Jau ceturto gadu brāļi Jānis un Dzintars Pārumi veica daudzdienu pārgājienu, lai finišētu “Lejas Mauragu” mājās Jaunpiebalgas pagastā.
Startējot no Rubas skolas Saldus novadā, septiņās dienās brāļi nogāja 349 kilometrus, un šis bija garākais no viņu maršrutiem. Lai arī brāļi dzīvo citviet, Jānis – Lilastē, Dzintars – Iecavā, ceļš ik gadu ved uz tēva dzimtajām mājām Jaunpiebalgas pagastā, lai finišētu, pieskaroties “Lejas Mauragu” durvju rokturim.
J.Pārums stāsta, ka pārgājienu sākums ir 2016. gadā, kad Riodežaneiro olimpisko spēļu atklāšanas rītā viņš mēroja 50 kilometrus no Rīgas uz dzimto Iecavu. “Pēc tam mamma teica, lai tik tālus gabalus neejot, bet tētis – ej vēl lielākus! Tad nu sanāk, ka klausu tēvam,” smejot saka Jānis. “Tad reiz ar brāli runājām, ka varētu aiziet līdz tēva dzimtajām mājām, bet ideja palika plauktiņā, līdz 2018.gadā brālis teica, ka iešot man līdzi. Katru gadu ejam arvien tālākus gabalus, bet tas nav bijis mērķis, tā vienkārši sanācis. Pēc šī gada pārgājiena brālim teicu, ka nākamgad varētu ņemt mazliet īsāku ceļu. Noiet jau var, un tomēr…”
Arī ikdienā sportiskās aktivitātes brāļiem nav svešas. Jānis nodarbojas ar skriešanu, piedalījies arī skrējienos Cēsīs, tostarp, “Jānis un Jānītis”, un kā pats smejot atzīst, tā ir laba iespēja svētku dienā tikt pie ozollapu vainaga, ko saņem visi Jāņi, kuri piedalās skrējienā. Dzintars brauc ar riteni, dodas garākās pastaigās. Jānis saka, ka brālim sevi jāuztur labā formā arī tāpēc, ka viņš ir sporta skolotājs. Var teikt, ka šis pārgājiens ir labs piemērs, par ko Dzintars var stāstīt audzēkņiem.
Dienā vidēji noieti 50 kilometri. Lielākais izaicinājums bija trešā diena, kad brāļi veica 59 kilometrus, bet pēdējā diena bija vieglākā, mēroja 41,2 km.
Vaicāts, kura diena grūtākā, Jānis stāsta, ka pirmā, jo vajadzīgs laiks, kamēr organisms iekustas: “Lai arī ikdienā skrienu, iešana ir nedaudz kas cits, organisms jāpieradina pie tādas slodzes. Pēc tam jau katru dienu kļūst vieglāk. Vienā dienā sāka sāpēt pēda, bet pēdējās dienās sāpes rimās un finiša posms bija pavisam viegls. Jau no iepriekšējiem gadiem zinām, ka pēdējā diena ir pavisam viegla, ir pēdējais posms, kājas pašas nes pretī finišam.”
Šī gada pārgājiens bija veltīts bērniem, ceļš veda cauri vietām, kur dzimuši un auguši Jāņa, Dzintara, kā arī viņu māsas Egitas un brāļa Voldemāra bērni. Pārgājiens sākās Rubā, lai vestu caur Iecavu, Ķekavu, Lilasti un tad uz Jaunpiebalgas pusi. Vismaz nelielu daļu distances simboliski veica arī bērni. Vislielāko gabalu nogāja Dzintara atvases Andis un Amanda, posmā no Iecavas līdz Ķekavai veicot 14 kilometrus. Savu ceļa gabaliņu Jānim pie rokas nogāja arī meita Marta, kura augustā svinēs dzīves pirmo gadiņu.
“Pārgājiena pirmajās dienās, kad grūtāk, ir ļoti forši, ja kāds savējais kaut gabaliņu nāk kopā, tas dod emocionālu kāpumu,” atzīst Jānis.
Septiņās dienās brāļiem nācās izbaudīt pilnu laikapstākļu paleti no +30 grādiem ar karstu sauli līdz lietusgāzēm ar pērkona negaisu. Nakšņošana, ja vien iespējams, notiek pie radiem, paziņām, bet ceļinieki pārnakšņo arī kādā viesu namā vai skolā.
Pēdējā dienā posmā no Skujenes līdz “Lejas Mauragiem” brāļi nolēma iet gar Alauksta ezeru, tas ļāva turpināt tradīciju katru gadu Jaunpiebalgas pagasta Jēcos, kur atrodas ceļa mērķis, iesoļot no citas puses.
“Ja ietu taisni, nāktos kopēt kādus 15 kilometrus no pērnā gada finiša posma, bet to negribējām. Tāpēc meklējām citu risinājumu,” stāsta Jānis.
Finišā brāļus sagaidīja tētis Ojārs, viņa brālis Imants un māsa Mirdza, kā arī Dzintara dzīvesbiedre Aivija, kura pārgājiena laikā pildīja atbalsta komandas pienākumus, sekojot līdzi ar auto. Dienu vēlāk pievienojās vecākais brālis Voldemārs ar sievu, kā arī Jāņa ģimene – sieva Dace ar bērniem. Tikšanās reizē varēja pārrunāt piedzīvoto, kā arī domāt par nākamajiem gadiem.
“Pārgājiens nākamgad, protams, būs,” saka Jānis. “Atklāts jautājums, kur to sāksim, kāds būs maršruts, bet noteikti iesim! Ņemot vērā šī gada pieredzi, ka kādu gabaliņu gāja arī bērni, varbūt tradīcija varētu iesakņoties arī nākamajās paaudzēs.”
Komentāri