Simtus tuvi un tāli ceļi atveda uz Līgatni, lai būtu klāt dienā, kad vārtus atkal vēra Līgatnes papīrfabrika. Tās plašajā teritorijā notika lēnā dzīvesveida festivāls, bet interesenti pabija ekskursijā bijušās fabrikas ēkās. Un arī uzzināja, ka līdztekus citiem sapņiem par nākotni te būs vieta arī papīra tapšanai.
Līgatniešiem, kuri savulaik strādājuši papīrfabrikā, atkal pabūt savā darbavietā bija notikums. Ne viens vien te padarīto novēr-tēja diviem vārdiem – cepuri nost! -, piebilstot, ka to var izdarīt tikai īsti patrioti. Jaunais saimnieks Edgars Ricevs ar domubiedriem sakopis gadu desmitiem pamesto, piegružoto teritoriju, salabojis ēku cauros jumtus. Visā plašajā teritorijā bija iekārtojušies tie, kuru darbība, dzīvesveids saistīts ar tik pazīstamo un bieži minēto videi draudzīgo saimniekošanu. Te gan tirdziņš, gan visdažādākās meistarklases, pazīstami pavāri piedāvāja gardus ēdienus. Un bija nesteidzīgas sarunas, diskusijas par Līgatnes iespējām, nākotni.
Edgars Ricevs atklāja, ka gan strādājot, visu sakopjot, gan tagad, redzot tik daudz cilvēku, ir sajūta, ka šī vieta kādu laiku ir gulējusi un sapņojusi par savu nākotni. “Sapņi ir sakrājušies, redzu, kā sāk piepildīties. Šī gada plāns bija sakopt teritoriju, izvākt, lai būtu vieta, kur mosties,” stāstīja papīrfabrikas saimnieks un atklāja, ka nezina, kā te nākotnē izskatīsies, kas te notiks, un par to jūtas priecīgs. Neviens neko nav saplānojis, jo šo vietu veidos tie, kuri te saskatīs telpu savai darbībai.
“Bijušais papīrmašīnu tehnologs Sergejs ir konstruējis iekārtu, kas ir ceļā uz Līgatni. Tā ražos ekoloģisku papīru, akvareļpapīru,” atklāja E.Ricevs, tad atskanēja ne tikai līgatniešu vētraini aplausi.
“Ir sajūta, ka šī mašīna ir kā sirdspuksti šai vietai. Te būs telpas pasākumiem, kultūrai, mākslai un dzīvošanai. Kādreiz Līgatne bija valsts valstī, pašpietiekama, kurā cilvēki labi jutās – bija darbs, varēja skolot bērnus, nodrošināta veselības aprūpe. Protams, ir cits laiks, cilvēki un lietas, bet ideja paliek kā mazā pilsētiņā,” klāstīja papīrfabrikas īpašnieks un uzsvēra, ka Līgatne atrod cilvēkus. “Lēnais dzīvesveids ir tas, ko dzīvojam, bet apzināmies, ko darām, esam klāt, nevis domās citur. Mainās mūsu attieksme pret dabu, vietu. Arī dzīvojot lēni, var dzīvot labi. Te daudz labu lietu un aktīvu cilvēku. Un fabrikas sirsniņa pukstēs,” teica E.Ricevs, atklājot, ka vēlas radīt pašpietiekamu vidi tiem, kam būtiski ikdienu padarīt rāmāku un piepildītāku un apkārtējo vidi – harmoniskāku un ekoloģiskāku.
Cēsu novada Līgatnes apvienības Kultūras un tūrisma centra vadītāja Santa Jermičuka vērtēja, kā tūrisms ietekmē vietas attīstību. “Ilgus gadus Līgatnes sauklis bijis – Laimīgā zeme. Pirms gadiem trim tapa jauna vīzija, ja Sigulda uzlādē, Līgatne atjauno – rāma vieta iedvesmai,” sacīja S.Jermičuka, uzsverot, lai te darbotos, vieta ir jāsajūt. “Līgatnē ir daudz radošu, darbīgu cilvēku. Uzņēmēji iesaistās ikdienas dzīvē, un tas būtiski gan kultūras, gan tūrisma attīstībā,” stāstīja S.Jermičuka un atgādināja par bagātībām – dabu, industriālo un militāro mantojumu- , ko novērtē līgatnieši un viesi.
“Ikdienā mums jāaizsargā Līgatnes vērtības un tās jāizmanto. Mūsu uzdevums ir Līgatni pasludināt par lēnā tūrisma galamērķi. Francijā un Itālijā ir divas tādas vietas, Somijā viena,” atklāja Kultūras un tūrisma centra vadītāja, piebilstot, ka gadā tūrisma un informācijas centrā iegriežas ap 13 tūkstoši ceļotāju. Būtiski, ka Līgatnē vairs nav tūrisma nesezonas, arī ziemā te notiek pasākumi, koncerti, piedāvā atpūtas iespējas.
Par sarunās ar līgatniešiem atklātajām Līgatnes vērtībām, atmiņām, iespējām un sapņiem stāstīja arhitekte un urbāniste Līva Kreislere.
Interesanta bija jauno līgatniešu – Māra Ozoliņa, Elmāra Taņņa, Ērika Dreibanta un Edgara Riceva – saruna “Kāpēc pārcelties no Rīgas, lai saimniekotu Līgatnē?” Būtiski, ka visi te saskata iespējas un izvēli nenožēlo.
Festivāla dalībnieku vidū bija daudz līgatniešu. Viņi gan tirgoja pašu izaudzēto, gatavoto un ražotu, gan vadīja meistarklases. Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis iepazīstināja ar kokiem no dažādām pasaules vietām un ļāva pamēģināt padarboties ar dažādiem kokapstrādes instrumentiem. “Zaļumnīcas” saimniece Sintija Elste ne tikai iepazīstināja ar garšaugiem, bet arī stāstīja un mācīja, kā pilsētniekam uz balkona sastādīt garšaugus, tēju kasti, kurā vieta arī tomātiņiem, pipariem un zemenēm. Interese bija liela.
Springšļu dzirnavu saimniece Viviāna Zipa iepazīstināja ar Izglābto grāmatu bibliotēku, un sarunas par grāmatu vērtību kādreiz un tagad bija dziļas. Te ne viens vien atrada sen meklētu izdevumu.
Līgatnes Pasaku mājas saimniece Diāna Gustava rādīja, kā “izsmelt” savu papīru, Agnese Vidzicka, kā gatavot rotas no dabas materiāliem. Vaivēnietis, bitenieks Māris Buholcs rādīja, kā pagatavot mājiņas apputeknētājiem. “Bites dzīvo dabā, ne tikai stropos, un tās nav vienīgie apputeksnētāji. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka bitenieku bites savāc visu nektāru un citiem vairs nekas nepaliek, tā nav. Dabā katram sava vieta. Varam taču mājiņas veidot arī citiem apputeksnētājiem. Ja bišu stropi ir uz balkona, kāpēc lai nebūtu mājiņa kādai savvaļas bitei,” viedokli pauda M.Buholcs un piebilda: “Ja lauksaimnieki strādā nekorekti, tas atstāj iespaidu uz visiem kukaiņiem. Medus bites aizstāv dravnieki, bet par pārējiem nektāra vācējiem neviens neiestājas.”
Atbraucējiem un arī vietējiem bija liela interese par iespēju iegādāties vēl Līgatnes papīrfabrikā ražotu papīru. “Vispirms jau tas ir tepat tapis. Šī papīra struktūra atšķiras, zīmējot krāsa labāk plūst,” pastāstīja māksliniece Līga. Vēl varēja uzzināt par kaņepēm, to izmantošanu, to, kā apģērbam dot otru dzīvi, kā pagatavot koka rotaļlietas.
Nesteidzīgā diena bija piepildīta. Plašajā teritorijā izpalika burzma, katrs atrada nodarbi un vietiņu sev.
Līgatnietes Ina Čudare, Īrisa Ļitvinoviča un Gunta Frišmane piesēdušas atpūsties pēc ekskursijas pa fabriku. Visas ilgus gadus te nostrādājušas. “Izstaigājām visu fabriku, apskatījām mašīnas, pie kurām strādājām. Viss tāpat, kā bija, kad aizgājām. Žēl, ka vandaļi izvandījuši cehus. Taču tā fabrikas smarža ir saglabājusies,” pastāstīja Ina, bet Īrisa un Gunta nežēloja atzinīgus vārdus jaunajam saimniekam: “Kāds pagalms izskatījās vēl pirms gada! Bija žēl skatīties! Un kāds ir tagad! Daudz izdarīts!“
Domājot par papīrfabrikas nākotni, bijušās strādnieces bija atturīgas, vien uzsvēra, ka nedrīkst zaudēt optimismu. “Mums tagad uztraukums, kas notiks ar Līgatnes pilsētas kultūras nama ēku, domes darbinieku tur vairs tikpat kā nav, telpas tukšas, apkure ziemā būs dārga,” bilda Īrisa, bet Gunta atgādināja, ka reiz jau piedzīvots, kā skaistā ēka gāja bojā. “Bija novads, zinājām, kas notiek, varēja piezvanīt, pajautāt, aprunāties. Tagad viss tālu. Kā būs ar tiem pabalstiem, kur mums būs jādodas? Ikdienā tik daudz jautājumu un problēmu. Labi, ka papīrfabrikā tāds festivāls, vismaz domas pagriež uz citu pusi. Tikko atcerējāmies, kā gājām tepat pie fabrikas klints ķert lašus, citus notikumus. Jauki satikties, atcerēties un cerēt, ka nākotnē te nebūs tukšs,” pārdomās dalījās līgatnietes.
Dienas gaitā klausītājus pulcēja Uģis un Sniedze Prauliņi, Matīss Akuraters, bet vakarā uz Garā galda vakariņām biļetes bija izpirktas jau krietni pirms festivāla.
Komentāri