Rudens laukos apturējis steigu. Darbi paveikti, zemnieku ikdiena kļuvusi rimtāka. “Tas ātrais ritenis nu jau griežas lēnāk,” saka Vaives pagasta zemnieku saimniecības “Bajāri” saimniece Inta Ezerniece un pārlaiž skatu laukiem. Turpat netālu no mājas aplokā gaļas lopu ganāmpulks, otrpus mājas sarindoti bišu stropi. Lauks uzarts, lai pavasarī atkal varētu sēt un stādīt.
“It kā jau neesmu pasaules malā, līdz Rāmuļiem astoņi kilometri, līdz Vecpiebalgas šosejai pieci, Dzērbenes pagasta robežai kilometrs, tomēr Vaives pagasta gals. Trīs kilometru attālumā nav nevienas intensīvās saimniecības, tā kā arī iegūtais medus ir bioloģisks,” stāsta rāmuliete.
Zeme ir, jāsaimnieko
“Bajāri” ir neliela bioloģiskā saimniecība, kuru izveidoja Intas mamma, kad atguva zemi. “Māju mans vecaistēvs uzcēla savam tēvam, kurš bija brīvības cīnītājs un dabūja zemi. Vecaistēvs Kārlis Metāls bija lepns vīrs. Izmācījās grāmatvedību un māju nosauca “Bajāri”, kaut pats cēlies no kalpiem. Viņam vienīgajam šajā pusē bijusi pasūtīta avīze, un bijis lepns, jo uz tās bijis rakstīts: “Metāla kungam.” Apbrīnojama pašapziņa,” dzimtas vēstures lappusi paver Inta un piebilst, ka zemes bijis vien divi hektāri. Kad mamma atguva zemi, no kaimiņiem nopirka vēl desmit hektārus.
“Lai saimniekotu, pietiek, lai attīstītos, par maz. Vēl trīs hektārus nomāju. Tā kā ir bioloģiskā saimniecība, sienu lopiem nevar pļaut tīrumos, kas nav sertificēti. Lauki kalnaini, mazi, te labību nevar izaudzēt,” stāsta saimniece un uzsver, ka videi draudzīga saimniekošana viņai ir pašsaprotama, kaut tas nav tik vienkārši.
Inta dzimusi cēsniece. Vasarās dzīvoja pie vecāsmammas, kura iemācīja visus lauku darbus. Nu jau vairākus gadus Inta ir “Bajāru” saimniece.
Gaļas lopi – pareiza izvēle
“Kad mamma izveidoja saimniecību, bija piena govis. Un tikai roku darbs. Tad kādudien pie mums atteicās braukt pēc piena. Pa dubļainu, bedrainu ceļu pēc pārdesmit litriem nebija vērts. Vetārste ieteica pāriet uz gaļas lopu audzēšanu. Tas bija pareizais lēmums,” tagad vērtē Inta un atzīst, ka, audzējot gaļas lopus, saimnieks jūtas daudz brīvāks.
Patlaban ganāmpulkā ir 16 lopi, ar katru gadu par kādu vairāk. “Pamazām gribu pāriet uz limuzīniem. Mazāk prasīga šķirne, govīm vieglas dzemdības. Šarolē ir skaisti, toties dzemdībās vairāk problēmu. Vēl ganāmpulkā ir pa kādam angusam,” stāsta zemniece. Ieejot aplokā, lopi nāk saimniecei pretī. “Man ir socializēts ganāmpulks. Katrai govij zinu vārdu,” ar smaidu saka Inta un vērtē: “Lai varētu runāt par peļņu, jābūt lielākam ganāmpulkam. Pavasarī iegādājos bulli, mākslīgā apsēklošana telēm, kuras dzīvo brīvā vaļā, ir sarežģīta.”
Teliņi tiek audzēti septiņus astoņus mēnešus, tad pārdoti izsoļu namā. “Cenas svārstās atkarībā no piedāvājuma, bet tomēr ir augstākas, nekā var saņemt, pārdodot gaļai. Man arī svarīgi, ka pārdodu, nevis atdodu gaļai. Mazā ganāmpulkā saimnieks katram lopam pieķeras,” teic Inta.
Ziemā ganāmpulks dzīvo aplokā pie kūts. Kad vēlas, var ieiet siltumā. “Ir tādas govis, kuras pat sniegputenī dzīvo ārā. Barība un ūdens ir, neko vairāk nevajag,” saka saimniece.
Dravā labs ienesums
Arī nodarbošanās ar biškopību Intai Ezerniecei ir mantojums. Vecaimātei bija daži stropi, un Intai jau bērnībā bija jāiet palīgā. Tagad dravā ir 35 saimes. Biteniece vērtē, ka šovasar bites bijušas čaklas, pienesušas pilnas kāres ar medu. “Kārtīgi vēl neguļ, jo laiks silts. Šoruden ar saimēm viss kārtībā. Pērn jau rudenī dažas saimes pazuda, stropi bija tukši. Tā arī nesapratu,” stāsta rāmuliete.
Medu lielākoties pērk ilggadēji kundes, kuri labi zina, kur tas vākts. Inta atzīst, ka ierobežojumu laiks daudz izjaucis, tagad ne vienu vien pirkt medu attur cenu celšanās visam.
“Cenu neesmu palielinājusi, saprotu, ko cilvēki var atļauties nopirkt. Kā būs nākamgad, vēl nevar pateikt. Cukuram cena palielinājās. Kā jau bioloģiskā saimniecībā izmantoju tikai bioloģisko cukuru, kas jau tā ir dārgāks. Diemžēl esmu pārliecinājusies, ka maz ir tādu, kuri novērtē bioloģiskā saimniecībā izaudzēto, saražoto. Nākas skaidrot, kāpēc dārgāk, ko nozīmē bioloģisks medus,” pārdomas izsaka Inta.
Tikai jāturpina
Bieži vien sabiedrībā izskan, ka valsts taču atbalsta bioloģisku saimniekošanu. Par to “Bajāru” saimniecei savs viedoklis. “Atbalsts ir, bet cik laika prasa dokumentu kārtošana, jārēķinās ar ikgadējām pārbaudēm. Ierobežojumi un arī izmaksas ir lielas,” vērtē I.Ezerniece un piebilst, ka pati gan saimnieko, gan kārto grāmatvedību, gan reizē ir arī tirgotāja. Saimniecība ir arī vietējās pārtikas produkcijas katalogā “Novada garša”, bet Inta vērtē, ka no šīs reklāmas ieguvums mazs. Klientiem tiek piedāvāti arī izaudzētie dārzeņi, pupas. “Audzēju sev, un vienmēr izaug vairāk. To arī pārdodu,” bilst saimniece.
Laukos viss jāpagūst izdarīt laikā. Katra kavēšanās ietekmē gala rezultātu. “Viena ar visu galā netiktu. Ģimenes atbalsts ir neatsverams. Man ir divas māsas un divi brāļi,” uzsver “Bajāru” saimniece un piebilst, ka līdz šim iztikts bez kredītiem. Inta uzsver: “Vairs nav meža, un nav arī kredītu. Nevaru iedomāties, kā būtu bijis pandēmijas laikā, ja vēl nāktos maksāt aizdevumu,” saka zemniece. Projektā gūts atbalsts mazajām saimniecībām un iegādāta siena savākšanas tehnika.
Ziemā ir laiks gan kalt plānus pavasarim, gan darīt to, kas ļoti patīk. Intas sirdslieta ir rokdarbi. Tiem arī vasarā tika nozagts katrs brīvāks brīdis.
Komentāri