Valsts valodas dienā, 15. oktobrī, notika Pasaules diktāts latviešu valodā, ko šajā gadā rakstīja 2000 cilvēku no 29 valstīm. Cēsis bija viena no desmit pilsētām ārpus Rīgas, kur diktātu varēja rakstīt klātienē.
Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Cēsu studiju un zinātnes centrā diktātu rakstīja desmit cilvēki ne tikai no Cēsīm, bet arī citām vietām, arī galvaspilsētas.
RTU Cēsu studiju un zinātnes centra vadītāja palīdze Rita Bībere teic, ka te bija cilvēki, kas rakstīja pirmo reizi, un arī tādi, kas jau iepriekš rakstījuši gan klātienē, gan aizvadītajā gadā pandēmijas ierobežojumu dēļ attālināti. No desmit rakstītājiem divi bija vīrieši. Jaunākajai dalībniecei bija 16 gadi, bet lielākais vecums, kas norādīts pieteikumos, 69 gadi. Rita Bībere atzīst, ka bija gaidījusi vairāk cilvēku, kas vēlēsies savas zināšanas pārbaudīt, rakstot diktātu klātienē. “Bijām atvēlējuši 22 vietas, kā arī paturējuši prātā, ka, ja pieteiksies vairāk, rakstīšanai varēsim atvēlēt vēl vienu telpu,” teica R.Bībere.
Cēsīs diktātu lasīja Latvijas Kultūras vēstniece Jolanta Sausiņa, kas vērtēja, ka Vispasaules diktāts ir daļa no latviskās identitātes apzināšanās: “Prasme pareizi izteikties, rakstīt dzimtajā valodā ir cieņpilna attieksme, inteliģence. Katru gadu priecājos, ka šī akcija dzīvo un pieaug.” Jolantai Sausiņai stafeti diktāta lasīšanā nodeva radio personība Evija Streiča, kura visiem sacīja: “Klātienē ir īpaša aura. Domāju, ir tik īpaši rakstīt šo diktātu, jo latviešu valodā runā apmēram miljons cilvēku, kas pasaules mērogā ir ļoti maz. Bet mēs katrs esam viens no šī miljona, tas ir apbrīnojami.” Savukārt Jolanta Sausiņa sanākušajiem sacīja, ka ar diktāta rakstīšanu ir līdzīgi kā ar satiksmes noteikumiem – noteikumus zinām, bet varam pārbaudīt, cik tos atceramies: “Šie ir latviešu valodas svētki un reizē iespēja pārbaudīt, cik labi pārvaldām dzimto valodu. Valoda ir instruments, ar kuru mēs sevi prezentējam pasaulei, kurā sarunājamies, dziedam, mīlam.”
Vērtējot šī gada tekstu, Jolanta Sausiņa sacīja: “Teksts, kas radīts šim diktātam, ir ļoti skaists, mūsdienīgs, gramatiski ļoti koncentrēts un ar saviem izaicinājumiem. Saturiski tekstā jaušama sajūta, ka vide, kurā dzīvojam, ir daudz plašāka, nekā to redzam. Diktātu sarakstījis latviešu rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris. Viņa pirmā grāmata saņēma literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”. Interesanti, ka autors nav studējis filoloģiju, bet gan ekonomiku.”
“Druvai” J.Sausiņa atzina, ka diktāta lasīšanai gatavojās, bija satraukums: “Valoda ir dzīva, un dzīvi tā arī ir jālasa.”
“Druvas” uzrunāts, pasākuma dalībnieks Armīns Kalniņš pastāstīja, ka diktātu raksta visa ģimene kopā: “Rakstīt ir interesanti, tas ir izaicinājums, sevišķi šajos laikos, kad cilvēki diezgan pavirši komunicē, diezgan pavirši raksta e-pastus un ļoti pavirši raksta komentārus internetā. Man šķiet, mācēt rakstīt labi un pareizi ir inteliģences pazīme.” Renāte Kalniņa piebilda: “Uzrakstot vienreiz, rodas azarts, kā būs nākamajā reizē, gribas uzrakstīt vēl labāk.” Ģimene pastāsta, ka ar vismazāk kļūdām diktātu izdodas uzrakstīt Armīnam, tāpēc viņam lielākais izaicinājums ir pārspēt pašam sevi, bet pārējiem – pārspēt Armīnu. Un ģimenei tā ir iespēja būt kopā, interesanti pavadīt laiku.
Silvija uz Cēsīm, lai rakstītu klātienē, atbrauca no Rīgas, viņa diktātu rakstīja pirmo reizi, lai gan bija par to domājusi jau iepriekšējos gados: “Ļoti patika diktāta reklāma, tad arī izlēmu, ka noteikti jāpiedalās. Izvēlējos braukt uz Cēsīm, kur mazāk cilvēku, mierīgāk, tātad arī mazāk stresa. Rakstīt bija ļoti jauki, tagad tikai jāskatās, uz cik roku pirkstiem būs saskaitāmas pieļautās kļūdas.” Viņa arī piebilda, ka tajā pašā vakarā rakstīs diktātu latgaliešu valodā, jo viņas dzimta ir no Latgales.
Arī Dainis Andersons šādā pasākumā piedalījās pirmo reizi: “Biju par to domājis un izlēmu, ka jāizmēģina – kā būs, tā būs. Speciāli diktātam negatavojos, rakstīju tā, kā domāju, kā jūtu. Priecājos, ka atceros, kur jāliek komati.” Īpašu gaidu par to, kāds būs teksts, nav bijis. D.Andersons atzīst, ka viņam darbā, gatavojot muzejā izstādes, bieži jālasa ļoti labi sagatavoti teksti. “Ikdienā gan šur tur redzu, ka rakstība nav pareiza. Domāju, mums sava valoda jākopj un jāuztur. Es mīlu dzimto valodu,” atzina D.Andersons, bet vaicāts, vai piedalīsies arī nākamgad, ar smaidu teic: “Jāskatās, kādi šoreiz būs rezultāti. Un tad jau, iespējams, veidosies azarts un gribēsies piedalīties atkal.”
Cēsīs rakstītais diktāts būs izlabots tuvākajās dienās, saņemot izlaboto tekstu, cilvēki saņems arī apliecinājumu, ka piedalījušies diktāta rakstīšanā. Rita Bībere teic, ka Cēsīs vienmēr bijuši labi rezultāti, ir cilvēki, kuri uzraksta tekstu bez nevienas kļūdas: “Šogad diktāts ir diezgan sarežģīts, būs interesanti paskatīties, kādi būs rezultāti.”
Diktāts tika lasīts klātienes rakstīšanas vietās, kā arī tiešsaistē, translēts Latvijas Radio 1, Latvijas Televīzijā, nodrošinot arī surdotulkojumu, un vietnē raksti.org un lsm.lv.
Diktāta rakstīšana ir brīvprātīgs bezmaksas pasākums, kurš vienlaikus norisinās visā pasaulē un kurā var piedalīties jebkurš interesents, pat anonīmi. Diktāts ir privāta iniciatīva.
Komentāri