dzimusi Krievijā, tur ieguvusi izglītību. Latvija ir tikai otra dzimtene. Man bija gads līdz pensijai, un aizgāju. No bailēm,” ne bez sāpēm stāsta skolotāja un ar prieku piebilst, ka drīz vien pie dzīvokļa durvīm stāvēja rinda to, kuri gribēja mācīties angļu valodu, lūdza uzrakstīt kādu vēstuli.
“Esam līgatnieši. Dzīve te ļoti mierīga. Vislabāk jūtamies mājā,” saka Tālivaldis. Viņš ne reizi vien aiziet arī uz fabriku. Tur taču mūžs nostrādāts. Abiem ar Olgu brīnišķīgā atmiņā pilsētas svētki aizvadītajā vasarā. Kad par darbu Līgatnei saņēmuši pašvaldības atzinību.
“Mēs, pensionāri, neko nevaram ietekmēt, vienīgi neieslīgt depresijā. Mēs jūtamies piederīgi Līgatnei,” uzsver Olga un pauž gandarījumu, ka pilsētā atgriežas optimisms.
Komentāri