“Sievietēm mātes loma ļoti piestāv. Nevis piestāv, bet ir vajadzīga. Un, jo vecāka sieviete kļūst, jo vairāk apzinās, ka tā ir loma, kas viņai dzīvē jāizspēlē – jānodzīvo ne tā vieglākā, bet ļoti vajadzīgā mātes dzīve. Būt par māti nozīmē būt dzīves viducī, būt ģimenes centriņam, kas satur mīļos kopā. Galu galā ģimene ir tā, kurā esam, kurā varbūt atgriežamies, kad viss jūk un brūk,” tā sarunā, Mātes dienu gaidot, sacīja Skangaļu muižas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centra – internāta vadītāja Lelda Ivulāne.
Lelda ir strādājusi skolā un bērnudārzā, tad apguvusi sociālo pedagoģiju. Viņa jau 11 gadus ir kopā ar bērniem, kuriem ir smaga bērnība. Kāpēc? Tāpēc, ka sievietes mātes lomu izdzīvo ļoti atšķirīgi. Arī sieviešu dzīve un likteņi atšķiras. Un ģimenes ar bērniem diemžēl nav Latvijas lielākā vērtība.
– Vai steidzīgais dzīves ritms sašķobījis vērtību izpratni?
– Dzīves ritmu gan pats cilvēks var izvēlēties un savu laiku plānot. Tas ir jāmāk, bet to var izdarīt. Ir cita problēma – mainījušās prioritātes. Par daudz ir aiziets materiālismā – vajag to un to, tad kredītu atmaksāšana, jo jābūvē māja, jāpērk dzīvoklis. Interesanti, ka vecāki to dara it kā bērna dēļ, sakot – tas paliks viņam. Bet varbūt bērnam nevajag dzīvokli? Varbūt viņš pats, kad izaugs, to nopelnīs. Bērnam varbūt visvairāk vajag vecāku tuvumu – mammu un tēti blakus, bet viņi skrien no viena darba uz nākamo.
– Tagad gan daudzi vairs tā nesteidzas, jo darbu nācies zaudēt. Kā pašreizējā situācija mainīs ģimeņu dzīvi?
– Uz notiekošo raugos ļoti skaudri, iespējams, tāpēc, ka strādāju šādā centrā. Man liekas, ka arvien vairāk būs nelaimīgu mammu un bērnu. It kā būtu pienācis tas brīdis – mamma ir mājās, kopā ar bērniem. Vairāk laika sarunām un ikdienas rūpēm. Bet mamma ir izmisusi. Laukos jau tagad ir liela nabadzība. Kad mums atved humāno palīdzību, mēs katra zinām ģimenes, kurām jāaizved pašas vienkāršākās drēbītes. Tētiem un mammām nav darba, nav naudas iztikšanai. Es ilgāku laiku dzīvoju Dzērbenē, zināju, kā tur iztiek cilvēki. Daudzi strādāja turpat uz vietas – gateros. Arī ciemats turējās. Tagad, kad aizbraucu ciemos, mani pārņem tukšums un šausmas. Un tad es salīdzinu – deviņdesmito gadu vidū Skangaļos nonāca bērni, kuru vecāku dzīve izputēja – bija likvidētas fermas, nebija darba, tagad ir noticis līdzīgi, tāpēc es nebaidos sacīt – būs situācijas, kad pie mūsu vai citu līdzīgu centru durvīm klauvēs mammas un lūgs – paņemiet bērnus, lai viņi ir paēduši, siltumā un var mācīties. Tāds lēmums nav bezatbildīgs. Tā ir skaudra un sāpīga situācija, bet iespējama. Par kādu naudu bērni brauks uz skolu? Par kādu mātes viņus ārstēs, ja nav darba? Vai sievietes, kuras mazos laida pasaulē pirms pāris gadiem, varēja iedomāties, ka pašas un vīri būs bez darba? Zinu ģimenes, kurās bērni nopietni saslimuši, bet nav naudas zālēm, un vecāki sagaida to brīdi, kad nav citas izejas, kā aizvest bērnu uz slimnīcu ar ātrajiem.
– Kur tad paliek mātes instinkts? Agrāk pirtiņā bērni dzima un jaunās māmiņas pavisam drīz gāja lauku darbos. Vai tad bija vieglāk?>/b<
– Tas ir smags jautājums, un nezinu vai varēšu atbildēt. Bet, manuprāt, ne jau tikai šodien, bet jau gadu no gada viss ir gājis nepareizās sliedēs. Paaudzes vairs nedzīvo kopā, nav dzimtas māju. Kā bija Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā”? Kurš pieskatīja bērnus, kad jaunie strādāja? Zem viena jumta dzīvoja trīs un četras paaudzes. Bija onkuļi un tantes, bija vecvecmāmiņas, kuras stāvēja pie šūpuļa. Bet tagad mammas, kurām ir gadu veci bērni, atgriežas darbā. Rīgā, ja nav vietas bērnudārzā, pat ģimenēm piemaksā, lai algo aukles. Bērnam abi vecāki, bet visvairāk mamma, ir vajadzīgi pirmajos piecos dzīves gadiņos. Tad veidojas viņa pirmā emocionālā pieredze, mammas mīlestība, klātbūtne un rūpes rada drošības sajūtu, tā veidojas viņa emocionālā pasaule un griba. Ja blakus nevar būt mamma, tad vajadzētu būt vecmāmiņai. Bet kas notiek Latvijā? Tiek lemts par to, ka vecmāmiņām būs jāstrādā, piedodiet, bet līdz sava kapa malai. Vecmāmiņa, kura iet darbā, nevar savam mazbērnam iedot to mīlestību un dzīves pieredzi, kas uzkrāta. Ne velti tieši vecmāmiņas vislabāk zina, kas bērniem vajadzīgs – rūpes un mīlestība, un jaunas zināšanas. Vecmāmiņas vairs neuzdod jautājumus – kā gāja, vai izmācījies, vai paēdi? Tas, ko dzīve iemāca – pēc iespējas vairāk jāpavada laiks kopā ar bērniem, jārunājas. Man ir 22 gadus veca meita, arī es strādāju, kad viņa bija vēl pavisam maza, tāpēc zinu, ka kopā ar mazbērniņu būtu citāda.
– Jūs teicāt – Mātes diena ir tā, iespējams, vienīgā diena gadā, kad mātes jāgodina paaudzēs.
– Man mājās albumā ir viena bilde, kura joprojām aizkustina. Tā fotogrāfija ir uzņemta tajā dienā, kad es atbraucu mājās no slimnīcas ar savu meitiņu. Mums blakus uz dīvāna sēž mana mamma un ome. Četru paaudžu sievietes, trīs mātes. Un, ja man ir bijis dots to piedzīvot, tad arī zinu, kāda tā ir vērtība. Mana ome no šīs pasaules aizgāja, kad meitai bija trīs gadiņi, bet viņai joprojām ir spilgti atmiņu zibšņi par omes darīto un rūpēm. Arī šosvētdien mēs atcerēsimies omi un būsim kopā – mana mamma, es un meita. Tas ir svarīgi. Mātes diena ir ģimenes svētki. Man liekas, ka vēl viens no mammu pienākumiem ir turēt savējos kopā. Atrast kādu dienu, ko svinēt bez ierastajiem svētkiem, ieraudzīt vai veidot ģimenes tradīcijas. Nav tālu jābrauc vai jātērējas. Tā var būt kopīga vakarēšana, kopīgi darbiņi virtuvē vai dārzā, kopīga pasēdēšana ar tējas krūzi rokā un izrunāšanās. Galu galā, daudz vairāk dzīves gudrību mēs paņemam no saviem vecākiem un omēm, nevis izlasām grāmatās. Visvairāk to pieprot bērni – vecāki, viņu uzvedība un attiecības ir piemērs. Bērni mācās no tuvākā piemēra. Iemācās labo un slikto.
– Savā darbā jūs redzat sekas un mēģināt bērniem palīdzēt?
– Man ir daudz pārdomu. Pašlaik kopā ar kolēģiem domājam, vai centrā nav jāveido arī krīzes centrs, kurā palīdzību un atbalstu varētu gūt gados jaunās māmiņas. Neskatoties uz smago sociālo un ekonomisko situāciju, bērni dzims. Dzims tām meitenēm, kuras nebūs tik spēcīgas, lai izsistu sev vietu zem saules. Tie, kuri varēs mācīties, studēt, ieguldīt līdzekļus sevī, neatļaujas agros bērnus un nekad neatļausies daudzus bērnus. Viņi ir sev iekaluši – bērnam ir vajadzīga nākotne, laba izglītība. Cik lauku bērnu brauks uz vidusskolām, augstskolām? Neesmu optimiste. Būs jāpriecājas par pamata izglītību. Un kas tālāk? Grūti prognozēt, bet domāju, ka būs arvien vairāk jauno māmiņu, kurām nāksies izdzīvot no bērnu naudiņas, kādu valsts piešķirs. Man paziņu lokā ir daudz skolotāju, un dzirdu – klasēs arvien vairāk ir agresīvu bērnu, skolēniem ir neirozes, jo ģimenēs ir materiālā un garīgā krīze. Bērni gūst dziļas psiholoģiskas traumas.
– Bērni savu mammu mīlot tādu, kāda tā ir. Arī bērni, kuri uzaug bērnu namā. Vai tiešām mamma uz pasaules katram bērnam ir tikai viena?
– Tā tas ir. Vismaz, kamēr bērns izaug. Bioloģiskā saite ir ļoti cieša, pat jaunas ģimenes mīlestība to viegli nepārrauj. Tas mainās, kad bērns kļūst pieaudzis. Viņš atceras savu mammu, atceras daudz no tā, kas ģimenē notika, atceras laiku, kad nokļuva jaunajās mājās. Un tad it kā atskārst – mana mamma ir tā, kura man palīdzēja izaugt, kura mani katru dienu mīlēja, par mani rūpējās. Bērniem taču tāpat kā paēst un padzerties vajag mīlestību, justies saprastiem, vajadzīgiem un būt vērtībai. Skangaļos diendienā esmu kopā ar bērniem, kuriem tieši mīlestības ir visvairāk trūcis, tāpēc arī vienmēr saku, ka mātes galvenais pienākums ir bērnu mīlēt. Ja bērns mīlestību nepazīst, tad dzīvē ir ļoti grūti, jo viņam nav paļāvības, nav ticības labajam. Es redzu, ka meitenēm, kuras augušas bez vecāku atbalsta, neizdodas izveidot savu ģimeni. Mani tāpat kā sabiedrību šausmina televīzijas ziņas – zīdaiņi izmesti miskastēs, izmesti pa logiem, dzemdēti tualetēs. Arī to izdara mātes. Tādu gadījumu nav daudz, bet ir. Vēl pirms gadiem desmit neko tādu nebiju dzirdējusi. Varbūt to noklusēja. Man nav atbildes un nespēju iedomāties, ka tā būtu rīkojušās sievietes manas omes laikā. Ir pasaule sašķobījusies.
– Vai pienāks diena, kad katram bērnam blakus būs sava mamma un neviens nebūs vientuļš un lieks?
– Nezinu. Es varētu tikai vēlēties, lai tā būtu. Bet palieku pie tā, ka katrai sievietei, ja vien tas iespējams, vajadzētu pacensties, arī sevis dēļ – būt labai meitai, draudzenei, kolēģei, sievai un mātei. Īpaši brieduma gados mēs aizdomājamies, kam dzīvē ir vērtība – darbam, karjerai, kādai mantai vai tavam bērnam. Un ir tāds prieks, ja vari aiziet pastaigāties kopā ar meitu. Vecumā, kad vairs neko nevar mainīt, tu priecājies, ja pie tevis atnāk bērni un mazbērni, ja samīļo un pasaka paldies, ja noglāsta galvu. Es zinu, ko saku, jo to redzu pie savas mammītes. Viņai ir vislielākais prieks, ja sanākam kopā un pasēžam. Kopā ar bērniem vecumā kļūsti stiprāks un jaunāks. Un tad, kad neko vairs nevar izmainīt, tu zini, ka nauda vispār nav vajadzīga. Ja tā kaut drusku ir, tad gribas to atdot mazbērniem.
Komentāri