Latvijas eglīte Marokas tuksnesī

Kad raibs ir viss – gan galamērķis, kur dodies, gan kompānija, kas ieskauj, – ceļojums nevar būt pelēks. Košs, dubļains un atmiņā paliekošs. Tāds bija mans gandrīz pirms 12 gadiem sagaidītais Jaunais gads Marokā, un tādi arī bija visi 12 mēneši pēc tam.

Esmu grūti iekustināms cilvēks, jebkuras, kaut mazākās, izmaiņas dienas grafikā prasa laiku, lai tās pieņemtu un pārprogrammētu savu iekšējo sistēmu. Tomēr, par spīti šai neelastībai, laiku pa laikam sev neticamā vieglumā parakstos uz neprātu un piedzīvojumiem, kurus citkārt pat nespētu nopietni uztvert. Tajā tālajā 2008.gadā īsi pirms ekonomiskās un politiskās krīzes kulminācijas Latvijā kādā burziņā neviļus uzzināju par draugu paziņu lokā briestošu plānu doties paš­organizētā (bez tūrisma operatoru pakalpojumiem) ceļojumā uz Maroku. Pat gribētos lietot vārdu “ekspedīcijā” vai “ekspotīcijā”, kā sacīja Vinnijs Pūks, jo pirms došanās ceļā par tajā gaidāmo, šķiet, lielākajai daļai no 36 cilvēku kompānijas nebija ne jausmas.

Tātad, uzzinot par šādu avantūru, pēc “nopietna un izsvērta” – tieši piecas minūtes gara – apdomāšanās brīža izteicu vēlēšanos pievienoties. Dalības maksa šādā projektā nebija ievērojama – laikam ap 300 latiem no katra –, lai gan ar tā brīža minimālo algu nepilnu trīs mēnešu laikā arī tā nebija viegli iekrājama summa. To­mēr ko gan jaunus iespaidus alkstoša radošā sirds neatteiks sev tādas iespējas priekšā? Līdz ar intrigu par gaidāmo nezināmo divi ar pusi mēneši un arīdzan ziemas saulgrieži paskrēja nemanot.

Mūsdienīgi. Kamieļi paredzēti tūristiem. Vietējie pārvietojas ar mopēdiem.

FOTO: no albuma

Dienu pēc Otrajiem Ziemas­svētkiem lielākajai daļai no mūsu jauktās kompānijas pirmais lidojums bija paredzēts uz Briseli, kur plānots nakti pārlaist lidostā un ar agru reisu doties jau uz Tanžīru, ostas pilsētu Marokas ziemeļos. Jau pirmā iepazīšanās ar ceļabiedriem mums, pāris draiskām, tomēr arī intelektuālu un kultūras pieredzi alkstošām jaunajām dāmām raisīja bažas par šī pasākuma sekmīgu īstenošanos. Ja laiku lieki netērē un grādīgo sāk ņemt uz krūts jau iepriekš, tad pilnīga Maroka var iestāties arī Rīgas lidostā. Lai vai kā, pēcāk rezumējot šo aspektu, tomēr ar atvieglojumu varēja atzīt – galējas nepatikšanas, vien atsevišķi vietējo amatpersonu aizrādījumi un brīžiem nedaudz izķērnāts garastāvoklis, nesastapām.

Tanžīrā mūs sagaidīja no Latvijas jau pāris dienas agrāk izbraukušie busiņi ar diviem šoferiem katrā. Lidotāji tika veikli sadalīti pa abiem auto pēc nedaudz nervoza rēbusa atrisināšanas, kā saspiest visu ceļinieku somas ierobežotajā transportlīdzekļa telpā, kur jau atradās ūdens krājumi, teltis, piepūšamās laivas, hidrotērpi un pat no Jelgavas vesta Ziemsvētku eglīte. Tās dēļ līdz 31.decembrim mēs savā krēslu rindā kājas turējām paceltas.

Detalizētam izklāstam, kas sekoja ik dienu šajā ceļojumā, vietas nepietiktu pat divās lapās, tomēr dalīšos ar spilgtākajiem atmiņu zibšņiem. Tas nebija komforta ceļojums – pat tā saucamās viesnīcas, kur reizi trīs dienās nakti izgulējām, bija ar atšķirīgu izpratni par servisu. Reiz mūsu istabiņā spuldzes bija izdegušas, pat pēc vairākkārtējiem lūgumiem tas netika novērsts, tādēļ nācās arī dušā mazgāties vai nu pilnīgā tumsā, vai lukturīša gaismā. Kādā četru guļvietu istabiņā galvaspilsētas Marakešas centrā nācās kāpt pāri divām gultām, jo iešanai pa telpu vieta nebija paredzēta. Tiesa, šīs naktsmītnes tiešām bija lētākas, nekā to sagaidītu Eiropas ceļojumā.

Marokas iepazīšana noteikti nebija arī dvēseliskais ceļojums ar domubiedriem dziesmu garā, kā to padsmit gadus bija pieredzējusi mūsu nelielā dāmu kompānija no kopā pavadītā laika amatierkorī. Šeit bija visdažādākā vecuma, interešu, pieredzes un, ko tur liegties, arī humora izjūtas cilvēki. Bija pārsteigumi, interesantas iepazīšanās, konflikti un arīdzan atklāsmes.

Taču tas pilnībā bija – piedzīvojums un iespaidu avots vismaz gadam, un joprojām no šīs akas vēl reizēm arī smeļos iedvesmu. Garie stundu pārbraucieni gar bāli dzeltenīgiem putekļu laukiem, pusizstrādātām palmu audzēm, ceļmalas veikaliņiem. Nebei­dzām līkumot caur apdzīvotajās vietās sastopamo ainu – trūcīga skata kleķa būdiņām, pat ar segu durvju vietā, bet – visām bija satelīta šķīvji. Marakešas tirgus un tā metamorfozes dienā un naktī, berberu tirgotāju smaids, kas parāda pāris atlikušo zobu (zobu higiēna un veselība, šķiet, nav valsts politikas jautājums), viņu alkas kaulēties iepretim eiropiešu grūtībām uz to saņemties. Labā­kais kaulēšanās arguments, ko biju dzirdējusi: “Bet jūs taču mūs fotografējat bez maksas!” (“But You take pictures for free!”) Teju viduslaiku skatā saglabājusies Fežas vecpilsētas daļa ar ādas miecētavu dvingu ik pēc pāris ieliņām. Ēzeļi, apkrauti ar desmitiem kokakolas un Sprite iepakojumu kastēm un šķietamā beznoteikumu satiksme milzīgajās lielpilsētas ielās. No lētiem materi­āliem, taču tikai šai vietai un atmosfērai raksturīgie krāsu salikumi viņu darinātajās rotaslietās, kā arī audumos. Nakšņošana teltīs, arī uz akmeņiem un mīnusos. Naktīs tiešām bija diezgan vēss, dienas gan mēdza uzsilt līdz patīkama pavasara sajūtai.

Un, protams, mūsu sagaidītais Jaunais gads Sahāras tuksneša malā. Gāza kā no spaiņiem visu nakti. Tiesa, tieši nakts nebija tā iedvesmojošākā daļa – pašu rīkotā ballīte atgādināja ko no pusaudžu laika vētru un dziņu laikmeta, tamdēļ mūsu nelielais loks jau īsi pēc pusnakts devās pie miera. Mašīnā apģērbām pāris kārtu termoveļas, tad cauri smiltīm uz telti. Sirdi gan ļoti iesildīja orgnizatoru atvestā eglīte, kas, pat nedaudz izrotāta, lepni slējās vietējā māla podā.

Visskaistākais šajā ceļojumā bija nākamā diennakts, sākot no 1.janvāra rīta. Pamodušās agri un atstājot citus izgulēt svinības, devāmies pastaigā pa vienīgo ceļu uz kaimiņu ciemu. Dubļi, vieni vienīgi mālaini dubļi – zābaki bija ik pa laikam jānodauza, jo māls sāka žūt, sacietēt un apavi kļuva smagi. Ciemā tikām gan pie tradicionālā tējas maisījuma dzēriena, gan vietējo bērnu nedalītas uzmanības. Atgriežoties sēdāmies uz kamieļiem un devāmies tuksnesī. Gājiens bija ilgs, bet, pieļauju, neaizgājām tālu, vien garajam ceļam vajadzēja radīt mums sajūtu par atrašanos nekurienes vidū. Tur vietējie bija tažīnēs pagatavojuši kuskusu ar vistu – maz, knapi pietika kā uzkoda visiem, bet nekas. Gulēt bija paredzēts no blīvām segām darinātajās teltīs. Pirms tam vēl neliels romantisks ceļojums. Ar nule iepazītiem tūristiem no Īrijas nolēmām uzkāpt tuvākās kāpas virsotnē. Tas izrādījās neaptverami grūti. Katrs spertais solis, šķita, atnes tevi tieši par to pašu soli atpakaļ. Tomēr, kad, sirdij stājoties, uzkāpām, skats bija pasakains – tikai kāpas un nebeidzams zvaigžņu jums.

Kādam citam varbūt vēl neizdzēšamākas atmiņas sagādāja laivošana gandrīz izžuvušajā kalnu upē, slēpošana ar daļēju sniega klājumu, kā arī pilsētas Rabata un Kasablanka. Katrā vietā un lietā bija, par ko pasmieties, un bija, ko paņemt sev atmiņās līdzi.

Mēs atgriezāmies katra savā biroja žurkas ikdienā. Tā bija kā atgriešanās no Aizspogulijas. Pa­gāja tikai pāris mēnešu, mana ierastā dzīve apmeta kūleni, tad jau bija laiks citiem piedzīvojumiem un emocijām.