Ar koncertu, kurā ietvertas dzīves vērtības un pedagogiem tik raksturīgā mīlestība un dāsnums, apsveikumiem, humora dzirksti un ilggadējo pedagogu sveikšanu Vidzemes koncertzālē “Cēsis” aizvadīts pirmais Skolotāju dienas klātienes pasākums visiem lielā Cēsu novada pedagogiem.
“Šis bija pirmais Skolotāju dienas pasākums klātienē visam lielajam novadam. Tajā vēlējāmies ar koncertu sveikt ikvienu skolotāju, kā arī īpašu paldies teikt, godināt tos vairāk nekā simts pedagogus, kuri divos iepriekšējos mācību gados skolā nostrādājuši 35, 40, 45, 50 un vairāk gadu,” sacīja Cēsu novada pašvaldības Izglītības pārvaldes izglītības speciāliste Diāna Briede.
Pirms administratīvi teritoriālās reformas Cēsu novada pašvaldība savu mācību iestāžu pedagogus godināja, rīkojot svinīgu pieņemšanu pie domes priekšsēdētāja; mainoties novada robežām, bija jāpārskata veids, kā godināt plašo pedagogu saimi. Diāna Briede teic: “Taču, mainot formātu, joprojām cenšamies uzrunāt un sasniegt ikviena pedagoga sirdi, sakot paldies par ieguldīto nākotnes veidošanā. Būtiskākais ir kopā būšanas un svētku sajūta, kad iespējams vēl vairāk izjust, ka gan katrs varam daudz, gan visi kopā vēl vairāk. Arī mēs kā pašvaldība jutāmies sasildīti, jo pedagogi neskopojās ar sirsnīgiem vārdiem un dāvāja siltus smaidus. Redzējām, cik pedagogi bija prieka pilni un gandarīti. Domājam, tādas Skolotāju dienas svinības turpināsim kā tradīciju.”
Pedagogi, kuri profesijā strādā vairākus gadu desmitus, piedzīvojuši izglītības reformas, skolēnu attieksmes maiņu, apzinās, ka skolotāja darbs ir grūts un tajā pašā laikā skaists. Vairāk nekā simts lielā Cēsu novada pedagogi izglītības iestādēs nostrādājuši vismaz 35 gadus. No tiem 45 gadus profesijā mūspuses mācību iestādēs ir Ilga Tralle (Augšlīgatnes Jaunā sākumskola), Antra Svetoka, Aldona Melbārde (Cēsu 1. pamatskola), Zigmunds Eizenbergs (Rāmuļu pamatskola), Silvija Samsone (Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija), Dina Žukova (Priekuļu vidusskola), Zaiga Cīrule (Priekuļu pirmsskolas izglītības iestāde “Mežmaliņa”), Ruta Priedīte (Cēsu Valsts ģimnāzija). 50 darba gadus pedagoģijā aizvadījušas Līga Strazdiņa (Rāmuļu pamatskola), Mārīte Šķēle (Dzērbenes vispārizglītojošā un mūzikas pamatskola), Sarma Petrovska (Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola), Anna Būre (Cēsu 1. pamatskola), bet vairāk nekā 55 gadus skolā strādājusi Janīna Vaļicka (Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskola).
Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas pedagoģe Sarma Petrovska “Druvai” atzina, ka nekad nav domājusi, ka varētu darīt ko citu: “Es tiešām septiņu gadu vecumā izdomāju, ka būšu skolotāja, un nekad savu izvēli neesmu nožēlojusi. Man arī laimējies, jo visi skolotāji, kas mani mācīja, bijuši brīnišķīgi un man mīļi. To, ka strādāju mūzikas skolā, tā gan ir sagadīšanās, jo sākotnēji man tuvāka bija matemātika. Bet četrus gadus mācījos mūzikas skolā Cēsīs, turpat arī 16 gadus nostrādāju. Un tad no pilsētas pārnācu uz laukiem. Reizēm šķiet, ka būtu jāiet prom no darba, bet man tiešām ir prieks būt skolas vidē, prieks būt ar skolēniem. Īpašs gandarījums redzēt, kā skolēni izaug, kā gūst sasniegumus, strādā operā, orķestros. Visa cieņa skolotājiem, kuri strādā vispārējās izglītības skolā par viņu uzņēmību šajā nebūt ne vieglajā laikā. Bet tā jau saka, ka skolotājs – tā ir diagnoze, tāpēc arī mēs ar tādu aizrautību strādājam daudzus gadus.”
Par aizvadīto pasākumu Sarma Petrovska teic: “Katram mums apvienotajā novadā šī ir jauna pieredze, varēja redzēt, ka organizatori bija ļoti centušies, tas ir ļoti skaisti. Ir svarīgi rūpēties par skolotāja prestižu. Bija patīkami, ka pedagogus uzņēma ar svētku dzērienu un kūku, skaistu koncertu un godināšanu.”
Arī ilggadējā Aleksandra Bieziņa Raiskuma pamatskolas skolotāja Janīna Vaļicka, kas šajā skolā sāka strādāt 1965. gadā un pavasarī darba gaitas beigs, vērtē, ka svinības bija ļoti sirsnīgas: “Neordināras un jaukas. Mīļi, ka visus sveicējus kopā aicināja uz skatuves.” Par savu darbu pedagoģe stāsta: “Kad mācījos vidusskolā, darbojos ar jaunākiem skolēniem, un tā aizgāju mācīties par sākumskolas skolotāju, mācīju latviešu valodu. Lai gan man bija iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm, zināju, ka tad ģimene paliks malā. Lai tā nebūtu, visu mūžu strādāju vienā skolā. Un bērniem ar īpašām vajadzībām vēl jo svarīgāk, ka pedagogi nemainās. Kad sāku strādāt, skolā mācījās ļoti slimi bērni, vienmēr bijis gandarījums par viņu sasniegumiem, panākumiem olimpiādēs, daiļrunātāju konkursos. Manā pieredzē bija meitene, kura slimības dēļ ļoti neskaidri rakstīja un runāja, bet ap piekto sesto klasi varēja skaisti runāt dzeju, ar laiku pabeidza augstskolu un tagad pati ir skolotāja. Silts prieks arī par to, ka tad, kad skolēni dodas prom no izglītības iestādes, viņi spēj novērtēt, ko tā devusi, un saka – ilgojos pēc Raiskuma. Tad saproti, ka esi bijis kādam vajadzīgs un noderīgs.”
Komentāri