Pēc trīs gadu pārtraukuma atdzima erudīcijas spēle “Cēsu asie prāti”, ko rīko cēsnieks Kārlis Pots kopā ar Didzi Staru. Spēles notika no 2018.gada līdz 2020.gada sākumam, tad sekoja pandēmijas radītais pārtraukums.
Atceroties pirmsākumus, Kārlis saka, ka Cēsīs tolaik nekā tāda nebija, bet bija pārliecība, ka būs cilvēki, kuriem tas interesēs: “Pirmā spēle notika vecajā kafejnīcā “Mala”, Lāču krogā, pieteicās vairāk komandu, nekā telpa varēja uzņemt. Sapratu, ka tas vajadzīgs, pārgājām uz “Skola6”, dažas spēles notika “Mala” jaunajās telpās vecajā brūzī, bet vairākas pēdējās – patērētāju biedrības zālē.”
Pandēmijas laikā domājis, vai mēģināt rīkot spēles tiešsaistē, bet sapratis, ka darba diena jau saistīta ar datoru, tāpēc brīvo laiku pie tā pavadīt negribas. “Klātienes spēlei, kad enerģijas apmaiņa notiek aci pret aci, ir kāda īpaša maģija,” skaidro Kārlis. “Man patīk starpbrīžos pieiet pie komandām, parunāties, pajautāt, kā sokas, kuri jautājumi patikuši, kuri ne. Tikai tā var dabūt īsto sajūtu, īsto viedokli.
Neslēpšu, bija zināmas bažas, vai cilvēkiem vairs klātienes spēles būs vajadzīgas, taču pārsteidzošā interese parādīja, ka klātienes spēles ir nepieciešamas. Tik liela dalība līdz šim nekad nav bijusi, pieteicās 19 komandas, kopā 90 cilvēki.”
Izdomāt labus jautājumus
Domājot par viktorīnām, erudīcijas spēlēm, gribas saprast, kā top jautājumi. Ir kāda rīkotājiem vien zināma vietne, kur tos smelties, vai cits no cita aizņemas? K. Pots saka, ka ne viens, ne otrs: “Nebūtu problēmu atrast simts vispārīgās atjautības jautājumu vai pašķirstīt enciklopēdiju, bet man patīk visu domāt no nulles.
Cenšos veidot jautājumus, ko vieno tēma. Man patīk raundi, kas saistīti ar etimoloģiju, proti, kā radušies vārdi. Piemēram, jautājums: spāņu ieceļotāji šo Dienvidamerikas pilsētu nosauca “labie vēji”, kā to dēvējam mēs? Tā ir Buenosairesa! Es cenšos pieturēties pie nosacījuma, lai atbildes var izsecināt no vispārējām zināšanām. Dalībnieks var nezināt faktu, bet prātā var domāt, kā spāniski ir labs, un ir dzirdēts “bueno”. Vai to, ka vējš ir “aires”, un tā pavediens aizved pie pareizās atbildes. Beigās dalībnieks secina, ka viņš zina kādu faktu, ko pirms spēles nav zinājis.
Negribu spēlē enciklopēdiskus jautājumus, piemēram, cik dziļš ir Latvijas dziļākais vai seklākais ezers? Tie ir jautājumi, no kuriem cilvēkiem nav nekāda prieka, bet, ja viņš spēj galvā salikt faktus un rast pareizo atbildi, viņš aiziet no spēles ar pavisam citu gandarījumu.”
Katrai spēlei vajag 80 – 100 jautājumus, to tapšana esot ilgs process, ir raundi, kuru saturs krājas gadu un vairāk, jo gribot, lai jautājumi ir “smuki sapakoti”. Iedvesma rodoties, youtube kanālā skatoties populārzinātniskus videoklipus, britu televīzijas raidījumu “QI”, kur dažādi fakti tiek pajautāti interesantākā mērcē.
“Dažkārt paklausos “Lielisko piecnieku”, nevis aizņemos jautājumus, bet reizēm kāds jautājums aizķer, sāku interesēties par šo tēmu dziļāk. Tā tie jautājumi krājas, līdz sanāk vienotos raundos, spēlē. Vieglāk ir ar vispārīgām tēmām, piemēram, “Sports”, “Pēdējā nedēļa ziņās”, vai tagad bija tēma “2022.gads”. Man patīk uzdot arī vienkāršus jautājumus, un biju pārsteigts, cik maz cilvēku spēj atbildēt, kurā pilsētā pērn notika Ziemas olimpiskās spēles,” atklāj K. Pots.
Esot divi tematiskie raundi, kas atkārtojas. Viens ir “Gruzīnu dziesmas”, kurā kādas populāras latviešu dziesmas pants vai piedziedājums ar “google” tulkotāju tiek iztulkots gruzīniski, tad – atpakaļ, un dalībniekiem jāmēģina saprast, kas tā par dziesmu. Otrs ir “Kino emoji” raunds, kurā, izmantojot mūsdienu saziņā tik aktuālās emocijzīmes, tiek attēlota kādas filmas darbība vai nosaukums.
“Rūdītajiem erudīcijas spēļu dalībniekiem tas nepatīk, bet daudzi šos raundus ļoti gaida. Dalībniekiem patīk arī “Latviešu kino citāti”, kur vajag kaut ko no klasikas, bet jābūt arī no jaunā laika filmām,” saka K. Pots.
Dažkārt spēlēs esot jautājumi arī par Cēsīm, un atkal nācies pārliecināties, cik maz cilvēki zina par savu pilsētu.
Ievērot noteikumus!
Erudīcijas spēle nav tikai zināšanu pārbaude, bet iespēja pabūt jaukā kompānijā. K. Pots stāsta, pirms sākt spēli, viņš vienmēr aktualizējot trīs galvenos noteikumus: “Pirmais – mēs nākam spēlēt, lai labi pavadītu laiku! Mūsu erudīcijas spēle varbūt ir nedaudz atšķirīga, kāds gaidījis ko citu, jo spēlējis dažādās prāta spēļu līgās, ir nedaudz neapmierināts, tad uzsveru, ka pirmais noteikums – mēs labi pavadām laiku!
Otrs noteikums – spēlējam uz rezultātu, proti, cenšamies dot no sevis maksimāli labāko, ko varam, izmantojam tikai to, kas galvā, nevis telefonos.
Un trešais noteikums – spēles vadītājam vienmēr ir taisnība! Arī tad, ja viņam nav taisnība, spēles vadītājam ir taisnība! Jo ik pa laikam ir kāds, kurš mēģina pierādīt savu taisnību, bet, pirmkārt, nav laika strīdēties, otrkārt, ja katrs no šiem 90 izdomās pierādīt savu taisnību, iebrauksim auzās. Tiem, kuri spēlē, jāpieņem noteikumi, un vakars būs izdevies!”
Komentāri