Iespējams, 2014. gadā Cēsīs durvis vērs muzejs, kāds Latvijā vēl nav bijis. Tas epazīstinās ar vēstures priekšmetiem un stāstījumiem par Latvijas vēsturei svarīgo, ko latviešu tautas daļa rakstījusi, atrodoties pasaulē – tālu no zemes Baltijas jūras krastā.
Sarunas ar cēsniekiem
Vairāk nekā miljons iedzīvotāju
20. gadsimtā atstājuši Latviju – uz īsāku laiku vai uz visu mūžu. Tālumā no dzimtenes latvieši
veidojuši vēsturi, uzturējuši savu kultūru. Lai par to darītu zināmu
Latvijā un skaidrotu izceļošanas daudzos un visai sarežģītos iemeslus arī citām tautām, nodibināta biedrība
„Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” (LaPa-MPC).
Oktobrī, kad biedrība LaPa -MPC Rīgā bija sanākusi uz piekto kopsapulci, tās priekšsēdētāja Maija Hinkle ziņoja, ka
iecerētajam
muzejam
pēc vairāku gadu meklēšanas beidzot Latvijā atrasta mājvieta, jo atsaukusies Cēsu pašvaldība. Tā biedrībai piedāvājusi telpas vienā no
vecpilsētas namiem Skolas ielā, kā arī gatava atbalstīt sabiedriski veidotā muzeja darbību, neprasot par telpām īres maksu.
Cēsu domes deputāts Juris Žagars, kurš ar biedrības pārstāvjiem
risinājis sarunas, skaidro, ka pēc diviem gadiem paredzēts uzcelt mūsdienīgu
bāzi Cēsu Profesionālajai vidusskolai. Tad skolai nevajadzēs atrasties vecpilsētā un pašvaldībai piedero-šais nams varēs kalpot
kultūras funkcijām.
Skolas ielas nama zāli jau piekritusi izmantot cita sabiedriska organizācija, kura Cēsis izraudzījusies par vietu, lai veidotu Pasaules latviešu mākslas centru, izvietotu mākslas darbu kolekciju. Nams šķitis atbilstošs arī
biedrībai LaPa -MPC, lai atvērtu muzeju un pētniecības centru par latviešiem pasaulē. Pārējos ēkas stāvus, domā Juris Žagars, varētu piedāvāt ekspozīcijām citām etniskām grupām, rezultātā veidotos latviešu emigrācijas centrs. Deputāts piebilst, ka tādējādi redz vēl vienu vietu
pilsētā, ar ko Cēsis ieinteresētu Latvijas un ārzemju tūristus.
Juris Zalāns, LaPa -MPC valdes loceklis, stāsta, ka ideja par
latviešu izbraukšanas muzeju pieder Maijai Hinklei, un tas jau darbojas, jo galvenais ir krājuma veidošana: “Šajā darbībā ļoti lielu vērību piešķiram mutvārdu liecībām, tās pierakstām, jo priekšmeti, kurus cilvēki atdod muzejam, bieži vien paši par sevi nebūtu neko vērti, ja vien ar tiem saistītie latviešu stāsti
ikdienišķas lietas nepadarītu par simboliem.”
Sarežģītā latviešu vēsture
Juris Zalāns skaidro, ka vēsture, saistīta ar
latviešu izbraukšanas iemesliem, ielūkojoties jau
19. gadsimtā, nemaz nerunājot par 20. gadsimtu, ir daudz sarežģītāka nekā daudzām citām tautām. To grūti esot aptvert pat mums pašiem, latviešiem, kur nu vēl citiem: “Esmu bijis
muzejā Norvēģijā, kurš stāsta tikai par to, kā norvēģi grūtos ekonomiskos laikos izceļojuši uz Ameriku un kā daļa vēlāk atgriezusies, bet daļa ne.
Mums, latviešiem, izbraukšanas viļņi bijuši ar ļoti atšķirīgiem iemesliem.
Latvieši piedzīvojuši piespiedu pārvietošanu – tās ir deportācijas uz Sibīriju 20. gadsimtā un
sūtīšana uz Sibīriju katorgā 19. gadsimtā. Nozīmīga latviešu daļa dzimto vietu
atstājusi, dodoties bēgļu gaitās – pēc 1905. gada revolūcijas, Pirmā pasaules kara un pēc tam Otrā pasaules kara laikā. Pasaulē bijuši spiesti izklīst daļa no armijās iesauktajiem
– latviešu strēlnieki, latviešu leģionāri. Tas, kas notiek 21. gadsimtā – izceļošana ekonomisku iemeslu dēļ -, bijis arī 20. gadsimtā. Latvieši devušies peļņas un karjeras meklējumos Padomju Savienības plašajā ārēs, bet 19. un 20. gadsimta mijā privātas zemes meklējumos ļoti masveidīga
ģimeņu aizceļošana notikusi
uz Sibīriju un Dienvidameriku. Latviešu aizbraukšanu veicinājuši arī reliģiskie iemesli – 20. gadsimta 20. gados uz Brazīliju pārcēlusies liela baptistu kopiena, 21. gadsimtā, kaut daudz mazākā skaitā, bet ģimenes izceļo uz Visariona veidoto kopienu Sibīrijā. Pamest dzimto vietu latviešiem likuši arī politiskie motīvi – padomju varas atbalstītājiem pēc 1917. gada revolūcijas, padomju laika disidentiem 20.gadsimta 80. gados. Vēl var piebilst, ka 1939. gadā aizceļoja Latvijas vācieši, bet 20. gadsimta beigās Latvijas ebreji.
Doties prom no Latvijas un nonākt visneticamākajās pasaules vietās visos laikos rosinājusi arī personiskā izvēle – veidot citur ģimeni, karjeru, arī ļauties avantūrām.
Emigrācija jāizprot
“Emigrācijas procesu dēļ tautai skumja ir ne tikai šodiena vien. Vēsturiski mums, latviešiem, daudzkārt
nav laimējies. Pārāk lielu tautas daļu Latvijā esam zaudējuši,” uzsver Juris Zalāns, kurš savām acīm redzējis un pierakstījis stāstījumus, kā tagad latvieši dzīvo Lejas Bulānā – 19. gadsimta vidū katordznieku nodibinātā ciemā Sibīrijā. Nesen muzeja krājuma viens no veidotājiem
Juris Zalāns pabijis arī pasaules otrā malā – Brazīlijā, 20. gadsimta sākumā latviešu izceļotāju izveidotajās baptistu kopienās.
Iecerēts, ka to latviešu vietā, kuri nav šeit, etniskajā zemē, runās muzejs. Tas stāstīs ne tikai par izceļošanas iemesliem, bet arī par to, kā
izveidojusies dzīve jaunā vidē. Muzejs ļaus apjaust, cik lielā mērā pēc gadu desmitiem vai pat vairāk nekā
gadu simta izdevies paturēt latvisko mantojumu. Muzeja veidotāji plāno radīt izglītojošas programmas un iekārtot izstādes, kas iedvesmotu arī pasaulē dzīvojošos
latviešus,
stiprinātu viņu piederību
senču kultūrai. Biedrībā iesaistītie saskata, ka muzejā uzzinātais
vairos
sapratni starp Latvijas iedzīvotājiem un izbraucējiem, viņu pēcnācējiem.
Kopš nodibināta bezpeļņas organizācija LaPa -MPC, tā
jau līdzdarbojusies izceļošanas tēmai veltītu izstāžu veidošanā Okupācijas muzejā, Latvijas Nacionālajā arhīvā, Latvijas Universitātes muzejā. LaPa – MPC veidojusi kopīgus projektus arī ar Latvijas Nacionālo bibliotēku,
Vēstures skolotāju biedrību, Kultūras koledžu, Brazīlijas latviešu draugu biedrību, sadarbojusies un saņēmusi atbalstu no gandrīz visām lielākajām ārzemju latviešu organizācijām. Biedrības
veidotās izstādes jau tagad ceļo pa latviešu centriem pasaulē. Biedrības mājas lapā internetā ievietota arī
virtuālā izstāde “Latviešu pēdas pasaulē”.
Mairita Kaņepe
Komentāri