Ungurmuiža gatavojas 290. gadskārtai, kas apritēs augustā. Ir iecere pamainīt ekspozīciju, paplašināt iespēju iepazīt muižu, tās dzīvi kādreiz, apkārtni.
“Fotogrāfijās daudz fiksēta vide un telpas. Jūtams, kā te cilvēki dzīvojuši. Tādu interjeru, kāds bija, izveidot nevaram, bet ar priekšmetiem, kas atgriežas Ungurmuižā,varam radīt tā laika sajūtu. Ceru, ka kādreiz klētī varēs iekārtot darbarīku ekspozīciju,” saka ekspozīcijas iekārtotāja Ināra Liepa. Ungurmuižas vadītāja Ieva Ņevečorova atgādina, ka bieži vien apmeklētāji uzsver: Ungurmuiža nav muzejs – te jūt muižas dzīvi. “Gribam to gaisotni saglabāt apkārtnē, bez liekas greznības ēkā. Dzīvas lietas, attēli, kas nav aiz stikla, rada gaisotni. Te daudzi dzīvojuši, strādājuši, bijuši dažādi laiki, arī tagad Ungurmuiža turpina dzīvot, atklājoties caur priekšmetiem,“ teic I.Ņevečorova un uzsver: “Ir svarīgi cilvēkiem rādīt autentiskas lietas. Nevis tās turēt krātuvēs, bet ļaut atklāt un izzināt. Ungurmuižā atgriežas tai piederīgais. Mūsu uzdevums ir turpināt Ungurmuižas dzīvi.”
Latviešu amatnieks muižā
Ungurmuižas krājums papildinās ar gadsimtu seniem priekšmetiem. Vairāki ziedojumi nākuši no Mūrmaņu dzimtas. Muižas ratnieka Pētera Mūrmaņa mazdēls Viesturs Mūrmanis Ungurmuižai nodevis daudzas muižas laikam piederīgas lietas. “Vecumā, kad sāc pārdomāt dzīvi, daudz atklājas, bet tāpat arī paliek daudz nezināmā,” saka V. Mūrmanis.
Pēteris Mūrmanis bijis kārtīgs sava amata meistars, un barons to novērtēja. Pēteris ar sievu Annu dzīvoja pārvaldnieka mājā. Kur bija viņa darbnīca, nav zināms. “Kad viņš jau bija vecs, barons iedeva zemi, lai būvē māju. Saņemt dāvinājumā zemi ozolu parkā pie muižas sētas, kur melnais ceļš, kas ved uz kapliču, – tas ir mūža darba novērtējums. Vecaistēvs uzcēla “Ratniekus”. Ir fotogrāfija par celtniecību. No Mūrmaņiem “Ratniekos” tā arī neviens neiegāja, tur dzīvoja tante, viņa māju nodeva brāļa dēlam, kuru iesauca leģionā. Viņš nokļuva Amerikā. Vēlāk jau māju pārņēma kolhozs,” pastāsta Viesturs un uzsver, ka vectēva gatavotās mēbeles kalpo vēl šodien, jo tās darinātas ne tikai prasmīgi, bet arī ar mīlestību.
Ungurmuižai V.Mūrmanis nodevis vairākas mēbeles. “Skapis mājās stāvēja, kā teicām, vidus istabā. Tajā bija grāmatas un goda trauki. Sofa turpat, to atceros no bērnu dienām. Tēva brāļa Jāņa mājā bija divi šādi dīvāni. Mājai mainījās īpašnieki, dīvānu vairs nav. Pie rakstāmgalda strādāja tēvs, pats pie tā skolas laikā mācījos. Uz tā stāvēja mammas bilde.
Tas ir vienkāršs, iespējams, Pētera gatavots,” pastāsta Viesturs.
Lai parādītu muižas saimniecisko dzīvi, svarīgi ir darbarīki, kurus savulaik izmantoja. V.Mūrmanis daudzus nodevis Ungurmuižai. “Agrāk klētī, šķūnī bija daudz dažādu instrumentu. Neviens nedomāja, ka veci krāmi var noderēt. Daudz kas izmests, atdots,” saka Viesturs. Darbarīki, sadzīves priekšmeti nu atradīs vietu ekspozīcijā.
Ar īpašu pietāti I.Liepa priecājas par diviem kažokiem. ”Domājams, tie piederēja vecajiem Mūrmaņiem. Glabājās klētī. Ziemā, lai ar zirgu brauktu kādam pretī uz Lodes staciju, tie noderēja,” stāsta Viesturs, bet I.Liepa vērtē, ka kažokiem varētu būt krietni vairāk nekā simts gadu. Tie ir neiedomājami smagi. “Un labi saglabājušies. Kodes pabojājušas aitas vilnu, bet to var restaurēt. Jāpēta, ar kādiem dūrieniem šūts, tas daudz pastāstīs,” teic I.Liepa.
Cilvēcisko attiecību apliecinājums
Viesturs Mūrmanis Ungurmuižai nodeva īpašu vērtību – Bībeli. “Tā stāvēja skapī, kas tagad ir Ungurmuižā. Mēs Bībeli necilājām un arī neuzskatījām par ko īpašu. Vecmammai bija sava Bībele un dziesmu grāmata, ko viņa svētdienās lasīja,” stāsta V.Mūrmanis. Ieskatoties Bībeles titullapā, redzams ieraksts, ka to 1912.gadā Pēterim Mūrmanim dāvinājusi baronese Kampenhauzena ar vēlējumu no Jāņa evaņģēlija: “Lai mēs Viņu mīlējam, jo Viņš mūs papriekš ir mīlējis.” Vecaistēvs tajā ierakstījis, kad un kur dzimuši dēli, vēlākos gados reģistrēti nākamie dzimtas pārstāvji.
Viestura tēvs Kārlis līdz Latvijas brīvvalsts laikam muižā bija dārznieks. Tad iegādājās jaunsaimniecību Jaunraunā. Ir saglabājušies dārznieka sēklu pasūtījumi, kas lieti noderēs, atjaunojot muižas virtuves dārzu un iekārtojot apstādījumus.
Ungurmuižas krājumā tagad ir baroneses Lilijas fon Kampenhauzenas no Haidelbergas rakstīta kartīte, kurā viņa apsveic dārznieku ar laulībām. “Mīļais Dārznieks! Ar lielako priek es dabu dzirdet, ko Jūs un Ellin esiet Brūtgan un brūt! .. Tad gan es domāju, ko ta weca pasaule Jums izradas jauna un Jūs iesakums pasha maja arī kā vien priek. Prieks jauna sieva visu rīkot un gaidit – tad ir jauk. Es tikai želo, ko es Jūs tagad neredzes..,” raksta baronese Lilija un kartīti nobeidz ar vārdiem: “Ar Dievu, mīlais Dārznieks, es Jums vēlē Laim, kas pastāv.”
“Kartīte ir kārtējais apliecinājums cilvēciskajām attiecībām starp muižas īpašniekiem un muižas ļaudīm,” uzsver I.Liepa, bet V.Mūrmanis atgādina: “Barona ģimene novērtēja, ka latvieši ir labi amatnieki, prot izmantot koku, arī muižu uzcēla no koka.”
Atklāt Ungurkroga vēsturi
V.Mūrmaņa bērnības atmiņas saistās ar Ungurkrogu. Mammas māsa bija precējusies ar Ungurkroga saimnieka dēlu Aleksandru, bija krodziniece. “Biju mazs, pirmsskolas vecumā, kad bija Ungurkroga saimnieces bēres. Mēs viņu saucām par krogus grosmammu. Tas bija 1945. vai 1946.gadā. Viņu izvadīja no Ungurkroga. Tur bija liels flīģelis. No tās dienas vien atceros, ka man bēres ļoti nepatika,” atmiņās kavējas V.Mūrmanis.
Padomju gados, braucot garām un redzot, kā kroga nams pamazām vien brūk, sāpējusi sirds. Priecājies, kad Cēsu autokombināts ēku atjaunoja un tajā ierīkoja atpūtas bāzi. 90.gados bija vēlēšanās šo vietu atgūt dzimtas īpašumā. Ne jau viegli to bija izdarīt.
“Krogs ir saistīts ar muižu. Gribu savākt materiālus par Ungurkrogu, iekārtot ekspozīciju. Vēl jau ir saglabājušies stāsti. Mammas māsas meita Ženija, kura Amerikā piedzīvoja lielu vecumu, stāstīja, ka preilenei muižā telefona nebijis, nākusi uz krogu zvanīt. Bieži vien pastaigājoties atnākusi līdz krogam. Gājēji tāpat vien gar muižu staigāt nedrīkstēja, katram bija savi darbi un iešanas,” pastāsta V.Mūrmanis un atzīst: “Nebūtu postažas laika, muiža un tās apkārtne būtu kā mākslas darbs. Te tāds smalkums. Ungurmuiža ir unikāla vieta, kas jāpēta.”
Komentāri