Liene Ungure ar vīru Edgaru par ģimenes mājokli izvēlējās lauku vidi Cēsu tuvumā, atjaunoto dzimtas īpašumu. Liene ir programmētāja, bet Edgars Latvijas bobsleja izlases stūmējs.
Ar Lieni sarunājos par to, kā radās doma no Rīgas spraigā ritma pārcelties uz laukiem, kā ir strādāt par programmētāju, esot sievietei, un to gandarījumu, ko sniedz pašu rokām paveikts darbs.
– Kā tas sākās, kā radās vēlme būt vairāk lauku vidē, nevis galvaspilsētas tuvumā, kas tomēr jauniem cilvēkiem šķiet pievilcīgāka?
– Lēmums par lauku mājas iegādi nāca pēkšņi, bet tajā pašā laikā tas bija jau samērā ilgi plānots. Ar Edgaru tikāmies tikai apmēram pusgadu, kādus divus mēnešus dzīvojām kopā, kad uzzināju, ka iepriekšējie saimnieki – mana vecmamma un viņas brāļa dēls – nolēmuši māju pārdot. Bija 2021. gada janvāris. Sāku plānot, vai man tas ir pa kabatai un kā lai to realizē. Un tad Edgars pieteicās mesties šajā piedzīvojumā kopā ar mani. Tā gada vasarā arī apprecējāmies, draugiem un radiem paziņojot tikai mēnesi pirms kāzām. Vēl tagad atceros, kā tikos ar draudzenēm, jo man bija jaunumi: “Mēs ar Edgaru pērkam māju. Un pēc mēneša precamies.” Jā, viss notika ātri, bet kāzas bija skaistas, intīmas un tikai pašu, pašu tuvāko lokā.
Toreiz vēl dzīvojām Rīgā, Juglā, mazā vienistabas dzīvoklītī. Mājas atslēgas dabūjām 21. gada oktobrī. Sākumā katru nedēļas nogali braukājām, no rīta līdz vakaram melnām mutēm attīrījām māju un apkārtni. Kad bija liels sals, braucu viena pati un strādāju no lauku mājas, kurināju. Decembrī sapratām, ka “velk” uz laukiem pavisam. Esot Rīgā, domas maisījās tikai par māju. Bijām pamatīgā azartā.
Parēķinot gan finanses, gan laiku, ko prasa braukāšana, sapratām, ka jāpārvācas uz laukiem pavisam. Jāmēģina. Vienmēr jau būs atpakaļceļš, varēsim visu pārdot, atgriezties pilsētā. Jā, ir lietas, kuru pietrūkst: ātri aizskriet uz veikalu, sporta zāle piecu minūšu attālumā un biežāk “iziet cilvēkos”. Mums abiem arī profesijas ir ievirzījušās tā, ka galvaspilsēta mums nav nepieciešama. Es kā programmētāja strādāju no mājām, bet Edgars ir Latvijas bobsleja izlases stūmējs.
– Darbs no mājām. Kā apvienojat to ar rūpēm par mājokli, kas prasa ne mazumu enerģijas un laika?
– Pie visa var pierast. Arī darbs no mājām bija sevī jāieaudzina, tā strādāju no 2020. gada. Tagad, dzīvojot laukos, darba ziņā nekas daudz nav mainījies, kā būtu, ja būtu palikusi Rīgā. Mums nav lopu, kuri no rīta un vakarā jāapkopj, tāpēc sanāk tāda pati vien dzīvošana kā pilsētas privātmājā.
Lielākās neērtības ir malkas apkure un tas, ka vannas istaba vēl ir tapšanas stadijā. Pagājušajā ziemā vēl ar spaiņiem nesām ūdeni no akas, nu mājā ievilkts ūdensvads. Karsto ūdeni joprojām sildām uz plīts. Mamma parasti mēdz teikt, ka tā ir lauku romantika – mums tā ir lauku realitāte. Patiesībā, ja man nebūtu iespēja strādāt no mājām, tādu dzīvi šobrīd nevarētu atļauties.
– Saistība ar Cēsīm. Vai abi ar vīru esat cēsnieki?
– Es esmu dzimusi un uzaugusi cēsniece. Arī abi mani vecāki te dzimuši un auguši. Šeit mācījos skolā un pavadīju visu savu bērnību. Lauku māja, kur ar vīru dzīvojam, ir manas dzimtas mājas no tēva puses, tāpēc izjūtu lepnumu, ka varam šeit būt un ir iespēja māju saglabāt un atjaunot. Edgars gan nāk no Latgales, Krāslavas novada. Viņa vecāki joprojām tur dzīvo, pašiem sava lauku māja un saimniecība. Varu būt pateicīga vīra vecākiem, ka izaudzinājuši dēlu, kas zina un nebīstas no lauku darbiem.
– Cēsu novads ir bagāts ar senām ēkām, kurām prasītos pēc atjaunošanas. Daudzi izsakās, ka labāk tādas ēkas nojaukt. Citi atkal cenšas senajos namos iedvest jaunu elpu. Kādas jūsu domas?
– Nojaukt ēku vienmēr būs vieglāk, nekā atjaunot. Atzīšos, reizēm arī mums nolaižas rokas, liekas, labāk nojauksim un būvēsim no nulles. Bet tomēr esmu par ēku atjaunošanu, ja tas ir iespējams. Mani ļoti iedvesmo māju atjaunošanas stāsti, ja sāk trūkt motivācijas, “pasērfoju” instagrammā, palasu, kā iet citiem. Ir ļoti daudz jaunu, brīnišķīgu cilvēku, kas, gluži kā mēs, atjauno vecas lauku mājas, pat liekas, ka izveidojusies vesela komūna. Arī es pirms ilgāka laika izveidoju profilu, kur dalos ar to, kā mums veicas, par remontu un lauku realitāti cerībā, ka spēšu kādu iedvesmot, un arī lai dokumentētu šo pieredzi.
– Saprotu, ka vīrs ir profesionāls sportists. Vai viņam atliek laika pievērsties mājas dzīvei? Tāda profesija prasa ļoti daudz.
– Jā, ir brīži, kad vīrs ir prom un man ar visiem darbiem jātiek galā vienai. Cenšamies atbalstīt viens otru. Tā nu sanācis, ka man ir iespēja vairāk pievērsties mājai, remontu plānošanai, vīram ļauju enerģiju ieguldīt treniņos. Februāra beigās bobsleja sezona beigsies, vīrs būs biežāk mājās. Patiesībā daudzus darbus dara tieši viņš, kaut vai malkas sagādāšana no pašu meža. Vīrs plāno, kas un kad nopļaus mūsu pļavas, atrada nomnieku daļai zemes, viņš arī izgāja kursus par dabīgo zālāju uzturēšanu, vasarā zāli pļauj tikai viņš. Sarakstu varētu arī turpināt, bet galvenais ir strādāt kā komandai. Un, galu galā, dzīve jau nav tikai māja un lauki.
– Kas, piešķir dzīvei to garšu, piepildījuma sajūtu? Ko darāt, lai to saņemtu?
– Piepildījuma sajūta noteikti rodas tad, kad redzam, ka ieguldītais darbs nes augļus. Vai nu tas ir sportā – labāki un jaudīgāki treniņi noved pie labākiem sasniegumiem -, vai ar māju – jo vairāk plāno, pieliec roku un meklē labākos risinājums, jo ērtāka ir dzīvošana. Dzīvojot laukos, piepildījuma sajūtu rodu, izmēģinot ko jaunu. Pēdējā gada laikā ir bijis daudz “pirmo reižu”. Pirmais dārzs, pirmās iestādītās 500 egles, pirmais nozāģētais koks, pirmā izlauztā siena, mācījos kursos par dārza plānošanu un sāku apmeklēt jogu. Tikai jāizdomā, ko es vēl gribētu pamēģināt. Arī dzīve laukos bija pamēģināšana, kas nu jau ir pārvērtusies par skaistu piedzīvojumu.
– Programmētāja profesija parasti asociējas ar puišiem. Kā izvēlējāties darbu tādā jomā?
– Tagad ir daudz sieviešu programmētāju, gribētos ticēt, ka mīts par to kā vīriešu profesiju drīz izzudīs. Par ievirzi šajā jomā noteikti varu teikt lielu paldies skolotājiem Siliņiem no Cēsu Valsts ģimnāzijas. Kad tur mācījos, devos arī uz olimpiādēm, sāka padoties matemātika, un pēc ģimnāzijas attapos Latvijas Universitātē, kur visu apguvu jau padziļinātāk.
Manuprāt, šī ir radoša profesija, kur katru dienu jāmeklē labākie risinājumi, nemitīgi jāmācās un jāseko līdzi tehnoloģiju attīstībai. Patlaban sevi nevaru iztēloties nekur citur, jo patīk brīvības sajūta, ka ir iespēja strādāt jebkur – vajag tikai internetu. Iespējams, pēc gadiem būsim attīstījuši savu lauku saimniecību un pelnīšu tā, ir vairākas idejas, ko varētu īstenot. Pagaidām gan vēl ļaujam sev nekur nesteigties un lēnām iepazīstam lauku dzīvi.
Komentāri