Katru dienu vieglu roku atkritumu konteineros izmetam tukšās PET pudeles. Labākajā gadījumā atšķirojam no kopējiem atkritumiem, iemetot tās īpašajā konteinerā, pirms tam noskaitot pantiņu: “Es mīlu savu zemīti, es mīlu Latviju!” Taču, izrādās, ar tukšajām pudelēm sanāk bizness, ja vien zina, ko ar tām darīt.
Jau pagājušā gada martā Cēsu dome iznomāja telpas Lenču ielā Ivaram Dzenim, kurš sāka pieņemt tukšo taru – PET pudeles, skārdenes un visdažādākās stikla pudeles. Biznesa būtība vienkārša, tukšā tara ir otrreizējās izejvielas, ko iespējams realizēt tālāk. I. Dzenis uzsver, ka šis ir otrreizējo izejvielu gadsimts, tāpēc akcents jāliek uz to savākšanu, lai tālāk pārstrādātu. PET pudelēm, skārdenēm un stikla pudelēm ar Igaunijas depozīta zīmi noiets atrasts šajā kaimiņvalstī, kur tās liek pieņemšanas automātā, pretī tūlīt saņemot naudu. „Tas ir pelnošs bizness,” uzsver I. Dzenis.
Pēc nepilna gada darbības Lenču ielā viņš ar savu paziņu Velgu Purmali nolēma spert nākamo soli darbībā. V. Purmale reģistrējās kā individuālais komersants, abi noīrēja plašākas telpas ARR teritorijā, lai strādātu vēl aktīvāk.
“Devāmies uz būvvaldi izņemt telpu reģistrācijas apliecību, bet mums pateica – jāuzraksta garantijas vēstule, ka pudeles netiks vestas uz mežu. Tā noteikts domes saistošajos noteikumos. Bijām gatavi to darīt, ja saņemsim rakstisku dokumentu, ka šāda vēstule nepieciešama. Sākās riņķa dancis, kura rezultātā valsts līmenī esam aktualizējuši jautājumu par taras iepirkšanas juridiskajām niansēm, un, jo tālāk, jo vairāk papīru nepieciešams,” stāsta I. Dzenis.
Jāteic, no veselā saprāta viedokļa prasība pēc garantijas vēstules ir nesaprotama. Vai tad cilvēks maksās naudu, iepērkot pudeles, lai pēc tam tās izgāztu mežā? Tad jābūt ārkārtīgam naidam uz dabu, lai tā rīkotos.
Būvvaldē norādīts, ka vajadzīgas arī Vides reģionālās pārvaldes atļaujas, bet Valmierā reģionālās pārvaldes darbinieki bijuši neizpratnē, kāpēc tās nepieciešamas. Tiešām, izlasot, kādas atļaujas tiek prasītas, rodas neizpratne. Piemēram, prasība paziņot par drošības konsultantu norīkošanu vai sertifikāta, kas apliecina transporta līdzekļu piemērotību bīstamo kravu pārvadājumiem, nepieciešamība? Un tā jautājums pēc jautājuma. Bet interesantākā ir prasība saņemt Civilās aviācijas aģentūras atļauju, ka uz taras punktu nelidos putni un netraucēs lidmašīnām. Tas nepieciešams, jo taras punkts atrodas netālu no Priekuļu lidlauka.
„Saprotu, ka šie dokumenti vajadzīgi lielajiem atkritumu poligoniem, kur ir milzīga aprite, bet maziem taras punktiem tie ir pilnīgi absurdi. Lai jautājums virzītos uz priekšu, devāmies uz Vides ministriju, taču arī tur ierēdņu domas mainījās. Pirmajā tikšanās reizē teica, ka šādas atļaujas pašvaldība nevar prasīt, tomēr pēc nedēļas viņi mainīja savu viedokli,” stāsta I. Dzenis.
Bet šīs nav vienīgās neskaidrības. Nav arī zināms, kā pareizi veikt grāmatvedības uzskaiti, arī aptaujātie speciālisti konkrētu atbildi nav snieguši. Kases aparātu nevar izmantot, jo Latvijā nav programmas, lai tas strādātu tikai naudas izmaksām. Kases aparātam nav arī programmas, lai čekā fiksētu, ka, piemēram, par vienu santīmu, ieskaitot PVN, iepirktas piecas vienības. Valsts ieņēmumu dienestā ieteikts ņemt kases izdevumu orderus, iepirkuma aktus, bet, ja cilvēks atnes vienu pudeli par vienu vai diviem santīmiem, jāformē vesels papīru kalns, kas izmaksā krietni dārgāk.
„Valstī runā par nepieciešamību veicināt uzņēmējdarbību, bet patiesībā jūtams tieši pretējais. Saprotu, kārtībai jābūt, bet kaut kādās saprāta robežās. Latvijā taras vākšana ir brīvprātīga lieta, nevienā Eiropas Savienības dokumentā nefigurē tāda joma kā taras iepirkšana, ir tikai atkritumu savākšana, izvešana, pārstrāde. Tukšajai tarai Eiropā ir vai nu depozītu sistēma, vai vispār nekā nav. Mēs no PSRS laikiem atceramies, ka taru var arī nodot,” saka I. Dzenis.
Lai arī telpu reģistrācijas atļauju vēl nav izdevies dabūt, V. Purmale un I. Dzenis negatavojas atkāpties. Tieši otrādi, plānots atvērt taras iepirkšanas punktus arī Valmierā un Limbažos. Pagaidām gan dienas rit, kārtojot dažādas formalitātes.
„Kamēr iepirku taru kā fiziska persona, reģistrējies kā nodokļu maksātājs, nevajadzēja ne telpu reģistrācijas apliecību, ne ko citu. Varbūt vajadzēja palikt šajā statusā, nebūtu nekādu kreņķu. Gribējām, lai viss būtu oficiāli, bet dabūjām bumerangu atpakaļ. Vēlamies strādāt, attīstīties, nevis kļūt par bezdarbniekiem vai prasīt pašvaldībai sociālo palīdzību,” uzsver I. Dzenis.
Pēdējās dienās parādījušies jauni šķēršļi šādam mazajam biznesam. Tā kā uz Igauniju ved PET pudeļu kravas arī no Latvijas un Lietuvas, šīs valsts depozīta sistēma nonākusi uz bankrota robežas, jo par pudelēm nākas maksāt krietni vairāk nekā plānots. Tāpēc igauņi atraduši regulu, kas liedz pārvest robežai vairāk nekā 20 kilogramus atkritumu. I. Dzenis gan saka, ka tas uzņēmējus neapturēs, nāksies meklēt citas iespējas, kā pudeles nogādāt līdz pieņemšanas punktam.
Vēl kāda nianse, ko vajadzētu ielāgot tiem, kuri, braucot uz Igauniju, nolēmuši pa ceļam aizvest arī iekrātās PET pudeles, lai kaimiņvalstī tās nodotu. Izrādās, ka ir daudzas pudeles ar Igaunijas depozīta zīmi, ko automāts nepazīst un met atpakaļ.
„Tas ir interesants jautājums, kā un kāpēc Latvijā ir pudeles ar šādām viltus zīmēm. Pat Vides ministrija nevar paskaidrot, kā tas iespējams. Mūsu pieredze rāda, ka tās pārsvarā ir Latvijā pildītās, tajos uzņēmumos arī būtu jāmeklē,” saka. I. Dzenis.
Komentāri