Pirms 19 gadiem, 4.maijā, Ligija un Imants Krūmiņi sēdēja pie televizora. Abi skaļi skaitīja līdzi Augstākās Padomes deputātu balsojumam.
“Tobrīd bija viena doma – jātiek pie savas valsts. Brīvā Latvijā esmu piedzimis, gribētu mūžu nodzīvot,” saka Imants. Todien satraukums mijās ar prieku. Dēls Jānis bija viens no Augstākās Padomes deputātiem, neviens nevarēja pateikt, kā būs rīt. Kad bija nobalsots, prieka sauciens atskanēja pa visu māju.
“Kad Jānis atbrauca mājās, spriedām par nākotni. Bija lepnums par Latviju,” atceras mamma. Ar gandarījumu vecāki rāda fotogrāfiju, kurā viņi kopā ar dēlu, kurš tikko saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Gadi aizskrējuši. Latvijā cerības mijušās ar pārdomām, gandarījums ar vilšanos. Imants smej, ka dzīvesbiedre tagad pārspēj viņu interesē par politiku. Ligija vien brīnās par tiem, kuri spēj nesekot līdzi tam, kas Latvijā notiek. Viņa piedalījusies lietussargu revolūcijā. “Ja neieklausās tautā, kā citādi rīkoties?” viņa saka un turpina: “Tas ir nožēlojami, ka likumus daži pieņem sev.”
Tā vakardienas prieks spiests sadzīvot ar šodienas vilšanos. Lai gan Imants atzīst: “Vīlušies neesam, bet daudzi cilvēki nemāk saimniekot, jo pieraduši, ka pateiks priekšā, kad un kas jāsēj, jāražo.” Sarunā viņš arī dalās domās, kāpēc šodienas Latvija ir tāda, kāda ir. “Atjaunojot brīvvalsti, tiem, kuri bija pie varas, bija iespēja paņemt sev un dot citiem. Brauca pa ārzemēm un domāja: „Es arī tā dzīvošu.” Un tas sev guva virsroku. Arī tagad, taupības režīmā, ne viens vien uzdrošinās piešķirt sev prēmijas. Kopēja redzējuma par valsti nebija. Eiropas kungi dod padomus, padoms jau nav obligāts, bet mēs izpildām. Strādā arī iekšējie spēki – kurš lielāks kretīns, tas jālaiž pie varas. Valsts nav ģimenes uzņēmums, bet pie mums tā uzskata,” tā Imants un piebilst, ka vēlēšanās jau katrs balsojam par labajiem, bet iznāk kaut kā nepareizi. Un tad jādzird par „valsts garantu”, kurš tautu nosauc par vaukšķiem.
“Laikam jau latvieši tādi pakalpiņi vien ir. Tāda mūsu vēsture,” klusi ar skumjām bilst Ligija. Bet Imants atceras kādu sarunu tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, kad diskutējuši par nākotni. Tobrīd nepieņemama bijusi atziņa, ka mēs no kalpu tautas kļūsim par apkalpotāju tautu. “Uzreiz jau sāka runāt tikai par visa ievešanu, nevis ražošanu. Būs bankas, biroji, tranzīts. Pašiem neko nevajadzēs ražot. Bija taču mums tik daudz laba, ko varēja turpināt, uzlabot. Bet tobrīd izdevīgāk bija tirgoties,” saka Imants. Viņam nav pieņemama to tautiešu attieksme, kuri tagad brauc uz ārzemēm un saka, ka atgriezīsies dzimtenē, kad te būs kārtība.
“Jābūt godīgam pret sevi un citiem. Diemžēl jaunatne tā netiek audzināta,” saka Imants, bet Ligija piebilst, ka jaunatnei ir cita attieksme pret valsti, viņos ir daudz pozitīva, viņiem nav vienaldzīga Latvijas nākotne.
Imants 58 gadus un Ligija 50 gadus nostrādājuši skolā. Pensijā saņem minimālo algu. Pašiem naturālā saimniecība, kur viss izaug, tiek arī meitas un dēla ģimenei Salacgrīvā un Rīgā. “Kas ir čīkstējuši, tie čīkst un negrib rokas pakustināt,” saka Ligija un ar nepacietību gaida, kad traktors apstrādās zemi un varēs sēt, pēc tam kopt dārzu.
“Pensionārs nevar atļauties palikt parādā. Tad vairs nesamaksās. Ja nebūtu zāles jāpērk, vēl nebūtu tik traki. Pēdējos mēnešos, kad palielinājusies pacienta daļa par valsts kompensējamajiem medikamentiem, pensija izkūst ātri,” stāsta raiskumietis un piebilst – atceras, kā tēvs sūdzējies, ka Ulmanis atbalsta tikai lielos saimniekus, bet Krūmiņiem bijusi neliela saimniecība.
“Pēc trim gadiem dzīve būs labāka, atsijāsies gruži no vērtīgākiem cilvēkiem. Jaunie sapratīs, kā saimniekot Latvijā, kā vadīt valsti,” pārliecināts Imants Krūmiņš. Pret Eiropas Parlamentu viņam skeptiska attieksme, sak, ko daži mūsējie var izdarīt. “Brīžam galvā ieskrien doma, vai tik deputātiem ko pie kafijas nepieber. Arī Visvaldis Lācis grib uz Eiroparlamentu. Savā vecumā?” tā Ligija.
“Ja biežāk mūsos būtu tās izjūtas, kas pārņem pēc uzvarētas hokeja spēles, Latvija būtu daudz tālāk tikusi,” atzīst Imants, bet Ligija uzsver, ka katrs labs darbs tiek cienīts.
Imants ar prieku sagaidījis 1.maiju. Šopavasar ar šo dienu varēja laist laivu ezerā. Makšķeres jau sagatavotas. Pavasaris Krūmiņiem atnesis dzīves sparu un dzīvesprieku.
Komentāri