Pirmo reizi kopš 20.gadsimta vidus gar valsts autoceļu tika stādīti koki.
Pirms sešiem gadiem tika atjaunots autoceļa Cēsis – Vecpiebalga – Madona posms no pārvada pār bijušo dzelzceļa līniju līdz Brežģa kalnam aiz Taurenes. Toreiz tika izzāģēta liepu aleja Taurenē. Taurenieši, arī caurbraucēji priecājās par atjaunoto šoseju, bet pauda skumjas, ka vairs nav skaistās alejas, kas aizsedza mājas un veidoja ainavu.
“Par kokiem ceļa malā viedokļi ir atšķirīgi, ceļam labāk, ja tie ir tālāk no brauktuves, arī autobraucējiem drošāk. Mēs zinām, cik ļoti cilvēkiem patīk koki, un gribam parādīt, ka koki var būt cilvēkiem un ceļam draudzīgi, droši,” saka “Latvijas Valsts ceļu” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lazdovskis un uzsver: “Mēs arī apzināmies, ka varam atlīdzināt dabai un sabiedrībai, izvērtējot visus satiksmes drošības un ceļu uzturēšanas aspektus, kur tas iespējams, atjaunojot stādījumus gar ceļiem. Katru gadu centīsimies sameklēt piemērotu ceļa posmu, gar kuru varam veidot koku vai krūmu stādījumus.”
Pirms šosejas atjaunošanas Taurenē aleja bija tuvāk ceļa brauktuvei. Tā kā teritorija gar ceļmalu pieder pašvaldībai, ceļa nodalījuma joslā aiz grāvja bija iespējams stādīt jaunu aleju.
Talcinieki – vairāk nekā pussimts “Latvijas Valsts ceļu” un “Latvijas valsts mežu” darbinieki Taurenē gar šoseju iestādīja 53 ozolus, bet tuvāk tiltam pār Gauju – pīlādžus. Ar tehniku izpalīdzēja “Latvijas autoceļu uzturētājs”.
Smiltenes kokaudzētavas vadītāja Baiba Miķe pastāstīja, ka izvēlētā ozolu šķirne ir ar kompaktu, ovālu vainagu. Zari nestiepsies pāri ceļam un neradīs problēmas. “Ozoli iederas Latvijas ainavā, tie piemēroti klimatam un vietai. Tie augs piramidāli, vainags nebūs jāveido. Pie tilta pavasarī ziedēs pīlādži, bet rudenī tiem būs tumši sarkanas, oranžas un rozā ogas,” pastāsta B.Miķe un atgādina, ka šovasar jaunie kociņi jāpalaista, kamēr ieaugas. Stādījumi tika mulčēti, lai augsne ilgāk saglabātu mitrumu, kā arī lai nesaaug nezāles, bet, pļaujot zāli, neapskādētu stumbrus. Divi ozoli tika iestādīti arī Nēķena muižas parkā.
Taurenieši garāmejot vēroja talciniekus. “Kad koki izaugs, būs ļoti skaisti. Ozoli liepu vietā ir brīnišķīgi,” atzina Silvija Aniņa, kāda cita taureniete gan piebilda, ka pie alejas atkal būs jāpierod. “Bija ļoti grūti pierast pie tā klajuma, sirds sāpēja par liepām. Pēc laika jau šķita, ka Taurene kļuvusi gaišāka, plašāka. Lai aug, tad jau redzēs,” viedokli pauda iedzīvotāja.
Diemžēl aizvien izskan ne mazums iebildumu pret ceļmalu koku izzāģēšanu, taču, ja tie kļuvuši bīstami satiksmei, agri vai vēlu ir jānozāģē. Iedzīvotājiem tās ir atmiņas un emocijas, bet līdz brīdim, kamēr koks vējā tiek nogāzts. M.Lazdovskis pastāsta, ka šī gada vētra kādā alejā, kuru arborists bija apsekojis un novērtējis, kuri koki vēl var palikt, nolauza vecu koku, tas nogāzās uz ceļa, reizē uzkrītot braucošai mašīnai. “Pēc nelaimes, protams, tiek meklēts, kurš ir vainīgs. Remontējot, atjaunojot ceļus, cenšamies saglabāt kokus, kur tas ir iespējams,” uzsver M.Lazdovskis.
Daudzviet ceļu malās augošie koki apdraud satiksmes drošību, jo atrodas pārāk tuvu braucamajai daļai. Savukārt lūstošie koku zari var radīt nevēlamas sekas gan autotransportam, gan cilvēkiem. Vietām agrāk stādītie dekoratīvie krūmi un koki ir iznīcināti, jo traucējuši krustojumu pārredzamību un bijuši par šķērsli ceļu ikdienas uzturēšanas darbiem, kā arī autoceļu posmu rekonstrukcijai.
Astoņas alejas valsts ceļu malās ir valsts aizsargājamo aleju sarakstā. Tajās vairāk nekā 1400 koku ir ar vidējo vecumu no 70 līdz 165 gadiem. Starp tām ir arī Raiskuma aleja pie autoceļa Cēsis–Raiskums–Auciems. Uzsākta alejas koku sakārtošana.
Patlaban uz vairāk nekā 9,6% no “Latvijas Valsts ceļu” pārziņā esošajiem autoceļiem vēl joprojām sastopami 20.gadsimta vidū speciāli veidotie apstādījumi, galvenokārt vienpusējās un divpusējās alejas, kā arī sniega aizturstādījumi.
Koku alejas gar ceļa malām sāka stādīt vēl 18. gadsimtā, lai pasargātu gājējus un braucējus no saules tveices, vēja brāzmām un lietus. To uzdevums bija novērst grants ceļu izkalšanu un putekļošanos, aizsargājot ceļa klātni no vēja un nokrišņu iedarbības. 19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki Latvijā stādīja alejas kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas. Ceļa apstādījumi tika veidoti divās iespējami taisnās koku rindās ceļa nomalēs, retāk – aiz ceļa sānu grāvjiem.
20. gadsimta otrajā pusē gar galvenajiem ceļiem sāka stādīt eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu ceļus no aizputinājumiem un vienlaikus pasargāja ceļmalās augošās lauksaimniecības kultūras no automašīnu izplūdes gāzēm. Šie apstādījumi arī samazināja autosatiksmes troksni dzīvojamās un sabiedriskās vietās ceļa tuvumā.
Komentāri