Šajā vasarā, apceļojot dzimto zemi, paziņa, latviešu valodas un literatūras skolotāja, piedāvāja aizbraukt uz rakstnieka Ernesta Birznieka – Upīša memoriālo muzeju, jo īpaši tāpēc, ka šī gada aprīlī rakstniekam apritēja 150.
Atzīšos, pirms došanās uz šādiem muzejiem vienmēr iezogas šaubas – vai nebūs velti zemē nomests laiks. Taču jau vairākas reizes esmu pārliecinājies, ka šaubas izrādījušās veltas un, dodoties prom no muzeja, jāsecina – bija vērts atbraukt. Tieši tā tas bija arī šoreiz.
Devāmies uz muzeju, lai apraudzīto pelēko akmeni, kas autoram savulaik stāstīja tik zināmajā grāmatā apkopotos stāstus. Tiem, kuri nezina vai aizmirsuši, atgādināšu – tie ir “Pelēkā akmens stāsti”, ko savulaik brīvprātīgi vai kā obligāto literatūru lasīja šodienas sešdesmitgadnieki. Muzejs ierīkots Tukuma novada Zentenes pagasta “Bisnieku” mājā, kur rakstnieks dzimis.
Tā kā rakstnieks bērnībā saukts par Pastariņu, arī muzejs nes šo vārdu – Pastariņa muzejs. “Bisnieku” viensēta ir vairāk nekā 400 gadus sena, bet vēsturiskās ēkas atjaunotas atbilstoši 20. gadsimta vidus situācijai, kad sētā saimniekoja rakstnieka brālis Kārlis Birznieks.
Netālu no autostāvvietas atrodam arī pelēko akmeni, kurš simboliski norāda uz minēto grāmatu. Paejam garām augļudārzam, kas, kā vēlāk uzzinām, ir nemitīgā tapšanas stadijā, jo ābelītes, citus augļu kokus tur stāda jaunie pāri, kuri muzejā ierodas savā kāzu dienā.
“Bisnieki” veidoti kā tipiska Ziemeļkurzemes lauku sēta, kur dzīvojamās mājas pagalmu ietver saimniecības ēkas: klēts, seklā kūts, dziļā kūts, vāgūzis. Dzīvojamajā ēkā mūs laipni sagaida kāda darbiniece, pastāsta par rakstnieka dzīvi, darbiem, devumu literatūrā, izklāsta, ko vēl te varam apskatīt, un ļauj mums brīvu vaļu.
Dzīvojamā ēka piedzīvojusi atjaunotni, bet patīkami iepriecina restauratoru pietāte pret vēsturisko, jo pat elektrības vadi un gaismas slēdži ir kā pagājušajā gadsimtā, virs apmetuma. Ēkas divos stāvos var iepazīt Birznieku dzimtu, viņu sadzīvi, rakstnieka dzīvi un daiļradi. Skatāmi priekšmeti, kas piederējuši rakstniekam, tostarp rakstāmgalds ar tintnīcu un krēsls, kurā vārda meistars sēdējis.
Otrajā stāvā var pasēdēt senatnīgā skolas solā. Atzīšos, uzrakstot vārdu “senatnīgā”, nācās iedomāties par savu personas kodu, jo pats vēl pamatskolas laikā tiku sēdējis šādā solā. Tātad esmu piedzīvojis senatni. Oriģināli risināta iespēja iepazīties ar rakstnieka daiļradi. Uz galda un pie sienas skatāmi no koka darināti grāmatu vāki ar atpazīstamiem zīmējumiem, tos atverot, var izlasīt katras grāmatas raksturīgāko fragmentu. Īsi un lakoniski, bet saistoši.
Staigājot pa ēku, vēlreiz satiekam muzeja darbinieci, kura aicina ienākt arī virtuvē. Tur mūs uzreiz apņem topošas maizes smarža. Pastāsta, ka muzejs piedāvā dažādas programmas grupām, arī maizes cepšanu. Pakalpojums bijis pieteikts arī tajā dienā, taču rīta agrumā apmeklējums atteikts, tad nu cepšot maizi sev. Ja mēs ilgāk uzkavēšoties, arī varēšot tikt pie garda un smaržīga rieciena. Atzīšos, beigās tomēr nesagaidījām šo burvīgo brīdi.
Arī virtuvē redzami daudzi pagājušā gadsimta sākuma rīki, pat iepriekš neredzēti, bet vienā no sienām lodziņš, par kuru darbiniece jautā, kam tas, mūsuprāt, domāts. Kad atbildi nezinām, viņa paskaidro, ka rakstnieks gribējis, lai māja aprīkota savam laikam moderni, tāpēc gaitenī zem kāpnēm ierīkojis dušu, un šis logs uz virtuvi kalpojis kā gaismas avots.
Pēc mājas apskates dodamies iepazīt saimniecības ēkas. Agrākajā graudu klētī var iepazīties ar priekšmetiem, kas pavada graudu ceļā līdz maizei, no sētuves līdz rokas maltuvei, kur var izmēģināt, cik “viegls” bija šis darbs, arī miltu sieti, abras, maizes lizes. Vāgūzī atrodas lauksaimniecības un kokapstrādes darbarīki, ar kādiem varēja strādāt “Bisnieku” vīri. Dzīvojamā klētī apskatāmi sieviešu darba piederumi un dažādi iedzīves priekšmeti. Kādā citā telpā stāsts par piensaimniecību, tur aplūkojamas arī senas fotogrāfijas, tostarp vairākas stāsta par moderniecību Piebalgas pusē.
Vienā no atjaunotajām kūtīm skatāma ekspozīcija “Saldūdens zveja” – darbarīki un piederumi saldūdens zvejošanai un vēžošanai, tīklu darināšanai un lāpīšanai. Var uzzināt, kādas zivis ķertas rakstnieka bērnībā Dzirciema ezerā.
Dodamies meklēt muzeja darbinieces pieminēto pirts – dāri, kas esot īpašs eksponāts. Savulaik uz “Bisniekiem” pārvesta no citas vietas un te piedzīvojusi restaurāciju. Tas tiešām ir burvīgs brīdis, kad, izejot starp divām saimniecības ēkām, paveras pirts. Sajūta, ka esam nonākuši laikā pirms gadu simta. Blakus kuplam sudrabvītolam senā pirtiņa, turpat arī siena zārds. Uzzinām, ka pirts – dāre ir tikai Ziemeļaustrumkurzemei raksturīgs tautas celtniecības objekts. Ēka kalpoja divām funkcijām: pirtij un labības žāvēšanai. Patiesībā pat trim, jo telpu labības žāvēšanai varēja izmantot arī dzīvošanai. No literāriem darbiem taču labi zinām par dzīvi pirtiņā.
Šī konkrētā ēka ievērojama ar to, ka pārvesta uz Pastariņa muzeju neizjauktā veidā un šāds projekts Latvijā realizēts pirmo reizi. Restaurācijas gaitā atjaunota arī savdabīgā apkures sistēma – krāsns, kas silda gan pirti, gan graudu žāvētavu. Virs pamatstāva izveidots statņu konstrukcijas pusstāvs, kur atrodas ārdi labības žāvēšanai.
Interesants objekts skatāms augļu dārzā, tur izvietots “Bisnieku” mājas makets, kā šī saimniecība izskatījusies tās ziedu laikos. Labi salīdzināms, kā gadu desmitos mainījušās ēkas, sētas plānojums.
Vēl kāds jauks mirklis muzeja apmeklējam laikā. Vienbrīd sāka līt, iemukām vāgūzī, tur tikām pacienāti ar svaigi plūktu piparmētru tēju un medu. Dodoties uz automašīnām, visi vienbalsīgi secinām, ka bija pareizs lēmums atbraukt šurp, tā ir vieta, ko var ieteikt arī citiem.
Komentāri