Pasaule ir tik plaša, kādu to iedomājies. Tādas pašas ir iespējas to iepazīt, uzzināto izmantot. Kad pasaule ir vaļā, tā vilina, sauc prom no mājām, solot un maldinot ar brīnumiem. Katram savs laiks tos pamēģināt. Tāpat kā iemesls to darīt. No Latvijas daudzi dodas darbā citās zemēs. Dažs uzreiz iedzīvojas, cits, jau prombraucot skaidri zina, ka iespējami ātri atgriezīsies. Bet dzīve visu saliek savā kārtībā. Vieni aizbrauc un svešā zeme viņiem kļūst par savējo, citi pat nedomā, ka varētu doties prom no Latvijas, vēl citi aizbrauc darbā un atgriežas mājās. Katram savs ceļš, savas iespējas un vēlēšanās izmantot.
Lapiņu ģimene pirms diviem gadiem atgriezās Vecpiebalgā no Vācijas. Turp Andris bija devies darbā, Linda audzināja meitu un dēlu. “Vēl biju students, kad vasarā aizbraucu uz Vāciju pastrādāt. Vēlāk jau braucu strādāt,” stāsta Andris. Viņš pēc izglītības ir celtnieks, būvdarbu vadītājs. Pēc neilga laika atbrauca Linda ar pusotru gadu veco meitiņu.
Dzīves sākums svešajā zemē nebija viegls. Nevarēja atrast pastāvīgu dzīvokli, jo iebraucējiem vietējie uzreiz neuzticas. Viss nokārtojās, Andris strādāja, Linda audzināja Agnesi, tad piedzima Roberts. “Valsts atbalsts ģimenēm Vācijā un Latvijā ir ļoti atšķirīgs,” bilst Linda, bet Andris uzsver: “Lai kaut ko saņemtu, ir arī pašiem jāiegulda. Ja gribi nopelnīt, labi jāstrādā. Katru mēnesi veselības apdrošināšana ģimenei izmaksāja 340 eiro, tad pretī medicīnas pakalpojumi ir bez maksas. Ja nebija apdrošināšanas, piemēram,
viena pote bērnam un ārsta apmeklējums maksāja ap 200 eiro.”
Pamazām vien ģimene iedzīvojās vietējā sabiedrībā, ieguva draugus.
Laiks steidzās, Agnesei bija jāsāk posties bērnudārzam. Tad arī Linda un Andris apsvēra – vai Vācijā paliek pavisam, vai atgriežas mājās. Agnese labāk prata vāciski nekā latviski, draugi, kaimiņi runāja vāciski, ar bērniem spēlējoties, tā bija pieradusi. Vecāki nolēma, ka visi atgriezīsies Latvijā.
“Aizbraukt var vienmēr,” saka Andris, bet Linda piebilst, ka atpakaļceļš ir, vien jācer, ka tas nebūs jāizmanto. Andrim pirms atgriešanās būtiskākais bijis –
ko viņi Vecpiebalgā darīs.
Laukos darba nekad netrūkst. Andris kļuva sievastēvam par palīgu dravā, apmeklēja biškopības kursus. Linda sāka strādāt Vecpiebalgā doktorātā. Viņai ir restauratores diploms, un, ļoti iespējams, kādreiz strādās šajā nozarē.
Kad pašvaldība izsludināja konkursu Vecpiebalgas pagasta komunālās saimniecības vadītāja amatam, Andris pieteicās. Drīz būs gads kopš viņš uzņēmies atbildību par pagasta saimnieciskajām lietām.
“Ja paliktu Vācijā, dzīve ritētu – darbs, mājas, atpūta un viss. Pietrūka latviskā, tur cita mentalitāte, tradīcijas. Gribējās svētkos būt kopā ar ģimeni, tā pierasts. Vienus Ziemassvētkus sagaidījām Vācijā. Viss bija jauki, bet tomēr ne tā, tie mums ir ģimenes svētki, kad gribas būt kopā ar savējiem. Jutām, ka aizvien vairāk
atsvešinājāmies no savējiem, draugiem Latvijā,” domās dalās Linda.
Agnese un Roberts iet bērnudārzā. Linda un Andris aizvien aktīvāk, cik vien ļauj brīvais laiks, iesaistās novada sabiedriskajā dzīvē. Andris pamēģinājis spēlēt teātri, Linda iesaistījās deju kolektīvā. Abi spēlē volejbolu. Līdzās vecajai mājai top jauna Lapiņu un Radziņu ģimenes māja. Vēl daudz darāmā, bet tā būs.
“Vajag izmēģināt, katram dzīvē vajadzīgs kas cits,” pārliecināts Andris. Linda atzīst: “Vācijā kļuvām par stabilu ģimeni. Apguvām vācu valodu, kuras zināšanas bija ierūsējušas, ieguvām jaunus draugus, arī pieredzi.”
Sarmīte Feldmane
Komentāri