Normunda Treimaņa grāmatai “Aukstums, tumsa, bads” – latviešu leģionāra gaitas padomju gūstā 1945.- 1947, dr. hist Kaspara Zeļļa redakcija un komentāri – šogad Eduarda Veidenbauma prēmija. Tā lēma liepēnieši.
“Balvu dodam grāmatai un tās līdzautoram. Autors ir mūsējais, un grāmata ir vēsturiska liecība par nepilnos divos gados lēģerī piedzīvoto,” stāsta prēmijas komisijas priekšsēdētāja Benita Sausiņa un uzsver, ka lēmums septiņām lasītājām bijis vienbalsīgs.
Normunds Treimanis ir dzejnieka Edvarda Treimaņa – Zvārguļa dēls. Viņš dienēja Latvijas armijā, kad ienāca padomju armija, tika iesaukts tajā. Kad ienāca vācieši, piedalījās kaujā pie Liepnas un pēc tās izdevās pamukt malā, palikt dzīvam un atgriezties mājās. Dzīvoja nelegāli, tad bija jāiestājas leģionā. Tad kara beigas Kurzemē un filtrācijas nometne. “Kad atnāca no lēģera, viņu nekur darbā neņēma. Vecāki jau bija cienījamos gados, bija jāgādā par viņiem. Tēvs pludināja plostus, strādāja kolhoza būvbrigādē. Kad notika Lodes māla karjera izpēte, strādāja pie ģeologiem, tad ilgus gadus bija akmeņkalis Cēsīs,” tēva dzīvesstāstu nedaudz ieskicē dēls Einārs. Normunda Treimaņa mūžs bija vien 69 gadi.
80.gados, kā atzīst Einārs, kad tēvs uzskatīja, ka dēls ir pietiekami pieaudzis un atbildīgs, iedeva viņam burtnīcas, lai izlasa un noliek drošā vietā. Tās bija ievīstītas ietinamajā papīrā, un virsū uzrakstīts: “Sargāt no uguns un…”. Tas nozīmē – no svešām acīm.
“Kad Einārs man iedeva izlasīt burtnīcas, viņa mamma bija ļoti uztraukusies, mierināju, ka viss kārtībā,” atceras Normunda Treimaņa vedekla Ilze.
Burtnīcas izlasīja arī mazdēli. “Tikai nedaudz vairāk nekā gads dzīves 20 burtnīcās, smalkā rokrakstā. Dzimtai interesanti lasīt kā savējā pārdzīvoto, bet līdzīgu dzīvesstāstu bijis daudz. Tā mūsu tautas kopīga trauma, kas jāizprot, bet par to atklāti gadiem nerunāja,” saka N.Treimaņa mazdēls Oskars. Viņš piedzima gadu pēc vectēva aiziešanas mūžībā.
Pirms desmit gadiem Oskars vectēva burtnīcas parādīja vēsturniecei Vitai Zelčei, kura uzrakstīto novērtēja kā augstvērtīgu. Bija iecere izveidot grāmatu ar vēsturnieka Kaspara Zeļļa komentāriem, skaidrojot vēsturisko kontekstu, lai jaunā paaudze labāk izprastu aprakstīto. Diemžēl toreiz netika gūts finansiāls atbalsts, lai grāmatu sagatavotu, izdotu.
Vēsturnieks Kaspars Zellis atceras, ar kādu interesi lasījis Normunda Treimaņa atmiņas, bet darbs bijis jāpārtrauc. “Pēc gadiem saņēmu vēstuli, lai apskatu darbu, ko kāds jau komentējis, sapratu, ka tas ir manis iesāktais. Piekritu pabeigt. Teksts uzrunāja, lai gan kolēģiem bija iebildumi, ka Normunds lieto diezgan nesaudzīgus apzīmējumus, bet tie piedod darbam lielāku vērtību nekā, ja būtu politkorekti izteikumi,” stāsta grāmatas komentāru autors Kaspars Zellis. Viņš uzsver, ka tikai šķiet, ka ir daudz stāstu par nometnēm, par leģionāriem, bet šis ir unikāls, jo ir par filtrācijas nometni. “Tajās cilvēki cieta bez tiesas sprieduma. Viņiem visai dzīvei tika uzlikts zīmogs. Par nometnēm neko nedrīkstēja stāstīt un rakstīt, katram bija jāapliecina, ka neizpaudīs, kas ar viņu noticis. Diemžēl nav izdevies atrast Normunda Treimaņa filtrācijas lietu. Ja arī Normunds parakstījās, ka klusēs, viņš solījumu neturēja, un mums ir tā laika liecība. Vēl svarīgi, ka atmiņas rakstītas uzreiz, nevis pēc gadiem. Cilvēka atmiņa ir mainīga, daudz ko aizmirstam,” vērtē vēsturnieks.
Komentāru autors atzīst, ka visgrūtāk bijis izprast ogļraču terminoloģiju, vēl arī žargona vārdus, jo latviski tādu nav. Palīdzējuši kolēģi no Krievijas, atsūtot skaidrojumus vārdiem un terminiem.
Tieša, detalizēta un skaudra patiesība par padomju lēģeri, kur aukstums, tumsa un bads nav metaforas, bet ikdiena. “Normunda atmiņas liek domāt par paaudzi, kas piedzima, izauga brīvā Latvijā, kuras likteni brutāli samala okupācijas. Katrs vai nu izvēlas, vai spiests izvēlēties to dzīves scenāriju, par kādu jaunībā pat nevarēja iedomāties,” saka vēsturnieks. Jaunajai paaudzei “Aukstums. Tumsa. Bads” ir kā vēstures grāmata, kurā viena cilvēka pārdzīvotais un vēsturnieka skaidrojums, lai saprastu, kas, kāpēc un kā notika.
Kāds bija Normunds Treimanis? “Atvērts labajam, viņa attieksme pret dzīvi, ģimeni, līdzcilvēkiem veidoja mani. Tēvu interesēja literatūra, vēsture, glezniecība. Ģimenē svētkos vienmēr dziedājām. Viņš spēlēja trompeti. Strādāja fizisku darbu, bet vienmēr kārtīgi, ar prātu,” stāsta dēls Einārs, bet Eināra dzīvesbiedre Ilze piebilst: “Viņš nebija cilvēks, kurš pa dzīvi gāja ar smaidu, bija nopietns, savu sāpi uzrakstīja, jo runāt nedrīkstēja.” Mazdēls Mārcis atceras vectēva rokas. “Tās bija lielas, raupjas, saulē pārkarsušas, ar maigu ādu. Man patika, kad viņš mani paņēma rokās. Un vēl – biezās brilles. Viņš ar mani runāja kā pieaugušu, nevis bērnu. Kad vectēvs bija slimnīcā, rakstīju viņam vēstules, viņš man,” atmiņās kavējas Mārcis un piebilst, bija sešgadīgs puika, kad vectēvs aizgāja mūžībā. “Vai tēvs ticēja, ka Latvija atkal būs brīva? To viņš nepiedzīvoja,” saka Einārs.
Liepēnietes, prēmijas vērtēšanas komisijas dalībnieces Dzidras Bērtiņas tēva mājas atrodas Raunas upes otrā pusē pretī Treimaņu “Leukādijai”. “Atceros Normundu, Einārs tad bija bērns. Mūsu tēvi spēlēja kārtis, atcerējās plostošanu pa Gauju. Mans tēvs arī bija lēģerī, grāmatā izlasīju, ko pārdzīvojis, jo viņš par to nerunāja,” atklāj Dzidra.
Grāmata “Aukstums. Tumsa. Bads” atradusi savus lasītājus. Viņi ir dažādas paaudzes, ne tikai tie, kuri interesējas par vēsturi. Grāmata un tās līdzautors saņēmis E.Veidenbauma prēmiju.
E.Veidenbauma muzeja vadītāja Andra Ķīse atgādina, ka Edvards Treimanis – Zvārgulis bija Veidenbauma draugs un pēc dzejnieka nāves 1896.gadā sagatavoja un izdeva publicēšanai pirmo dzejoļu krājumu “Dzejas”, bet par “Gabals iz tautsaimniecības” publicēšanu E.Treimanim-Zvārgulim piesprieda sešu mēnešu cietumsodu. “E.Treimanis – Zvārgulis sabiedrībai atklāja Veidenbaumu. Tagad Veidenbauma prēmiju piešķiram grāmatai, kurā Normunda Treimaņa atmiņas. Tā ir kā Veidenbauma parāda atdošana Treimanim,” vērtē A.Ķīse.
K.Zellis atklāja, ka prēmija būs pamats citu N.Treimaņa darbu izdošanai. E.Treimanis pastāsta, ka ir saglabājušies tēva pieraksti par plostnieka gaitām, Gauju, arī viens literārs darbs.
E.Veidenbauma literārā prēmija tika pasniegta 26.reizi, K.Zellis ir 29. tās laureāts. Viņu sveica iepriekšējo gadu laureātes Māra Svīre un Aina Karele, liepēnieši un citi. Sirsnīgā, cieņpilnā pasākumā, savijot kopā pagātnes skaudrumu, šodienas dzīvi un rītdienu, režisore Inese Lāce ikvienā raisīja pārdomas par cilvēka likteni. Kopā ar Treimaņu dzimtu dziedātās dziesmas ar E.Treimaņa – Zvārguļa vārdiem radīja gaišu noskaņu rītdienai.
Komentāri