Valmiera ir trešā no pilsētām, kura uzņēmās savās izstāžu zālēs izvietot Vidzemes mākslinieku darbu apjomīgo izstādi. Tā Madonas, Cēsu un tagad Valmieras muzejs atjaunojis un uztur pirms gadu desmitiem sākto tradīciju – pavasaros ļaut profesionālajai mākslai iet tautās, lai mākslas darbi iznāktu ārpus mākslinieku vides.
Iedvesmas turpinājums
Valmieras Novadpētniecības
muzeja Izstāžu namā kopš
nedēļas nogales atvērta vērienīgi veidota
izstāde
„Es mīlu tevi tā…”.
Tajā ar saviem darbiem piedalās profesionālie mākslinieki no Valmieras, Cēsīm, Madonas un Limbažiem, Valkas, Gulbenes, Alūksnes un Siguldas.
Valmierā, Cēsīs un to apkaimēs ir tik daudz mākslinieku, ka ar viņu jaunākajiem darbiem vien Valmierā, izstāžu ēkā Bruņinieku ielā, būtu aizpildīti divi stāvi. Taču, lai katrs no 128 šopavasar izstādei iesniegtajiem darbiem, tapušiem kādā no astoņiem vēsturiskajiem Vidzemes rajoniem,
rastu
vietu skatītāju satikšanai, valmierieši zināmā mērā iedvesmojušies no Cēsu izstādes veidošanas piemēra pagājušajā pavasarī. Arī Valmierā mākslas darbi
iziet ārpus klasiskās izstāžu zāles muzejā. Tie
skatāmi arī
citās sabiedriskās telpās.
Valmieras senais centrs – kādreizējā
viduslaiku pils teritorija, kurā darbojas
novadpētniecības muzejs, – apsaimnieko astoņu ēku kompleksu. Līdzās pilsdrupām tajā ir
18. gadsimtā celti un 21. gadsimtā
rekonstruēti nami. Tajos
izvietots 1959. gadā dibinātā Valmieras muzeja krājums, bet ēka, kurā ir izstāžu zāles mākslai, atvērta tieši pirms desmit gadiem maijā. Šī pavasara
izstāde “Es mīlu tevi tā…” skatītājus
aizvedīs arī ekskursijā ārpus
Valmieras senā centra, aicinot ielūkoties kultūras nama un pilsētas bibliotēkas plašajās telpās.
Pavasarī profesionālās mākslas iešanu tautās Valmierā šobrīd
īsteno tieši, jo glezniecības darbi raduši izstāžu vietu vietās ar spilgtām sadzīviskām norisēm. Valmieras kultūras nams, kur skatāma daļa izstādes, pagājušo
svētdien bija dejotāju simtu piepildīts. Notika Valmieras deju apriņķa jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvu skate. Savukārt Valmieras integrētā bibliotēka, kopš tās uzcelšanas Gaujas krastā, ik dienu ir visu paaudžu apmeklēta vieta, un tie nav tikai valmierieši, kuri te iegriežas. Viņu vidū netrūkst tieši studentu.
Pēc Raiņa dzejoļa
Kopš Latvijā atzīmē Raiņa un Aspazijas dzimšanas 150. jubileju, ne reizi vien latvieši paši sev atklājuši, ka nevajag nevienam piespiest mīlēt Raini, kā pausts kādā zināmā teicienā. Pietiek ar to, ja dzejniekus mazliet vairāk iepazīst un atstāj pagātnē skolas gados iegūtos stereotipus par šiem latviešu klasiķiem.
Tiem, kuri seko moto “Es mīlu tevi tā…”, Vidzemes mākslinieku darbu izstādei rastam pēc Raiņa dzejoļa,
varētu priekšā nākt interesantas, mākslas darbu raisītas sarunas.
Spilgtākā no sarunu tēmām šī pavasara izstādē ir par Raiņa un Aspazijas izcilo, nepārspēto
radošo tandēmu. Tajā aktīvi iesaistījušies metālmākslinieks, valmierietis Aivars Benužs, ādas apstrādes meistare, cēsniece Emma Rass, porcelāna apgleznotāja, valmieriete Kristīne Zemļicka – Brālēna un tekstilmāksliniece, madoniete Danute Vēze. Mākslinieku darbos redzamas visai spilgtas atsauksmes par literāro, filozofisko un, galu galā, sadzīvisko slāni, ko līdz mūsu dienām – 21.gadsimtam – nes Rainis un Aspazija
– latviešu literatūras meistari.
Pie tam šodienas mākslinieki aicina filozofiski atskatīties uz abu dzejnieku devumu, zinot, ka viņi ir no vienas ģimenes, tātad strādājuši, viens otru balstot, radoši
papildinot, kā arī sadzīviski
pārbaudot. Par divu mākslinieku radošu līdzās pastāvēšanu ikdienā ir ko teikt Emmai Rass, jo tā ir arī viņas ģimenes ikdiena. Izstādes autoru vidū ir arī viņas vīrs – stikla mākslinieks Ēro Rass. Emma pasteļtoņos ieturētā gleznā no ādas īpašu nozīmi piešķir vārdam, liekot to starp Raini un Aspaziju.
Kristīne Zemļicka – Brālēna katru no dižgariem, izveidojot viņu vārdā nosauktu
kafijas servīzi, uzrunājusi vārdā, kompozīciju nosaucot “Labrīt, Raini! Labrīt, Aspazija!”. Skatītāju ziņā paliek,
vai uzruna veltīta labi zināmiem cilvēkiem vai dzejniekiem, ar kuriem vērts pasēdēt pie kafijas, lai labāk iepazītu. Pārdomas raisa, ka māksliniece spožas virsglazūras uzklāšanai izraudzījusies traukus no padomju gadu pagātnes. Trauki fabrikā saražoti tajos laikos, kuri jaunākajai paaudzei droši vien šķiet tikpat seni kā vidējai paaudzei Raiņa un Aspazijas dzīves laiks, arī aktīvās sabiedriskās darbības gadi. Pēc daudziem gadiem dzejnieki atgriezās no trimdas, sakot “Labrīt!” nodibinātajai neatkarīgajai Latvijai – viņu sapņu piepildījumam.
Danutes Vēzes mākslas darbs “Aspazija no vienas puses. No otras puses” liek aizdomāties par sievišķību un arī filozofisko attieksmi pret dzīvi un tās piedāvātajām norisēm. Tas viss Elzu Rozenbergu padarīja par spožu dzejnieci. Un vēl – Aspazija ar zelta burtiem ierakstīta Latvijas vēsturē kā izcila dzejnieka sieva, izcila sievas lomā. Kā tagad mēdz domāt un teikt – vīrišķīgi izturīga, talantīga līdzās dzejniekam.
Šo Aspazijas un Raiņa lomu sadalījumu savā mākslas darbā iekļāvis Aivars Benužs.
Iespējams, mākslas dzīves cienītājiem ir vērts savā kalendārā atzīmēt sestdienu, 16. maiju, braucienam uz Valmieru, lai tur pavadītu nakts stundas. Tieši tad Latvijā notiks Muzeju nakts – veltīta Rainim un Aspazijai. Valmieras Novadpētniecības muzejā tieši tad notiks Izstāžu nama desmit gadu svinības, protams, Raiņa un Aspazija zīmē.
Mairita Kaņepe
Komentāri