No 14. marta Cēsīs darbojas Ukrainas atbalsta centrs, reģistrēti vairāk nekā 300 bēgļi no Ukrainas, apmēram ceturtā daļa Cēsīs bijuši, caurbraucot uz citu valsti, te paēduši, saņēmuši arī medicīnisko palīdzību, izguldināti, lai nākamajā dienā dotos tālāk.
Centra pārstāve Iveta Jermolājeva skaidro, ka bēgļu plūsma dienu no dienas atšķiras: “Ir dienas, kad piereģistrējam 20 cilvēkus, citreiz piecus, bet darbība te ir visu laiku, jo ukraiņi, kas apmetušies novadā, pilsētā, nāk atkārtoti jau ar konkrētiem jautājumiem. Pirmajā brīdī pēc atbraukšanas cilvēki vēl ir apjukuši, negulējuši, izsalkuši un noguruši, viņiem ir grūti aptvert realitāti. Lai gan sniedzam vajadzīgo informāciju, saprotam, ka daļu viņi vēl nespēj uztvert. Pirmo reizi tiekoties, palīdzam aizpildīt formalitātes, iedodam arī līdzi informatīvo materiālu ar visiem vajadzīgo iestāžu, organizāciju kontaktiem.
Kad cilvēki izgulējušies, atpūtušies, spējīgi analizēt situāciju, viņi ierodas vēlreiz. Tādi, kas ienāk, dienā ir pat līdz 20, papildus kaut ko pajautā, vaicā par sociālo, medicīnisko palīdzību – ģimenes ārstu, zobārstu -, par dzīvesvietu iespējām.
Cēsu novadā starp ukraiņiem, kas atbēguši no kara briesmām, ir tādi, kuriem te ir kāds pazīstams, bet cilvēki, kas Latvijā ir pirmo reizi, izmanto iespēju dzīvot pašvaldības nodrošinātājos mājokļos. Tāpat interesējas par skolām, darba iespējām.”
Arī brīdī, kad centrā pabija “Druva”, ukraiņi vaicāja par skolas iespējām bērniem un darba piedāvājumiem. Arvien aktuāls ir jautājums, kur iespējams samainīt naudu, bet diemžēl to iespējams izdarīt tikai galvaspilsētā.
Ir cilvēki, kas reģistrējoties sākotnēji atsakās no palīdzības, bet pēc tam saprot, ka tā būs nepieciešama. Tā reģistrējusies māmiņa, kura ir gaidībās, sākotnēji teikusi, ka neko viņai nevajag, bet pēc tam sapratusi, ka piedāvātās drēbītes mazulim, ratiņi lieti noderēs. Liela daļa cilvēku ir bez jebkā, kas ikdienā vajadzīgs, ir tikai tas, kas mugurā, viņiem nepieciešams elementārais: paēst, sakopt sevi, vajadzīgas higiēnas lietas. Iveta Jermolājeva arī teic, ka jau vēlāk kara bēgļi ienāk arī tikai parunāties, pastāstīt, kā klājas, kas jauns: “Daudziem mēs esam pirmie cilvēki, ko viņi šeit satikuši, tādēļ izveidojusies saiknes sajūta, viņi pie mums nāk kā pie savējiem.”
Atbalsta centrā ir arī to vietējo iedzīvotāju saraksts, kuri vēlas palīdzēt, veltot laiku, lai iepazīstinātu ar pilsētu, nopērkot nepieciešamo vai atvēlot dzīvesvietu. Ar šiem iedzīvotājiem nepieciešamības gadījumā atbalsta centrs sazinās. Iveta Jermolājeva vērtē, ka ukraiņiem nav lielu prasību vai gaidu, galvenais, lai ir nodrošinātas pamatvajadzības, un viņi ir ļoti pateicīgi par visu.
“Druva” satika Tatjanu Liamzinu un Juriju Kursakovu ar meitiņu Sofiju, kuri dzīvojuši Luhanskas apgabalā Ukrainas austrumos. Viņi atklāj, ka jau 2014. gadā, kad bija pirmais karš, viņi pārcēlušies, bet nu to nācies darīt otrreiz. Latvija izvēlēta, jo tā bija vienīgā tuvākā Eiropas Savienības robeža no Luhanskas apgabala puses. Jurijs skaidro, ka viņiem gan nācās braukt caur Krieviju, jo, tā kā viņu pilsēta jau bija okupēta, citur tikt nevarēja, notika apšaudes un bombardēšana. Tatjana teic, ja pilsēta nebūtu okupēta, viņi paliktu dzimtenē. Tur arvien palikuši arī vecāki, citi tuvi radinieki.
Līdz Latvijai ģimene brauca sešas dienas, no15. līdz 21. martam. Ceļš īpaši grūts bijis gadu un deviņus mēnešus vecajai meitiņa. Līdzi paņemti abi ģimenes kaķi. Kad jau bija iebraukuši Latvijā, kādas nelielas viesnīcas īpašnieks izstāstījis par Cēsīm. Jurijs teic: “Mēs Latvijā nebijām bijuši, lai gan bija doma te atbraukt, apskatīt Jūrmalu. Bet nu atbraucām šādi. Sākotnēji īrējām dzīvoklīti, bet tualete bija pagalmā, nebija mazam bērnam piemērota. Gints Berneckis no labdarības biedrības iedeva Cēsu Sociālā dienesta vadītāja Aināra Judeika kontaktus, kas pastāstīja par Tāli un Inesi, kas ir gatavi uzņemt kādu ukraiņu ģimeni. Tagad dzīvojam pie viņiem, tas ir astoņus kilometrus no Cēsīm, tur ir silti un labi. Kopīgi pagalmā karoga mastā uzvilkām gan Latvijas, gan Ukrainas karogu.”
Ukraiņu ģimene sarunas laikā nemitīgi teic paldies visiem latviešiem, sociālajiem darbiniekiem, Sarkanā Krusta darbiniekiem par atbalstu un palīdzību. Jurijs teic: “Diemžēl mēs jau divas reizes Ukrainā esam visu zaudējuši, pietrūkst dzimtās vietas, meitiņai savas gultiņas, rotaļlietu, bet galvenais, ka esam dzīvi un veseli, tas ir pats galvenais, un cerēsim, ka viss būs labi. Pagaidām plānojam te kādu laiku palikt, tā kā bijām kvalificēti darbinieki, meklējam darbu.”
Interesanti, ka tieši Cēsīs Tatjana un Jurijs iepazinušies ar citu ukraiņu ģimeni no Luhanskas apgabala. Arī šī ģimene 2014. gadā, kad Donbasā sākās karadarbība, pārcēlās, bet uz Kijivu, un tagad uz Latviju.
Uz atbalsta centru atnākušas arī Irina Solianika ar pieaugušo meitu Aleksandru, uz Latviju atbraucis arī viņas deviņgadīgais dēls, tāpat Oksana Shulha, kurai ir piecgadīga meitiņa. Viņas bēgušas no Čerņihivas – pilsētas Ukrainas ziemeļos, kas atrodas tuvu Baltkrievijai un Krievijai. Bombardēšana tajā notikusi jau kopš pirmās kara dienas. Sievietes rāda video, kur redzams, cik uzplaukusi un skaista bija pilsēta pirms kara, jo pēdējos gados tā īpaši sakopta un atjaunota, un kāda postaža tagad tur paveras. Tā kā pilsētā lielākā daļa tiltu bija uzspridzināti, nebija iespējams piegādāt iedzīvotājiem nepieciešamo, pārdzīvojumi bijuši šausminoši, nošauti pat cilvēki, kas stāvējuši rindā pēc maizes. Savukārt bērni, jau tālumā izdzirdot lidmašīnas skaņu, metušies slēpties. Gulējuši ar visām drēbēm, lai trauksmes gadījumā uzreiz varētu doties uz kādu patvērumu. Bērni arī Latvijā pirmajās dienās nav varējuši tikt pāri pārdzīvotajam, gribējuši iet gulēt apģērbti.
No Čerņihivas sievietes izbraukušas ar Oksanas auto, visapkārt notikusi apšaude, arī pēdējais tilts bija cietis, nav varēts tikt tam pāri, sievietes braukušas pāri laukam, lai gan teikts, ka nevar zināt, vai tajā nav mīnu. Pēc tam garš ceļš aizvadīts ar autobusiem un vilcieniem. Uz Latviju ukrainietes izvēlējušās braukt, jo te jau bija kāda paziņa, kas izstāstījusi, kā šurp nokļūt. Sākotnēji vēlējušās reģistrēties Rīgā, bet garo rindu dēļ izlēmušas braukt uz Cēsīm, ir priecīgas par to, jo ļoti šeit patīkot. Sievietēm būtiskākais ir izglītības iestādes bērniem, kā arī psihologa palīdzība pēc pārdzīvotā. Viņas grib strādāt, vēlas pelnīt, lai ne tikai iztiktu pašas , bet varētu palīdzēt arī tiem, kas palikuši kara plosītajā dzimtenē. Viņas zina, cik tur svarīgs pat pats pašsaprotamākais – pārtika.
Komentāri