Latvijas Nacionālo partizānu piemiņas vieta Sērmūkšos ir ne viena vien vēstures, pēckara gadu notikumu izzinātāja maršrutā.
Ik rudeni te piemiņas pasākumā kopā sanāk Skujenes skolas audzēkņi, sērmūksieši, kaimiņu pagastu ļaudis. Satiekas, lai atcerētos tos, kuri atdeva savu dzīvību par Latviju, un runātu, domātu par šodienu un rītdienu.
Skolas zēni dzied karavīru dziesmu, meitenes un skolotāji dzied par Latviju, piemiņas vietā krīt rudens lapas, deg sveces.
“Šajā vietā, zinot, kas te notika, domājam par šodienu un rītdienu. Gan mana paaudze, gan bērni esam saskārušies ar karu. Tas notiek tepat netālu, Ukrainā. Katrā novada pagastā dzīvo ukraiņi, kuri atbēguši no savas dzimtenes. Bažas ir katram,” piemiņas brīdī teica Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte un uzsvēra, ka tikai tad, kad blakus ir tuvi cilvēki, kaimiņi, tikšanās reizēs sajūtam to spēku, kāds bija mūsu senčiem, ejot cauri traģēdijām, aizstāvot savu Latviju.
“Caur mūsu bērniem dzīvos Latvija, ar vēsturisko piemiņu jādzīvo nākamajām paaudzēm. Tāpēc katru gadu te tiekamies, atceramies, un stāsti dzīvo. Arī par to, kādi bija Sērmūkši, kā veidojušies, kāda bijusi Latvijas vēsture cauri gadu desmitiem. Zinot savas dzimtās vietas vēsturi, izjūtam piesaisti tai, saviem senčiem,” atgādināja E.Eglīte.
Skujenes pamatskolas direktores vietniece audzināšanas darbā Valda Miķelsone “Druvai” uzsvēra, ka piemiņas pasākums Sērmūkšos skolēniem ir dzīvās vēstures stunda. “Te viņi satiek tā laika lieciniekus, nacionālo partizānu radiniekus, dzird stāstus par notikumiem, kurus cilvēki pārdzīvoja tepat, dažus kilometrus no viņu mājām. Bērni saprot, ka tas, ko stāsta, nav pasaka, bet dzīves īstenība,” uzsvēra V.Miķelsone un pastāstīja, ka skolā liela uzmanība tiek veltīta patriotiskajai audzināšanai, dzimtās puses vēsturei. Pagājušajā mācību gadā skolēni apmeklēja piemiņas vietu Amatas stacijā un tikās ar Cēsu represēto biedrības vadītāju Pēteri Ozolu, apmeklēja “Sirdsapziņas ugunskuru” Cēsīs. “Bērni lēnām gāja gar plāksnēm un lasīja iegravētos vārdus. Pēc katra pasākuma ikvienam ir jāuzraksta iespaidi. Tie ir emocionāli. Kāds zēns sacīja, ka nezina, vai varētu izturēt to, ko izcieta represētie, pārdzīvoja nacionālie partizāni,” atklāja skolotāja un ir pārliecināta, ka patriotiskos pasākumos būtiskākais ir iesaistīt skolēnus, lai viņi gūst emocijas. Skolā ir tradīcija, ka katru gadu valsts svētkiem ikvienam ir jāiemācās dzejolis par Latviju. Skolu beidzot, absolvents prot vismaz deviņus. Lāpu gājieni, svecītes skolas parkā, koncerti rada emocijas, kas neaizmirstas.
Sērmūkšu nacionālo partizānu grupas dalībnieka Alfrēda Suipes, vienīgā, kurš izdzīvoja, dzīvesbiedre Irēna parunājās ar skolēniem, uzteica viņu lepnumu par dzimto vietu. “Zinu, kas ir karš, kā bija pēc tā. Tagad nav grūti. Jādzīvo. Jums visa dzīve priekšā, dod Dievs, ka karš neatnāk,” teica Irēna.
Skolēni zina, kas Sērmūkšos notika 1946.gada 29.novembrī, kad krita četri grupas cīnītāji – Jānis Zīrāks, Reinholds Pētersons, Jānis Pīlands, Anna Zari- ņa -, kā izdzīvoja Alfrēds Suipe, pārcieta izsūtījumu, atgriezās Latvijā, piedzīvoja brīvvalsts atjaunošanu, kā pēc viņa ieros- mes tika iekārtota kritušo biedru piemiņas vieta un partizānu bunkurs.
Sērmūkšos allaž ir arī tikšanās ar Nacionālās apvienības Saeimas deputātiem. Jānis Dombrava atcerējās, kā savulaik ar Alfrēdu Suipi daudz runājuši, ka jālikvidē padomju simboli. “Simboli likvidēti, mūsu bruņotie spēki kļūst spēcīgāki, saraujam atkarību no Krievijas. Izaicinājumu ir daudz, pie mūsu valsts robežas naidīgas valsts karavīri,” teica J.Dombrava un atgādināja, ka toreiz nacionālie partizāni bija gatavi cīnīties pret to pašu nezvēru, kaut tam bija skaitliskais pārākums, labāks ekipējums. “Toreiz viņi gaidīja, kad palīgā atnāks Rietumvalstis, bet neatnāca. Šodien varam būt droši, ka Rietumvalstis, ASV karavīri ir gatavi aizstāvēt Baltijas valstis. Ļaunums agrāk vai vēlāk zaudē. Tā būs taisnības augšāmcelšanās arī politiski represētajiem,” sacīja J.Dombrava un piebilda: “Dīvaini, cik ļoti šis pretinieks nav mainījis tikumus, cik ļoti viena tauta var gadsimta garumā pastrādāt noziegumus. Par tiem būs jāatbild.”
Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins uzsvēra, ka vajadzēja sākties karam Ukrainā, lai Latvijā lēmējvara apzinātos, kādā situācijā ir latviešu valoda, izglītības sistēma, kas notiek ar uzņēmējdarbību. “Varam pārdomāt, kā gadījās, ka nenostiprinājās latviešu valoda. Kad piezvanāt valsts uzņēmumam, atskan – nospiediet 1, ja gribat runāt latviski. Kāpēc latvietim savā valstī jānospiež 1, lai dzirdētu latviešu valodu? Ir apkaunojoši, ka valsts neko neizdarīja, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar nacionālo pašapziņu. Nedomāju, ka nacionālie partizāni cīnījās, lai Latvija būtu valsts, kur jānospiež 1, lai runātu latviski. Mums ikvienam svarīgi saglabāt savu valsti. Rīga ir vienīgā galvaspilsēta Eiropā, kur pamattautas ir mazāk par pusi,” sacīja Saeimas deputāts un atgādināja, ka ukraiņi šodien izcīna Latvijas reālo neatkarību.
Piemiņas brīdī Sērmūkšos sarunās savijās notikumi, kas savulaik ietekmēja daudzu dzīves, kā pamazām atklājas patiesība, kā padomju ideoloģija prata interpretēt. Privātā muzeja “Mežabrāļu bunkurs” saimnieks, vēsturnieks Agris Šults atgādināja, ka pie “Kalna Reinām” ir akmens. “Te divas nacionālo partizānu grupas kopīgā operācijā Pētera Ābeles vadībā nogalināja pulkvedi Kapeku un istrebiteļu Kurmīti. Tā bija veiksmīga operācija. 80.gados uzlika pieminekli, kurā rakstīts, ka šinī vietā krituši varoņi Kapeks un Kurmītis,” pastāstīja vēsturnieks. Akmenī nav nekādu padomju simbolu. “Ir savākts daudz informācijas par šo operāciju, zināms, kas tajā piedalījās. Šī vieta un akmens ir labs piemērs viena notikuma traktējumam. Te vērts izvietot informāciju par nacionālo partizānu veiksmīgo kauju. Te var būt vieta, kur skaidri parādīt, kā interpretēja vēsturi,” viedokli pauda A.Šults. Patlaban akmenim ceļa malā blakus izaugušas divas lielas egles, nezinātājs to pat nepamana.
Skolotāja Iveta Vilciņa atgādināja bijušā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandiera Raimonda Graubes teikto: “Mēs pieminam nacionālo partizānu drosmi un pašaizliedzību, iestājoties par mūsu tautas tiesībām dzīvot neatkarīgā un brīvā Latvijā. Viņi zināja, ka brīvība ir augstākā mūsu vērtība, un cīnījās par to. Mēs zinām, ka viņi uzvarēja, jo šodien dzīvojam savā brīvā Latvijā. Viņi mūs iedvesmo turpināt būvēt mūsu Latviju. Nezaudēsim ticību un spēku savai valstij!”
Komentāri