Jau septīto gadu gada pēdējās dienas priekšpusdienā uz kopīgu skrējienu sanāca kopienas “Noskrien Cēsis” dalībnieki un aktīvisti.
Grupas mērķis ir apvienot Cēsu skrējējus un nūjotājus, lai ikdienā organizētos kopīgiem treniņiem, piedalītos sacensībās. Šoreiz Cēsīs, Rožu laukumā, sanāca vairāk nekā 60 cilvēku, lai pēc kopīgas iesildīšanās dotos deviņu kilometru skrējienā vai 5,5km nūjošanas pārgājienā. Pirms skrējiena kopīgs foto, bet noslēgumā silta tēja un saldumi.
No pirmā skrējiena, kad Žannai Vanagai ar domubiedriem radās ideja gadu pavadīt ar kopīgu skrējienu, grupā joprojām ir pieci dalībnieki, kuri aktīvi iesaistās gan kopīgos treniņos, gan komandu “Noskrien Cēsis” pārstāv dažādās sacensībās. Arī Andžejs Stepančuks, kurš atzīst, ka pavadīt gadu ar kopīgu skrējienu ir lieliski: “Izskrienam rīta pusē, tas netraucē turpmākajiem dienas plāniem. Ir labi izkustēties, pirms vakarpusē sēsties pie svētku galda!”
Viņš arī stāsta, ka skrējienam atsaucība vienmēr bijusi liela, protams, nevar rēķināt pandēmijas gadus, kad grupas dalībnieki šajā dienā devās individuālajos skrējienos vai, skrienot kopā vairākiem, distancē ievēroja epidemioloģiskos nosacījumus. Tradīciju nepārtrauca, tagad tā atkal pulcēja lielu skaitu entuziastu.
“Jaukākais, ka lielākā daļa dalībnieku ir cilvēki, kuri nenāk uz iknedēļas treniņiem, bet zina par tradīciju vai pamana ziņu sociālajos tīklos un nolemj piedalīties. Nāk ģimenes, jo saprot, ka tā ir iespēja izkustēties, nedaudz atšķirīgi pavadīt gada pēdējās dienas pirmo daļu. Tas priecē, varbūt kādam rodas vēlme kustēties regulārāk. Šoreiz jau bija ļoti labvēlīgi laika apstākļi skriešanai. Jāņem vērā, ka vairumam cilvēku šī nodarbe tomēr saistās ar citiem gadalaikiem, ne ziemu,” saka A. Stepančuks.
“Noskrien Cēsis” aktīvisti trīs reizes nedēļā rīko arī kopīgus treniņus. Trešdienās ir aktīvais skrējiens, kad dalībnieki dodas 10 – 12 kilometru skrējienā, ceturtdienās distance īsāka, skrējiens lēnāks, tas vairāk noder iesācējiem, bet pirmdienās strādā pie fiziskās izturības, skrienot pa kāpnēm, kalniņiem.
Ž. Vanaga stāsta, ka nav bijis treniņa, uz kuru neatnāk neviens: “Ja ir ļoti sūri laika apstākļi, tad ir vien daži, bet pārsvarā pulciņš lielāks, 10 – 15 cilvēki, kas arī ir grupas kodols. Bet daudzi zina par treniņiem, pievienojas, kad grib un var. Visiem zināms, ka septiņos vakarā nozvana baznīcas zvans un mēs dodamies ceļā.”
Ceturtdienās ir konkrēts maršruts septiņu kilometru garumā, bet trešdienās - brīvā izvēle. Kuri sanāk, nolemj, ko konkrētajā reizē gribas – vairāk kalniņu vai skriet pa mežu. Vasarā vienmēr skrien pa mežu, tagad, kad septiņos vakarā ir melna tumsa, vairāk pa pilsētu, bet pēc Ž. Vanagas teiktā visi ir atbilstoši ekipējušies ar vajadzīgo visiem laika apstākļiem, segumiem, lai būtu redzami un lai arī paši redzētu, kur skriet.
Arī Andžejs stāsta, ka treniņskrējienos cenšas regulāri būt kopā ar savējiem: “Ja kādreiz neizdodas katru nedēļu, katru otro noteikti piedalos, jo izkustēties ir svarīgi. Šis ir arī sociāls pasākums, esam sadraudzējušies, ir patīkami kopīgi paskriet, parunāt par šo un to, tā atslābināt prātu. Kopīgie treniņi rosina uz disciplīnu, jo visi zina, ka līdz ar baznīcas pulksteņa zvanu sāksies skrējiens, pat minūti negaidīs. Kad esi viens, tad vēl tāds darbs un šitāds, rezultātā kādreiz nemaz neizkusties. Te ir iedots kāds rāmis.”
Kopienas “Noskrien Cēsis” vārds izskan plaši, skrējienos, kur dalībnieki piedalās, viņi labi pamanāmi komandas formas tērpos. Kā atzīst paši skrējēji, kopīga forma, dalība sacensībās dod piederības sajutu, arī citi redz, ka Cēsīs ir aktīvi cilvēki.
No pirmsākumiem grupā ir arī Einārs Vilnis, kurš aizvadītajā gadā paveicis divus ultramaratonus, tostarp Rīga – Valmiera 107 km distanci. Jautāts, vai zināms, cik pērn noskrējis, Einārs smaidot saka, ka vēl neesot ļāvies modernajiem gadžetiem: “Skrienu pa vecam, uz rokas nav pat parastā pulksteņa, nerunājot par kādu modernāku ierīci. Un enerģijas dzēriens man ir Rūcamavota ūdens ar dzērveņu sulu.
Regulāri cenšos piedalīties iknedēļas treniņos. Ja jūtu, ka nepaspēšu uz sākumu, pats kaut kur savu posmu izskrienu, dažkārt jau ceļā vai finišā satiekamies.
Ir jākustas, ja to nedara, veselība ir beigta, vecās kaites par sevi atgādina, arī pašsajūta pasliktinās. Kad esi izskrējies, viss ir lieliski. Svarīgi to darīt regulāri, ja uztaisi pauzīti, tik grūti atsākt.”
Kā uzsver skrējēji, kopīga skriešana katru nedēļu ir laba motivācija, ja nevar saņemties, lai skrietu viens.
Vaicāta, ko vēlēt lasītājiem, Ž. Vanaga saka: “Kustībā ir prieks un enerģija. Vajag atrast to, kas sagādā gandarījumu. Ja negribas skriet, var iet ātrā tempā. Uzstādīt savus mērķus un censties tos sasniegt. Būt disciplinētiem, jo, ja gribi nodoties savam hobijam, jāprot sevi arī disciplinēt!”
Komentāri