“Bijušajā Rozulas skolā būs kultūras un izglītības centrs,” saka Rozulas skolas līdzīpašniece Irēna Putniņa.
Ar ceturto izsoli pērn aprīlī skolas ēku, 6,49 ha zemes un palīgēkas iegādājās SIA “Muris” četri līdzīpašnieki. “Kad pirmoreiz, kad ar biznesa partneri, kuram ir īpašums Raiskumā, atbraucu uz Rozulas skolu, bija ziema. Pēdējos gados ēka netika kurināta, bija mitra un auksta,” atceras I.Putniņa. Viņa atklāj, kad to nopirka, bijusi ideja kā daudziem, kuri iegādājas šādas ēkas, pārbūvēt un iekārtot viesnīcu. Jau pirmajā vasarā nācās darīt daudz neplānota. Aka izžuva, bet tā ar ūdeni nodrošināja ne tikai skolu, arī pašvaldības sociālo māju. Skolas saimnieki ierīkoja spici, un tagad ūdens nevienam netrūkst. Nācās sakārtot arī apkures sistēmu, jo diemžēl daudz kas bija saplīsis. Tika pārmūrēts skurstenis, siltināti bēniņi.
“Tā kā ziemā māja bija jākurina, vajadzēja te būt. Un arī laiks izzināt Rozulas skolas vēsturi. Tad arī uzzināju, ka savulaik pašvaldībai bijusi iecere te iekārtot kultūras un vēstures centru, bet tad domas mainījās. Jo vairāk uzturējos skolā, jo stingrāka kļuva pārliecība, ka ēku nedrīkst jaukt un pārbūvēt par viesnīcas istabām. Tas te neiederas,” pastāsta I.Putniņa. Skolas vēstures izzināšanā daudz palīdz rozulietes Ilze Krivjonoka un Gaida Gulbe. Irēna atbildes uz daudziem jautājumiem par skolu meklējusi muzejā un citur. Lielākais viņas, rīdzinieces, atklājums, ka pati ir piederīga Rozulai. “Izrādās, ar Rozulu esmu saistīta gadsimtiem ilgi. Vecmāmiņas vecaistēvs Ernsts Grāvītis bija inspektors, un viņa pārziņā bija skolas no Rīgas līdz Cēsīm. Lasīju skolas pirmā pārvaldnieka dienasgrāmatu, kas ir Cēsu muzejā. Tur daudz interesanta par Rozulas skolas dibināšanu. Pārvaldnieks raksta, ka bijusi liela pagasta varas un iedzīvotāju pretestība, jo baidījās no pārkrievošanas. Tad Ernsts Grāvītis braucis un runājis pagastā, ka skolai jābūt. Kad to 1887.gadā atklāja, viņš bija klāt,” pastāsta Irēna un uzsver, ka vēl ļoti daudz jāizzina. “Man ir interesanti, kā bērni kādreiz un ko mācījās, kāda bija skolas ikdiena. Domāju, ka tas var būt interesanti ne tikai rozuliešiem par savu skolu, kas viņiem vienmēr bijusi ļoti nozīmīga, bet arī citiem. Skolas namā ir jāstāsta par skolu, izglītības sistēmām, kādas bijušas cauri gadsimtiem, un te, protams, ir vieta, lai izglītotos, baudītu kultūru,” pārliecināta I.Putniņa.
Viņa uzsver, ka šodienas bērni nevar iedomāties, kāda bija skolas vide, ko nozīmē kilometriem kājām iet uz skolu. Kādam tās vēl ir atmiņas, kāds var gūt jaunu pieredzi, kaut vai pa purva ceļu aizejot līdz skolai. 19.gadsimta beigās, kā mācījās, kā dzīvoja, interesanti ne tikai rozuliešiem, arī citiem. “Ir dažādas tehnoloģiskas iespējas, kā parādīt skolas dzīvi. Te varētu būt telpa skolas muzejam. Esam izstrādājuši orientēšanās spēli, ko spēlēt ar viedtālruņiem. Domāju, ka pavasarī būsim gatavi rīkot izglītojošus pasākumus skolēniem,” ieceres atklāj Rozulas skolas līdzīpašniece un piebilst, ka uz skolu arī tagad cilvēki brauc un ir gandarīta, ka par to var pastāstīt.
Patlaban saimnieki gatavojas atvērt skolas durvis, lai ikviens ir liecinieks, ka Rozulas skolas nams atkal ir dzīvs. 20. augustā te būs Liepājas teātra izrāde “1 000 000 labu lietu”. Pēc izrādes nesteidzīgi varēs uzturēties skolas telpās, izstaigāt apkārtni, kavēties atmiņās un dalīties iespaidos. Saimniekiem ir iecere regulāri rīkot kādus pasākumus. “Mums svarīgi saglabāt skolas garu, tās laika gaisotni. Pamazām vācam lietas, kas piederas šīm telpām un aizgājušiem laikiem. Ar laiku ēka būs pieejama arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tā vienmēr būs dzīvniekiem draudzīga,” uzsver I.Putniņa. Viņa atzīst, ka darāmā ir ļoti daudz, veca ēka ik uz soļa sagādā kādu pārsteigumu, kas prasa ieguldījumus.
Pamazām parks tiks atjaunots, kāds bija. Diemžēl vecie koki vairs neturas pretī vējiem, neviens nav nozāģēts, tikai savākti nolūzušie.
“Kad ir viena ideja, to papildina nākamā. Centīsimies iesaistītos projektos, lai Rozulas skola kļūtu par pieturvietu tūrisma maršrutos un te brauktu mācīties, izzināt vēsturi, priecāties par dabu un baudīt kultūras pasākumus,”saka I.Putniņa.
Interesanti, ka pie Rozulas skolas nekad nav bijis rožu. “Tās būs. Bites ēkas sienā dzīvo tāpat kā skolas laikā. Pavasarī izlidoja spiets, bitenieks saņēma un rudenī sola Rozulas bišu medu,” saka I.Putniņa un piebilst: “Par rozulieti nevar kļūt vienā dienā, bet mēs tādi vēlamies kļūt.”
Komentāri