Svētdiena, 21. decembris
Vārda dienas: Toms, Tomass, Saulcerīte

Visu mūžu kā pirmziemnieks

Druva
00:00
28.03.2009
31
200903272219099833

Pasaules teātra saime vakar atzīmēja Starptautisko teātra dienu. Var teikt, ka “Druvai” ir tradīcija marta beigās uz sarunu aicināt kādu Nacionālā teātra aktieri. Pērn runājām ar Juri Lisneru, šogad aicinājumam atsaucās Uldis Dumpis.

Arī savā ziņā mūsējais, jo jau vairāk nekā 25 gadus aktieris brīvos brīžus pavada Raiskumā.

– Teātra diena ir svētki aktieriem vai skatītājiem?

– Arī aktieriem, bet, kā pats esmu pieredzējis, mums tās ir smagākās darba dienas. Kādreiz jau notika aktieriem tie lielie, kopīgie pasākumi Doma laukumā, bet vakarā tāpat bija izrādes. Šie publiskie pasākumi bija aktierus vienojoši, bet tie prasa milzīgo organizēšanu, ko neviens tagad negrib uzņemties. Uztaisīt Doma laukumā Latvijas teātru saiešanu būtu jauki, bet nebūtu nekādu ienākumu, tikai izdevumi. Tagad jau, atklāti runājot, teātrim svarīga arī naudas pelnīšana.

– Par aktieri kļūst uzreiz pēc augstskolas beigšanas vai par to top visu mūžu?

– Reiz kāda lauku tante man jautāja – kādu lugu jūs tagad mācāties? Tas ir vispareizākais vārds – mācāties. Aktieris visu mūžu ir kā pirmziemnieks, kurš nepārtraukti mācās, nezinot, kas sanāks, kādu atzīmi ieliks. Sanāks vai nesanāks, tas atkarīgs no daudziem faktoriem. Padomju laikos bija dažādi goda nosaukumi, bet vai tev piekāra vienu bļembu vai divas, no tā taču nesāki spēlēt labāk vai sliktāk. Kā Dieviņš vēlējis to lomu nospēlēt, tā arī sanāk.

– Vai ar gadiem neiestājas rutīna, vai nav grūti atrast ko jaunu katrai nākamajai lomai?

– Lūk, tā ir medaļas otra puse. Man kādreiz labs partneris bija Karps Klētnieks, teātrī viņš spēlēja manu tēvu, arī dzīvē mēs bieži čupojāmies, iedzērām kādu šņabi. Viņš man reiz teica: „Puika, tu atceries – ar katru gadu paliks grūtāk!” Toreiz domāju, kāpēc viņš tā saka, tagad saprotu.

Nevar vienmēr atrast ko jaunu, skaidrs, ka iznāk atkārtošanās. Bet publikai ir laba atmiņa, tā uzreiz fiksē, ka aktieris jau tāds bijis citā lomā. Vienīgais mierinājums, ka ar gadiem lomu ir arvien mazāk. Ir pētījums, ka pasaules dramaturģijā visvairāk lomu sarakstīts vīriešiem vecumā no 25 līdz 45 gadiem. Tā kā man ir pāri 60, lomu ir krietni mazāk un arī mazākas. Tas priecē, jo man nekad nav patikušas lielās lomas. Daudzi domā, ka es, to sakot, tikai muldu, bet tā ir liela taisnība.

– Nekad neesat bijis arī galvenais mīlētājs?

– Jā, liktenis mani saudzējis no tā. Jau no jaunības dienām esmu spēlējis raksturlomas, par sevi vecākus tēlus. Mums mīlētāju lomām bija Jakovļevs un citi zēni. Katram sava niša.

– No spēlētajām lomām kāda ir ļoti palikusi atmiņā?

– Savas lomas iedalu tajās, kas man vairāk patikušas, un tajās, kas ļoti nepatika. Bet tas nenozīmē, ka netīkamās spēlēju slikti. Pat paradoksāli, ka par divām lomām, kas man šausmīgi nepatika, dabūju balvas par labu sasniegumu.

Atmiņā paliek nevis loma, bet kaut kas ap to lugu vai filmu. Tas pats „Limuzīna” filmēšanas laiks. Tā bija lieliska vasara, visi pa Raiskumu dzīvojām ar ģimenēm un suņiem.

Kā murgu atceros Ābramu „Silmačos”, ko spēlēju 19 gadus. Loma man ļoti patika, bet tajā nācās likt parūku, kas pamatīgi spieda galvu. Vēl ūsas un bārda, visa seja aizlīmēta, fiziskā sajūta bija traka. Ja vēl dienā nācās spēlēt divas izrādes, kāds atvieglojums vakarā bija to visu dabūt nost. Šādas nianses paliek prātā.

– Dzirdēts, ka aktieriem ir mūža loma, kuru gribētu nospēlēt.

– Man nekad mūžā nav bijusi vēlēšanās nospēlēt kādu konkrētu lomu. Manuprāt, lielākā daļa jūtas tāpat, tie, kuri saka ko citu, vienkārši grib, lai tā labi izklausītos.

Reiz, gribēdams šādi izpatikt, gandrīz izgāzos. Studentu gados ar mums tikās Lilita Bērziņa, kura prasīja, ko mēs katrs gribētu spēlēt. Sēdēju un gudroju, ko varētu pateikt, nevar taču atzīties, ka man tādas lomas nav. Tajā laikā Rīgā viesojās kaut kāds krievu teātris ar “Makbetu”, pilsēta bija pilna ar afišām. Tad nu spēru laukā, ka gribētu spēlēt Makbetu, kaut gan pats īsti nezināju, kas tas ir. Aktrise bija ļoti pārsteigta: „Makbetu, šito ļauno cilvēku! Kāpēc jūs to gribat?” Jutu, ka laikam esmu nogāzis podus, kaut kā mēģināju izlocīties.

– Dalība filmās un televīzijas seriālos palīdz nedaudz izlēkt no teātra ikdienas?

– Protams. Šādā seriālā kā „Uguns Grēks” gan nekur dikti neaizlēksi, tepat pa Rīgu vien maļamies, aizbraucam līdz Ķengaragam un atpakaļ. Bet, atceroties jaunības dienas, kad bija ķinīši, tas bija lieliski.

Teātrī, gluži kā skolā, septembrī sanākam un ap Jāņiem ejam brīvdienās. Visus šos mēnešus tepat pa šo ēku maļamies, tāpēc tikšana kādā sānsolī ļauj vismaz galvā gaisu apmainīt.

– Vai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir sava veida atskaites punkts, jo tā ir viena no iecienītākajām latviešu filmām?

– Kad tā tapa, neviens nedomāja, ka kļūs par tik atzītu filmu, ka teicieni folklorizēsies. Tā bija tikai kārtējā filma. Jebkurš mākslas darbs ir kā lēciens tumsā, nevar zināt, kas sanāks. Ar šo filmu trāpīja īstā brīdī, jāteic, tā ir lieliska laikmeta liecība. Jaunie gan daudz ko tajā vairs nesaprot, bet tā jau ar daudzām tā laika filmām un lugām. Nesen ar mazbērniem kopā skatījāmies „Ar būdu uz baznīcu”, viņi taču nesaprot, par ko tur joki, kas tas kolhozs. Ar „Limuzīnu” ir līdzīgi, jaunie paķer tās mīlestības līnijas, atsevišķus teicienus, bet to padomju būtību viņi nesaprot. Un tur neko nevar padarīt.

– “Ar būdu uz baznīcu” arī ir lieliska laikmeta liecība.

– Skatoties izrādi, atcerējos arī savus deputāta laikus Rīgā padomju gados. Neviens jaunais pat nevar iedomāties, kā tas notika. Mūsu teātrim taču bija „štata vieta”, vienam aktierim bija jābūt Rīgas domē, un es arī tur pabiju. Pirms manis bija Jānis Kubilis, kad viņš kļuva par vecu, ielika mani. Bija skaidri noteikts, ka deputātam jābūt vecumā līdz 40 gadiem, vīrietim, latvietim un bezpartijiskam. Tolaik bija svarīgi, lai deputātu kopskaits atbilstu prasībām: tik krievu, tik – latviešu, tik – strādnieku, tik – inteliģentu un tā tālāk. Nekādas atkāpes. Savukārt vienai sievietei no mūsu teātra bija jābūt Rīgas pilsētas Oktobra rajona deputātos.

Atceros, kā mani mācīja rakstnieks Alberts Bels, kurš bija deputāts ar pieredzi. Tas bija vienkārši ģeniāli. Viņš teica: „Ja gribi, lai tevi ieliek uz vēl vienu sasaukumu, no Dieva puses, neko nedari. Tādi viņiem šausmīgi nepatīk, kuri nāk ar savu iniciatīvu. Ja tev atsūta kādus papīrus, kur tev jāatskaitās, met tos prom un neko neraksti!” Domāju, ka būs ziepes, ja es tā darīšu, bet Belam izrādījās taisnība. Un nākamajā sasaukumā atkal biju deputāts!

– Vai atšķiras teātris pirms gadiem 30 un tagad?

– Neko daudz. Atceros, kā pirms 30 gadiem katra sezona sākās ar direktora uzrunu: „Šī mums būs ļoti grūta sezona, jo naudas nav.” Tāpat ir tagad, un tās problēmas ir ļoti līdzīgas. Beigās jau vienmēr kaut kā izkuļas, uz grunti neesam nogājuši.

– Aktieru atdeve nav mainījusies?

– Jaunie tagad aktīvāki, visi kaut kur blakus strādā, visiem gribas naudiņu. Mēs tajos gados vairāk peldējām pa straumi, iedeva kādu haltūru – labi, neiedeva – arī labi. Tagadējie ir citādi, viņi vairāk cīnās par vietu zem saules, prasības lielākas gan pret sevi, gan citiem. Un tas nav slikti, kaut kam ir jāmainās.

– Kas ir tā aktiera “alga”?

– Mani šajā mājā visvairāk tur cilvēki, ar kuriem esam kopā. Kolektīvs ir mazs, nekad nav šķirots, esi virpotājs vai aktieris. Ja man būs jāiet pensijā, no tā jau nekur neaizbēgs, tā man būs vairāk žēl. Ne jau to aplausu vai iespējas spēlēt uz skatuves.

– Nekad neesat redzēts vadām publiskus pasākumus.

– Esmu aicināts, bet nekad neesmu to darījis. Man nav tādu dotību, un jāteic, ka es slikti jūtos lielās kompānijās, kur nu vēl citiem pa priekšu grozīties. Uz skatuves tas ir citādi. Mans kompāniju līmenis ir ķēķī pie galda – ne vairāk kā četri, pieci cilvēki.

– Sevi par raiskumieti kaut daļēji uzskatāt?

– Protams, tik daudz gadu jau tur pagājis. Tā ir vieta, kur aizbēgt no Rīgas stresa. Man galva kļūst klārāka, kad jau tieku Baložkalnā ārā no Rīgas satiksmes.

Daļa rīdzinieku nesaprot, ko nozīmē lauku mājas. Viņi atbrauc un saka – ak, tad te tu atpūties. Tad stāstu, ka kopš 1981.gada atpūta vēl nav sanākusi. Katrs, kam ir māja, saprot, ka tur ko darīt ir visu laiku. Sākums vispār bija baigs, jo nekādu motorizēto pļaujamo nebija, nācās izlīdzēties ar izkapti. Vienā reizē visu nepaspēju, atbraucu pēc nedēļas, viss atkal aizaudzis. Parasti līdz augusta beigām, kad zāle jau metās dzeltena, visu biju nopļāvis. Man tur ļoti patīk.

– Vai profesijas izvēle bijusi pareizā? Otrreiz atkal kļūtu par aktieri?

– Nezinu. Godīgi varu teikt, ka nezinu. Nokļūšana aktieros bija apstākļu sakritība, pat tāda kā laimes spēle. Gribēju iet universitātē uz ģeogrāfiem. Varbūt tagad būtu pensionēts skolotājs Preiļos vai Bauskā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Būt tuvāk viens otram un savām vērtībām

00:00
21.12.2025
11

Cēsu klīnikas ­­­­dar­binieki tikās gada izskaņas svinīgā pasākumā “Tuvumā”, lai atskatītos uz paveikto, novērtētu sasniegto un pateiktu paldies. Pasākuma vadmotīvs šogad bija tuvums – viens otram, savām vērtībām un svētku priekam. Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētāja daktere Inga Ažiņa “Druvai” pauda: “Aizvadītais gada izskaņas pasākums mums visiem bija īpašs – ne tikai tāpēc, ka varējām satikties […]

Jaunpiebalgā zināšanas un prasmes veicina ziedošanu bērniem ar kustību traucējumiem

00:00
20.12.2025
44

Ar erudīcijas spēli “Apslēptās zināšanas” un dāsni nosolītiem amatnieku un mājražotāju darbiem Jaunpiebalgā savākti 2141 eiro bērnu ar kustību traucējumiem atbalstam. Labdarības pasākums – aizraujošas zinību sacensības un vietējo meistaru darbu izsole – pagasta Kultūras centrā notika otro gadu. Idejas iniciatore Kitija Stauvere ir bērnu un jauniešu interešu centra “Tagad” vadītāja. “Tas bija negaidīti! Tā […]

Sēņu festivāls labi “iesakņojas”

00:00
19.12.2025
50

Jau trešo gadu Cēsīs norisinājās īpašs sēņu un mākslas vienotībai veltīts festivāls, kas šogad ieguvis nosaukumu “Mikokultūra”, ik gadu tā programmai – tāpat kā sēnēm labvēlīgos apstākļos – tikai pieaugot un paplašinoties. Aizvadītajā sestdienā dažādās pilsētas vietās apmeklētāji varēja gūt visnotaļ plaša spektra informāciju par sēnēm – no to audzēšanas pieredzes stāstiem, sēņu kulinārijas brīnumu […]

Cēsīs autobusi sāk kursēt no atjaunotā Stacijas laukuma

00:00
18.12.2025
374

15.decembrī gan kājāmgājēji, gan autobraucēji ievēroja, ka Cēsu Stacijas laukumā vairs nav norobežojošo zīmju, kas liegtu kustību. Tā kā pabeigti galvenie rekonstrukcijas darbi, šodien no plkst. 12 AS “CATA” atsāks reisu izpildi un pasažieru apkalpošanu atjaunotajā teritorijā, izmantojot jaunizveidotās iekāpšanas un izkāpšanas platformas. Galvenais, kas iedzīvotājiem jāievēro, – tagad transporta kustība Stacijas laukumā organizēta pa […]

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
131

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
572

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
36
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
33
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
51
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi