Šajā rudenī pirmizrādi piedzīvojušas divas filmas, kurās galvenajā vīriešu lomā ir Kārlis Arnolds Avots: “Mīlulis” un Viestura Kairiša filma “Janvāris”, kas vēsta par 1991.gada barikāžu laiku.
Šis darbs ieguva galveno balvu Romas Starptautiskajā filmu festivālā, bet Kārlis Arnolds Avots saņēma labākā aktiera balvu. Nacionālais kino centrs filmu izvirzījis arī kā Latvijas pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” Labākās ārvalstu filmas kategorijā.
Kārlis Arnolds Avots studējis aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā – vienu gadu Leļļu teātra kursā, pēc tam Valmieras teātra kursā -, trīs gadus bijis šajā teātrī, bet kopš 2020.gada ir Dailes teātra aktieris.
– Vai studijas Leļļu teātra kursā deva kādu ieguvumu?
– Protams, jo leļļu teātra aktieris tiek apmācīts sevi nolikt malā, pirmajā plānā izvirzot lelli, objektu, varoni. Manuprāt, tā ir prasme, ko aktierim vajadzētu sevī trenēt. Lai priekšplānā ir varonis, nevis aktieris. Bieži ir tā, ka aktieris nespēj atrast kopīgu valodu ar savu skatuves varoni, rodas iekšējie konflikti, bet jebkurā situācijā varonim jābūt galvenajam. Aktierim jābūt kā advokātam, kurš savu varoni pilnībā attaisno.
– Nākamnedēļ filma “Janvāris” būs skatāma arī Cēsīs. Kā nonāci šajā filmā?
– Tas bija laiks, kad Viestura Kairiša vadībā strādājām pie izrādes “Smiļģis”. Pirms tam jau vienā filmā biju piedalījies, un ar Viesturu dažkārt parunājām par kino. Tieši tobrīd notika kastings filmai “Janvāris”, uzprasījos, lai uzaicina arī mani. Sākumā viņš tikai pasmējās, bet tomēr uzaicināja. Bija trīs kastinga kārtas, un godīgā cīņā, saņemot filmas operatora Vojteka Starona akceptu, ieguvu šo lomu.
– Tātad nevajag baidīties pašam prasīt kādu lomu?
– Tas ir manā garā, esmu tāds pa logu kāpējs, ja pa durvīm neaicina. Nekautrējos.
– Esat dzimis pēc notikumiem, kas redzami filmā. Cik daudz zinājāt, cik nācās uzzināt par barikāžu laiku?
– Man tēvs tolaik dežurēja Rīgā pie televīzijas, Zaķusalā, mamma bija mājās ar brāli Robertu un māsu Alisi. Vecāki dalījās atmiņās par to laiku, kurā valdīja ļoti dažādas sajūtas. Skatījos daudzas filmas par to laiku, tostarp visas Jura Podnieka filmas, poļu režisora Andžeja Vaidas filmas, Zigurda Vidiņa videomateriālus. Ir ļoti daudz kinoamatieru arhīvu, kas ļāva iedziļināties un izprast to laiku.
– Vai tagad uz to laiku skatāties citādi nekā pirms filmas?
– Protams! Tās ir vērtības, kas jāsargā, un es negribētu dzīvot apstākļos, kad man jāslēpj patiesie uzskati. Jāizdabā pastāvošajai iekārtai paša drošības dēļ. Patiesībā to arī šodien varam redzēt tepat kaimiņos, un tā ir liela traģēdija. Tāpēc ir tik būtiski, ka mēs šo cīņu izturējām, uzvarējām un iespējamais traģiskākais scenārijs tomēr nerealizējās. Un tagad mēs, mūsu bērni varam dzīvot savā brīvā un demokrātiskā valstī, tas ir liels ieguvums!
– Vai jūsu tēls Jazis ir balstīts kādā reālā personībā?
– Šis tēls ir kā kompilācija, jo filma nav vēsturisks stāsts par konkrētu cilvēku, kura pasaulē nāktos rūpīgi iedziļināties. Man bija vairāki iedvesmas avoti, kas radīja tēla likteni, gaitas, fiziskās partitūras. Tolaik lasīju Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”, kas mani iedvesmoja, īpaši tur rodamais sakāpinātais ideālisms, kas raksturīgs Jazim.
Palīdzēja arī Jura Podnieka biogrāfija, kas lasāma grāmatā “Vai viegli būt elkam”. Arī Igors Linga, kurš tolaik bija kinoamatieris un piedalījās arī filmā “Vai viegli būt jaunam”. Un, protams, divi dzīvie prototipi, kas allaž man bija priekšā, ar ko biju ļoti privileģēts: mūsu filmas operators Vojteks Starons, poļu kino pedagogs, un Viesturs Kairišs. Daļēji šis ir viņa autobiogrāfisks stāsts, bet tikai daļēji, jo tur ir viņa draugu atmiņas, cits materiāls, kas vajadzīgs laba stāsta dramaturģijas vārdā.
– Kādas bija pirmās sajūtas pēc filmas noskatīšanās?
– Biju gandarīts par redzēto, bet laikam jo īpaši to sajutu, kad saņēmu Romas kinofestivāla labākā aktiera balvu. Tur žūrijā bija neitrāli cilvēki, kuri nepazīst Viesturu Kairišu un arī mani, un viņu vērtējums bija objektīvs. Turklāt tie bija Eiropas kino smagsvari, piemēram, režisori Pjetro Marčelli, Juho Kuosmanens. Viņu filmas skatos, Pjetro Marčelli filma “Mārtiņš Īdens” ir viena no manām mīļākajām.
Ja šādi meistari novērtējuši manu sniegumu, tas ir milzīgs pagodinājums. Ir jāpriecājas par sasniegto, lai gan nesen izlasīju Čehova atziņu, ka neviena loma nekad nav nospēlēta tā, kā tam būtu jābūt. Vislabākā loma ir tā, kas vēl nav nospēlēta, un ar tādu apziņu dzīvoju.
– Esat saņēmis šo balvu, pirms diviem gadiem “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”. Ko jaunam aktierim dod šāds novērtējums?
– Tas ir stimuls, atbildība, arī spiediens. Kultūra zināmā mērā ir skarba vide, Latvijā iespēju ir tik, cik ir, tad nu bieži vien esam gatavi cits citu ēst bez sāls. Un sākas runas, ko tad viņš tādu izdarījis, ka piešķirta balva. Esmu bijis sportists, tāpēc varu teikt, ka sports tādā ziņā ir saprotamāks, jo tur kritēriji ir daudz objektīvāki. Ja noskrien 60 metrus pirmais, esi uzvarējis, tas ir neapstrīdams fakts. Bet sniegums uz skatuves vienmēr būs ļoti subjektīvi vērtējams, kur viens saskata ko vērtīgu, otrs – tikai tukšumu.
– Esat bijis vieglatlēts, spēlējis basketbolu, volejbolu, regbiju. Vai tas palīdz aktiera profesijā?
– Pat ļoti, un sports jau zināmā mērā ir radniecisks teātrim ar darba sistēmu, treniņu/ mēģinājumu grafikiem. Sportā ir treneris, teātrī – režisors, un viņu rokās ir tas, kā sportists/ aktieris attīstīsies. Vai režisors būs pietiekami tālredzīgs, lai dotu iespēju attīstīties, jo aktiermeistarība ir jākopj tāpat kā sportā – tehnika.
Es visu vērtēju tādās kategorijās, un man tas palīdz ikdienā. Arī sacensību gars manī ir nepārtraukti, gribas kādu pārspēt, kādam elpot pakausī. Tas dzen uz priekšu!
Nevar strādāt ar domu, ka tagad labi nospēlēšu un saņemšu balvu, jo, kā jau teicu, viss ir subjektīvi. Svarīgi darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, izdarīt mājasdarbus, pienācīgi sagatavoties, pirms kāpt uz skatuves vai iet filmēšanas laukumā. Izdarīt maksimumu, lai vēlāk sev nav, ko pārmest. Tad arī kritikas un slavas dziesmas var klausīties un saprast, kas tajā ir patiesība un kas – nav.
– Šobrīd šķiet, ka jums ir pamatīga slodze. Vai nav par daudz, nebaidāties izdegt?
– Tā kino padarīšana ir tāda viltīga lieta. Jā, tagad liekas, ka esmu visās malās, bet tagad tikai novācu ražu, jo filmas filmētas jau kādu laiku iepriekš. Tagad lielākais darbs teātrī, un tur lomu netrūkst, kopā kādi pieci jauniestudējumi, kas ir milzīga slodze. Tomēr par izdegšanu nedomāju, jo cenšos sevi nodarbināt arī fiziski, veltīt laiku sev, kaut ko palasīt, uzzināt. Varbūt 26 gadu vecumā vēl pāragri runāt par izdegšanu, un ceru, ka tas mani nepiemeklēs.
– Esat arī Zemessardzē. Kas pamudināja uz šo soli, un kā to savienot ar lielo slodzi teātrī?
– Mani satricināja kara sākums Ukrainā, daudz par to domāju, nevarēju norimt un nolēmu, ka kaut kas jādara. Ukraiņi rāda varonīgāko piemēru, kā aizstāvēt savu zemi, savu tautu, drošsirdīgi stājoties pretī ļaunumam. To redzot, gribas līdzināties. Pieņēmu lēmumu iestāties Zemessardze, to nenožēloju ne mirkli un aicinu ikvienu to darīt. Ar darbu varu to savienot, jo Zemessardzē rēķinās, ka cilvēki nepametīs savu tiešo darbu, vienmēr ir iespēja pievienoties, lai pilnveidotos brīvajā laikā. Esmu daudz ieguvis, un, manuprāt, tās ir zināšanas, ko vajadzētu ikvienam.
– Klāt 11.novembris, Lāčplēša diena. Ko jums nozīmē patriotisms?
– Kad mācījos pie profesora Mihaila Gruzdova, viņš teica, ka patriotisms savā būtībā ir lamu vārds. Tas bieži vien aprobežojas ar svecīti pie Brīvības pieminekļa. Patiess patriotisms nozīmē, ka tev reizēm ir kauns par savu valsti, ka tev sāp, kas tajā notiek, un tu gribi kaut ko mainīt, uzlabot, aizstāvēt kādas vērtības, novērst netaisnību.
Komentāri